No 27. janvāra filma "Inišerinas Banšī" beidzot ir skatāma Latvijas kinoteātros, bet 8. februārī aprit tieši 15 gadi, kopš iznāca pirmā Mārtina Makdonas pilnmetrāžas spēlfilma – "Reiz Brigē", kur arī galvenās lomas atveidoja Kolins Farels un Brendans Glīsons. Kopš tā brīži abi aktieri un režisors kļuva par labiem draugiem un jau ilgstoši plānoja sadarboties atkal.
Britu-īru dramaturga un režisora Mārtina Makdonas vārds Latvijas publikai nav svešs – viņa lugas teātros tiek iestudētas jau kopš deviņdesmito gadu beigām.
Dailes teātrī joprojām skatāma Mārtina Makdonas "Īru miroņgalva" Eimijas Mārčantas režijā, bet Liepājas teātra repertuārā ir "Līnenas skaistumkaraliene" Dž. Dž. Džilindžera režijā.
Mārtins Makdona ir dzimis 1970. gada 26. martā, īru ģimenē, bet uzaudzis Londonā. Mārtins un viņa brālis Džons Maikls gāja katoļu skolā, kur lielākā daļa pasniedzēju bija īru mācītāji un skolēni – pārsvarā īru izcelsmes.
Lai arī Makdona bērnībā bijis reliģiozs, divpadsmit gadu vecumā viņu uzrunāja pankroks. Turklāt mācītāji bieži vien pret skolēniem izturējās skarbi, tāpēc šobrīd Makdona sevi vairs nesauc par ticīgu.
Makdona savas vasaras pavadīja ar ģimeni Konemarā – Īrijas rietumu krastā, un tās ainavas atstāja uz jauno puisi spēcīgu iespaidu, kas redzams arī viņa jaunākajā filmā "Inišerinas Banšī". Makdonas bērnība pagāja Ziemeļīrijas konflikta asiņainākā posma ēnā – lai arī lielākā daļa īru no visas sirds juta līdzi Īru Republikāņu armijai, Makdona stāsta, ka jau no agra vecuma mēģinājis par visu domāt pats:
"Es vienmēr piegāju lietām no kreisā spārna, pacifisma vai anarhisma skatpunkta, kas sākās ar pankroku, un tas viss bija pret jebkāda veida nacionālismu."
Par vienu no saviem spēcīgākajiem iedvesmas avotiem Makdona uzskata Londonas īru panku grupu "The Pogues", kas parādīja, ka nav nepieciešams novērsties no savām īru saknēm, ka var saglabāt tās lietas, kas ir tuvas un atmest tās, kuras nav. Mārtina Makdona dramaturģiskā balss ir satīriska un kritiska pret īriem un, kā norāda viņa kolēģi, iespējams, ka viņš spēj uz Īriju palūkoties šādi tikai tāpēc, ka ir audzis Londonā un var saglabāt objektīvu un ironisku skatījumu.
Mārtins Makdona nav studējis dramaturģiju un pameta skolu 16 gadu vecumā, lai – tāpat kā viņa brālis – censtos kļūt par rakstnieku.
Paralēli Makdona strādāja gan lielveikalā, gan administratīvajā sektorā, gan dzīvoja no pabalstiem, skatoties televīziju un lasot Nabokova un Borhesa grāmatas. Jau kopš bērnības viņš rakstīja groteskas pilnus stāstus un, kad bija iekrājis jau aptuveni 150, sāka tos sūtīt filmu studijām. Izrādās, ka daži no viņa stāstiem pārtapa par radiolugām Austrālijā.
Kad 1994. gadā Mārtina brālis Džons Maikls pārcēlās uz Kaliforniju, lai studētu scenāriju rakstīšanu, Mārtins vienkārši sāka rakstīt deviņus mēnešus no vietas. Un sarakstīja septiņas lugas. Pirmā no tām bija "Līnenas skaistumkaraliene", par kuru dramaturgs saka, ka vienkārši pierakstījis sarunas, kas skanējušas viņa galvā. Makdona sāka savas lugas sūtīt teātriem, kas viņu atraidīja. Taču visbeidzot Druīdu Teātris Golvejā, Īrijā nolēma iestudēt "Līnenas skaistumkaralieni", kas piedzīvoja pirmizrādi 1996. gadā un saņēma slavinošas kritiķu atsauksmes. Luga aizceļoja līdz Brodvejai un 1998. gadā tika nominēta "Tony" balvai kā labākā luga. Kopumā Mārtins Makdona nomināciju šai balvai saņēmis piecas reizes.
