Staigājot pa vairākiem muzeja stāviem, izstāde aizved izglītojošā, atraktīvā, muzejam neierastā, brīvā ceļojumā pa sporta apavu vēsturi, modes vēsturi un attīstību, cilvēka anatomiju, patēriņa sabiedrības postu, tehnoloģiju nozīmi jaunu lietu ražošanā un ekoloģijas zinātni, kas visu šo saista kopā. No informācijas pārbagātības liekas, ka esmu bijusi trīs dažādās izstādēs, bet savādā kārtā tas nerada apgrūtinājuma vai smaguma sajūtu. Tas liek tikai apbrīnot izstādes rīkotāju komandas vērīgumu, pamanot sīkās detaļas, un atjautību, apaviem piešķirot tik daudz dažādu nozīmju.
Izstāde manī izraisa dažādas sajūtas. Tā sasmīdina ar savu koķetumu, spēlējoties ar valodu, krāsām, matērijām un iepriekš zināmiem stereotipiem. Tā nobiedē ar tiešumu un realitātes skarbu attēlojumu, pieskaroties anatomijai un sporta skarbajai kultūrai. Apmeklējuma laikā izstāde iedarbojas arī fiziski: es tur nosalu un, lēni liekot soļus, uzmanīgi klausījos čīkstošajā dēļu grīdā, kas visam piešķir vēl kādu netveramu dimensiju. Muzejā jūtama liela disonanse starp pastāvīgo ekspozīciju un jauno snīkeru izstādi, kas pievilinājusi daudz jaunu apmeklētāju. Šo milzīgo neatbilstību izstādes rīkotāji labi apzinās un arī asprātīgi apspēlē, savienojot vecos eksponātus ar jaunajiem.
Mūsdienīgas valodas lietojums, slenga vārdu iestarpināšana un izteikti jauneklīgais teksta pasniegšanas veids liecina, ka izstādes mērķauditorija ir jaunieši, bet es stipri šaubos, ka viņi tiešām lieto šādu valodu. Un no izstādes apmeklētājiem dzirdēju smīkņājošas piezīmes par pārlieku lielu cenšanos izdabāt jaunajai auditorijai, kam es tikai piekrītu. Pārlieku liela centība nekad nepiesaista pozitīvu uzmanību. Tā drīzāk var radīt pretreakciju un protestu. Bet labā lieta ir tāda, ka es tekstos atradu tikai četras gramatiskās kļūdas, kas man kā valodniecei lika gan priecāties, gan bēdāties vienlaicīgi. Gan jau lielākā daļa pat nemana šīs kļūdas, bet apbēdina tas, ka nepietiek laika vai līdzekļu, lai iedotu kādam pārskatīt tekstu pirms drukāšanas.
Lai piedzīvotu izstādi, ir jāpārvietojas, jāstaigā, jālieto savas ekstremitātes, kurām uzauti kādi nebūt apavi. Jo vairāk staigāju apkārt, jo labāk saprotu, cik ļoti apavu funkcijas ir mainījušās un cik ļoti ikdienas realitāte iejaucas izstādē, nejauši to papildinot. Apmeklēju izstādi, kad man bija sastiepta potīte, abas kājas satītas ar elastīgo saiti. Kaut ārā barga ziema, biezo saišu sasaitētas, kājas ieautas plānos, vieglos, bezzoļu apavos, lai kaut kā nebūt varētu pārvietoties bez sāpēm. Manu apavu funkcija ir ļoti saistīta ar fizionomiju, ergonomiju, praktiskumu. Skatos lejā uz saviem apaviem par 20 eiro, kas pirkti vietnē "Aliexpress", kas ražoti Ķīnā, ko, visticamāk, līmēja mazi bērni, kuriem par to maksā pāris dolārus dienā. Ļoti savādas sajūtas pārņem, jo snīkeru izstāde nevienu brīdi didaktiski nekrata ar pirkstu un necenšas vainot apmeklētāju pasaules bojāejā, bet tur es stāvu savos lētajos Ķīnas apavos un jūtos vainīga par milzīgajiem atkritumu poligoniem, plastmasas maisiņos slīkstošajiem dzīvniekiem, ozona slāni, kas grib tikai noārdīties un ne otrādi.
Mūsdienās snīkeri ir tikai veseliem cilvēkiem. Veseliem cilvēkiem ar standarta kājas izmēru un vidējiem vai augstiem ienākumiem. Es tos šobrīd pat gribēdama nevaru uzvilkt, jo saites traucē. Izstādes mērķauditorija tiešām ir jaunieši, kas ir tik ļoti pieraduši pie šiem sporta apaviem, ka pat neaizdomājas, no kurienes tie nāk un kāda loma tiem ir sabiedrībā.
Pēc izstādes ļaujos atmiņu valdzinājumam. Man pirmie snīkeri (brenda kedas) bija tikai kādos 22 gados, tie bija mazlietoti, pelēki "Adidas" apavi, ko man atdeva drauga mamma. Patiesībā tie bija man par lielu, bet es nespēju atteikties no šiem apaviem. Visu bērnību un jaunību staigāju apavos, kas pirkti Kauguru tirgū, Centrāltirgū, Jelgavas tirgū vai lietoto apavu un apģērbu veikalā, kas bija Kauguros un ko mūsu ģimenē sauca par "Stokmanu". Apavus atdeva kādi jauki cilvēki vai tos sūtīja labdarības organizācijas. Apavi pie mums ceļoja no malu malām, bieži to izcelsme vairs nebija zināma. Man vienmēr bija apavi, ko vilkt kājās. Nekad nesūdzējos, bet ar skaudību skatījos uz "Nike" baltajām kedām ar koši rozā detaļām, kas bija klasesbiedrenēm. Atceros arī vidusskolu, kur staigāju 41. izmēra vīriešu tirgus kedās, kas pēc izskata bija līdzīgas "Vans" apaviem. Es biju ļoti priecīga. Tie gan ātri izjuka un mainīja formu, bet tas nebija svarīgi. Uz brīdi es iederējos, vismaz man tā likās. Tajā laikā stāsts par apaviem gandrīz vienmēr bija stāsts par iederēšanos vai piederēšanu kādai grupai. Ērtums noteikti palika otrajā plānā. Kad man beidzot bija pašas nopelnīta nauda jaunām "Nike" botēm, kādas bija tām klasesbiedrenēm toreiz, tad tādas vairs nebija modē. Man bija jau kādi 25 gadi, bet ar tādām staigāja tikai piecpadsmitgadnieki. Tā es arī tās nekad nenopirku, bet vēlme kaut kur iederēties nekur nepazuda.
*Vārdu virkne, kas rodas galvā pēc izstādes apmeklējuma.
