Rīgā, viņa sievas studijā “Vertov” montēta un ieskaņota viņa skandalozā, jau starptautisku atzinību guvusī, dokumentālā filma “Saules staros” stāsta par idealizēto Ziemeļkorejas sabiedrību un cilvēka brīvības apspiestību jau no mazotnes.
- Vai pēc šīs dokumentālās filmas “Saules staros” Jūs vēl ielaidīs Ziemeļkorejā?
KONTEKSTS
Krievu dokumentālists Vitālijs Manskis šobrīd dzīvo un strādā Latvijā, kur arī tika pabeigta filma „Saules staros” - šeit dibinātajā un reģistrētajā producentes Natālijas Manskas studijā „Vertov”, kas nosaukta par godu dokumentālā kino klasiķim Dzigam Vertovam.
Filmas darbība norisinās Ziemeļkorejā. Tas ir stāsts par ideālu dzīvi ideālā valstī un par to, kā šajā utopiskajā dzīves etalonā tiek ievadīti jauni, ideāli cilvēki. Filma rāda, cik daudz pūļu Ziemeļkorejas pilsoņi velta, lai uzturētu šo ideālo pasaules kārtību - katrs korejietis pašaizliedzīgi ziedo tam savu dzīvi.
Filmā izsekots ideāla radīšanas procesam - galvenā varone, ideālu vecāku meita, gatavojas pievienoties Bērnu Savienībai. Viņas vecāki strādā ideālos uzņēmumos, dzīvo ideālā dzīvoklī, kas atrodas ideālas pilsētas centrā. Drīz meitene kļūs par daļu no ideālas sabiedrības, ko mūžīgi apspīd Saule kā varenā tautas līdera Kima Irsena simbols.
Vai šobrīd sevi uzskatāt par rīdzinieku?
- Šobrīd sevi uzskatu par Rīgas iedzīvotāju, jo rīdzinieks jau ir kas vairāk, bet, iespējams, ja Krievijā viss turpināsies kā tagad, tad varbūt arī par rīdzinieku kļūšu reiz.
-Par ko Jūs nespējāt iedomāties pirms filmas uzņemšanai un nokļūšanai Ziemeļkorejā?
- Šādai sarunai vispirms jānoskatās filma, lai sajustu, kas tā par valsti, jo tad esmu gatavs apspriest ar skatītājiem. Saprotiet, tā man bija sajūta, ka ceļoju laika mašīnā uz Staļina laika 1939.gadu Padomju Savienībā, bet, ticiet man, tas bija ceļojums citplanētiešu kuģī – jo nekas tamlīdzīgs uz planētas Zeme neeksistē, tā ir kaut kāda neiedomājama galaktika ar absolūti kosmiskām eksistences formām, absolūti, es pat to nevaru aprakstīt, tāpēc aicinu skatīties filmu, kurā mums izdevās kaut mazdrusciņ pietuvoties šo šausmu izpratnei, tikai mazliet, bet tā pietiek, jo redzēju kā šo filmu skatās pasaulē un kādām sejām cilvēki iznāk pēc noskatīšanās, tās ir ļoti spēcīgas emocijas, kuras vajag piedzīvot, tās nevar pateikt vārdos, tā ir mana patiesā pārliecība!
- Kāpēc Jums bija tik svarīgi uzņemt šo filmu?
- Vispirms tāpēc, ka es dzīvoju Padomju Savienībā, mani vecāki tur dzīvoja, man bija svarīgi saprast, kā un kāpēc cilvēkam var atņemt brīvību, kāpēc cilvēks piekrīt iet pa šo nebrīves ceļu, īpaši tagad, kad Krievijā notiek satraucošas lietas, man bija svarīgi tikt skaidrībā, kur tas var novest.
- Lasīju par Jūsu filmu un slepenajiem tehniskajiem paņēmieniem, ko izmantojāt, lai spētu nofilmēt aizliegtos kadrus, un jūsu operatoram regulāri bija jātaisa safilmētā materiāla kopijas paslepus, tā ir taisnība?