Mārtina Makdonas rakstīšanas stils bija tik neparasts, ka viņš ātri vien kļuva par sensāciju – viņa darbi ir asiņaini, smieklīgi, absurdi un raupji.
Londonas Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Nikolass Hitners saka: "Tas Mārtins, ko es pazīstu, ir kluss, sirsnīgs, asprātīgs, pieklājīgs, ar viņu ir ļoti viegli saprasties. Tā nežēlīgā iztēle ir kaut kāda iekšēja lieta. Tā nāk no vietas, kas nav pieejama nevienam citam".
Tā saucamajā "Līnenas triloģijā" līdztekus lugai "Līnenas skaistumkaraliene" ietilpst "Īru miroņgalva" un "Vientulīgie rietumi" – šie abi darbi 1997. gadā tika iestudēti Golvejā, un visas trīs lugas ir piedzīvojušas pirmizrādes arī uz Latvijas teātru skatuvēm. Toties "Aranas salu triloģija" sastāv no lugām "Klibais no Inišmānas", "Inišmoras leitnants" un "Inišerinas Banšī". No kurām tikai "Inišerinas Banšī" nav tikusi iestudēta teātrī un nav zināms, cik lielā mērā filmas scenārijs līdzinās oriģinālajai lugai. Nākamais Makdonas darbs ir 2003. gada luga "Spilvencilvēks", par kuru dramaturgs saņēma Lorensa Olivjē balvu par labāko jauno lugu. Tad sekoja 2010. gada melnā komēdija "Vienrocis no Spokānas", 2015. gada "Bendes" un 2018. gada "Ļoti, ļoti, ļoti tumša tēma".
Par spīti savai ilgajai karjerai teātrī, Mārtins Makdona nekad nav režisējis savas lugas.
Žurnāla "Variety" un filmu studiju "MGM" un "United Artists" veidotajā rubrikā "Režisori par režisoriem" Mārtins Makdona sarunājas ar popzvaigzni un nu jau arī režisori Teilori Sviftu, un stāsta: "Es nekad neesmu režisējis nevienu savu lugu teātrī. Es vienmēr esmu bijis klātesošs mēģinājumos, bet, tā kā man kā dramaturgam bija tik liela vara, man nebija vēlmes uzņemties vēl lielāku atbildību un arī režisēt. Es esmu strādājis ar labiem režisoriem, kuriem nekad nebija iebildumu, ja es jebkurā brīdī runāju ar aktieriem un kaut kādā veidā devu viņiem norādījumus. Teātrī dramaturgam ir noteicoša loma, tu nevari izgriezt ne rindiņas teksta, to nesaskaņojot ar autoru. Kino ir otrādi: scenārists ir gandrīz vai zemākā dzīvības forma. Tāpēc es zināju, ka vēlos režisēt savus scenārijus pats. Tāpēc es no sākuma uzfilmēju īsfilmu "Seši šāvēji", lai varētu saprast, vai es vispār to spēju."
Acīmredzot, Mārtins Makdona to spēja, jo 2004. gada īsfilma "Seši šāvēji" saņēma "Oskara" balvu kā labākā īsfilma. Un 2008. gadā pirmizrādi piedzīvoja viņa pirmā pilnmetrāžas filma "Reiz Brigē".
Filma "Reiz Brigē" bija veiksme, un Mārtins Makdona bija sevi pieteicis kā vienu no oriģinālākajām jaunajām balsīm kino. Runājot par iedvesmu filmai, Makdona stāsta: "Es pirms pāris gadiem biju aizbraucis uz Brigi ar vilcienu no Londonas. Un mani pārsteidza tas, cik tā bija kinematogrāfiska vieta. Dīvaina viduslaiku gotiskā arhitektūra un skaisti kanāli.
Otrās dienas vidū es biju nogarlaikojies līdz nāvei, jo tur nav īpaši daudz, ko darīt, atskaitot iet uz baznīcām un muzejiem. Tā nu es vienkārši vēlējos piedzerties vai pārgulēt ar kādu, un tas kaut kā pārvērtās par diviem varoņiem manā galvā.
Kultūras mīļotājs un iereibušais pleibojs. Un tā arī radās Kolina Farela un Brendana Glīsona varoņi."
Lai arī šobrīd Glīsons, Farels un Makdona ir ļoti tuvi draugi, Kolins Farels nesen apaļā galda aktieru diskusijā žurnālam "The Hollywood Reporter" atklāja, ka sākotnēji šaubījies par piedalīšanos filmā "Reiz Brigē". Kad Makdona piedāvāja viņam lomu, Farels esot teicis: "Tev tiešām nevajadzētu izvēlēties mani, tev vajadzētu izvēlēties kādu citu." Makdona esot abildējis: "Interesanti… Un kāpēc?" Farels paskaidrojis, ka viņš nāk komplektā ar zināmu reputāciju un naratīvu, un scenārijs ir tik labs, ka režisoram vajadzētu izvēlēties citu aktieri. Uz ko Mārtins Makdona atbildējis, ka ņem šo visu vērā, bet tāpat vēlas Kolinu Farelu.
Šī kļuva ne tikai par vienu no visinteresantākajām Farela lomām, bet filmēšanas laikā dzima arī dziļa un tuva draudzība ar ekrāna partneri, aktieri Brendanu Glīsonu.
Glīsons saka: "Starp mani un Kolinu ir tiešām kaut kas īpašs. Pat ja nesanāk redzēties gadiem, kad mēs atkal satiekamies, mēs turpinām sarunāties tā, it kā nekad nebūtu pārstājuši."
2012. gadā tapa Mārtina Makdonas nākamā filma: melnā kriminālkomēdija "Septiņi psihopāti", kurā režisors turpināja savu sadarbību ar Kolinu Farelu, visu laiku turot prātā, ka vēlētos atkal uz ekrāna salikt viņu partnerībā ar Brendanu Glīsonu.
2017. gadā uz ekrāniem iznāca viena no Mārtina Makdonas pazīstamākajām filmām – "Trīs izkārtnes pie Ebingas Misūri štatā", kas atnesa "Oskara" balvas aktieriem Frēnsisai Makdormandai un Semam Rokvelam.
Abās šajās filmās Makdona sadarbojās ar operatoru Benu Deivisu un komponistu Kārteru Bērvelu, kuru vārdi lasāmi arī "Inišerinas Banšī" titros. Pats Makdona stāsta, ka,
lai arī viņa filmas bieži vien ir asiņainas vai pievēršas tumšām tēmām, viņam patīk jautra un viegla atmosfēra filmēšanas laukumā. Un ka viņam patīk strādāt ar "saviem cilvēkiem", ar kuriem izveidojusies veiksmīga sadarbība.
Filmas "Inišerinas Banšī" centrā ir divi vīri – Padriks Sulevans un Kolms Dohertijs, kuri dzīvo uz izdomātas Inišerinas salas. Filma sākas ar to, ka Kolms piepeši paziņo Padrikam, ka vairs nevēlas ar viņu būt draugos, un šī negaidītā rīcība iekustina dažādu notikumu virkni klaustrofobiskajā salā, kur visi viens par otru zina visu. Kolina Farela atveidotais Padriks ir neizpratnē un savas skumjas uztic savai māsai Šiobānai un pundurēzelītim Dženijai. Tikmēr Brendana Glīsona atveidotais Kolms nespēj saprast, kāpēc Padriks nevar viņu likt mierā. Viņa eksistenciālās skumjas ir tik spēcīgas, ka Kolms piedraud savam bijušajam labākajam draugam. Un īstenā Makdonas stilā – šie draudi ir ļoti īpatnēji.
Kad Teilore Svifta vaicāja Makdonam, kā viņam radās šī neprātīgā ideja, viņš atzina, ka pats bija pārsteigts par šādu pavērsienu: "Es nekad neizplānoju scenāriju, es nerakstu sižeta izklāstu, tāpēc es pats biju pārsteigts par Brendana Glīsona varoņa izteiktajiem draudiem Kolina Farela varonim. Pēc šī notikuma iespējams bija jebkas.
[..] Man ir aptuvena ideja par varoņiem, un tad es skatos, kā tas attīstās rakstīšanas procesā. Jo, ja tu nezini, kā notikumi risināsies tavā filmā, tad, cerams, arī skatītāji to nezinās."