- Lai pasaule šo filmu ieraudzītu, mums nācās veikt īstu izlūkoperāciju, ar mūsdienu tehnisko iespēju izmantošanu, atmiņu karšu dublēšanu, ātrumā nevaru visu pat uzskaitīt, līdz pat tam, ka mēs ar operatoru ieviesām speciālu terminoloģiju viesnīcā sazinoties, piemēram, atmiņu kartes kopēšana saucās zeķu mazgāšana: tu izmazgāji zeķēs? Nē, iemērcu! Cik ilgi vēl? Vēl divdesmit minūtes un tamlīdzīgi. Tagad tas izklausās amizanti, mēs stāvam brīnišķīgā pilsētā, kur staigā ārzemnieki un liekas, ka nekā tāda nevar būt! Bet bija…
Bet bija pat maniakālas bailes pēc kāda laika atrašanās Ziemeļkorejā, katru nakti mēs aizbarikādējām durvis ar mēbelēm, lai numuriņu nevar atvērt, ja lauztos iekšā, lai mēs varētu pamosties. Tas nenozīmē, ka kāds pie mums lauztos viesnīcā, bet atklāj pastāvīgu baiļu un šausmu uzdzīšanu, jo tas, kas notiek šajā teritorijā, ko par valsti ir grūti nosaukt, tā atgādina milzu sektu. To izturēt ir ļoti grūti, atceros savas izjūtas pēc pirmās viesošanās Ziemeļkorejā, divas trīs dienas man jumtu rāva nost.
Es to stāstu tajā gadījuma, ja esi spējīgs just un līdzpārdzīvot, jo zinu cilvēkus, kas pēc viesošanās Ziemeļkorejā, atgriežoties Krievijā, mācīja, kā mums vajag dzīvot, rādīja to kā iespējamo Krievijas attīstības orientieri. Ar neliešiem vai nejūtīgiem cilvēkiem ir cita saruna, bet, ja tu cieni dzīvi, savu un cita cilvēka, nav svarīgi, vai Korejā, Krievijā, Latvijā vai Zimbabvē, Venecuēlā vai Kubā dzīvojoša – tu nevari bez līdzdalības un spēcīga iekšējā emocionālā stresa uztvert, pieņemt un vērot Ziemeļkorejā notiekošo.
- Vai bija iespēja cilvēciski kontaktēties ar filmas varoņiem, piemēram, galveno varoni mazo meitenīti un viņas vecākiem?
- Jūs jautājat, vai bija iespēja cilvēciski kontaktēties ar cilvēkiem, kuriem lielā mēra atņemtas cilvēciskās īpašības – viņi paši nav spējīgi to darīt, esmu filmējis daudzās valstīs gandrīz visos kontinentos un zinu, ka cilvēki, lai arī kautrējas stāstīt par sevi, vismaz uzdod visvienkāršākos jautājumus: No kurienes atbraucāt? Vai jums ir bērni? Kaut vai – kāds jums tur laiks? Bet tur visā filmēšanas laikā mums vispār neko nepavaicāja, pat kā mūs sauc?
- Nozombēti?
- Absolūti. Tie ir cilvēki, kurus pārvērtuši par kaut ko citu, mums nezināmu, varbūt šīs traģēdijas izpratnē mēs kaut nedaudz pietuvojāmies savā filmā, es uzsveru, tikai drusciņ par 5mm, bet šo 5mm pietiek, lai izjustu spēcīgu satricinājumu.
- Vai filma ir rādīta pie viņiem Ziemeļkorejā?
- Nē, filma nav tur rādīta un pieļauju, ka tuvāko piecdesmit gadu laikā netiks rādīta. Es sapņotu, lai šo filmu parādītu Ziemeļkorejā, jo pats parādīšanas fakts jau nozīmētu to, ka… bet tas nav iespējams, bezjēdzīgi par to runāt.
Saprotiet, ka visu, pašreiz uz zemes dzīvojošo cilvēku, pat jaundzimušo rīdzinieku, dzīves laikā, tur nekas neizmainīsies.