Intervijā britu kanālam "Film4", Mārtins Makdona stāsta: "Man kaut kā patīk, ja viss tiek sagatavots pirmajās piecās minūtēs. Un tā ir gan šajā filmā, gan "Trīs paziņojumos pie Ebingas Misūri štatā", gan patiesībā arī filmas "Reiz Brigē" aizkadra tekstā. Tu jau esi iekšā, un tas, kur tu esi "iekšā", ir dīvaina situācija. Šoreiz, vienkārši runājot, viens džeks vairs negrib būt draugos ar otru džeku, tieši tik vienkārši. Un tas, kā šī dīvainība atrisinās, ir filmas rakstīšanas un, cerams, arī skatīšanās prieks."
Nosaukumā minētā "Banšī" ir ķeltu mitoloģijas tēls, ko varētu dēvēt par "feju sievieti". Tās baisās gaudas un vaidi ir ļaunu vēstoša zīme. Tas, kurš naktī dzirdēja šī gara kaucienu, zināja, ka kāds viņa ģimenē mirs.
Un Inišerinas salā Banšī lomu simboliski uzņemas mūžvecā Makkormika kundze. Šī sala ir klaustrofobiska telpa: lai arī no sauszemes ik pa laikam nogrand šāvieni, liecinot par to, ka tur turpinās Īru pilsoņu karš, un kalendārs pie sienas rāda, ka ir 1923. gads, Inišerinas iedzīvotāji šķietami dzīvo ārpus laika.
Lielu lomu filmā spēlē arī dzīvnieki – ne tikai Padrika iemīļotais pundurēzelītis, bet arī suns, zirgi, govis… Mārtins Makdona saka, ka par spīti slavenajam teicienam, ka nevajag strādāt ar dzīvniekiem un bērniem, viņam ļoti patīk, ja filmēšanas laukumā ir dzīvnieki. Tie atbruņojot filmēšanas komandu ar savu nevainību, un vairāki dzīvnieki paši sev izcīnīja lielākas lomas, gluži vienkārši ienākot kadrā.
Lai arī Kolinam Farelam reizēm kāds no četrkājainajiem kolēģiem iekoda vai iespēra, viņš visu filmēšanas laiku esot automātiski sveicinājis visus dzīvniekus, ko pa ceļam saticis.
Mārtins Makdona stāsta, ka filmu "Inišerinas Banšī" rakstījis tieši Kolinam Farelam un Brendanam Glīsonam - ja šie abi aktieri būtu atteikušies, viņš, iespējams, šo projektu nebūtu realizējis vispār. Arī Šiobānas loma tika rakstīta, domājot par Keriju Kondoni, kuru režisors pazinis jau no teātra. Kondone ir spēlējusi arī Makdonas "Inišmoras leitnantā". Un arī Dominika loma bija paredzēta Barijam Kioganam, par spīti tam, ka režisors nebija ar aktieri personīgi pazīstams.
Par savu iepazīšanos ar filmas scenāriju un Padrika tēlu Kolins Farels stāsta: "Mana pirmā reakcija bija uztraukums. Es biju izlasījis agrāku scenārija versiju, aptuveni pirms septiņiem gadiem. Mārtins mums ar Brendanu bija atsūtījis e-pastu ar tekstu: "Te ir kaut kas, ko es esmu uzrakstījis, ko es gribētu taisīt, sakiet, kā jums šķiet!" Man jau šķiet, ka tas bija lielisks scenārijs, Mārtins saka, ka tas bija mēsls. Viņam, acīmredzot, pret sevi ir augstākas prasības. Es biju gatavs filmēties jau tajā brīdī. Bet tad pirms pieciem gadiem atnāca šī versija. Pirmās lappuses bija palikušas tādas pašas, pamata koncepcija bija saglabāta – šī situācija, kurā viens draugs pasaka otram, ka viņam viņš vairs nepatīk un ka draudzība ir mirusi. Bet tālākais scenārijs bija pilnīgi citādāks. Tā versija, ko es sākotnēji lasīju, tā bija vairāk naratīva virzīta, bija vairāk asa sižeta ainu, apšaudes un, jāsaka godīgi, mans varonis tur bija stilīgāks. Viņš nebija tik dziļi vientuļš, viņam piemita zināma vienkāršība, bet viņš nebija tik vienkāršs kā burvīgais Padriks. Un, kad es izlasīju šo scenāriju, es tiešām domāju: Ak Dievs, kā es šo nospēlēšu… [..] Vai es varu to izdarīt un nebūt garlaicīgs kā traukūdens pusotras stundas garumā."
Runājot par savu aizkustinoši naivo tēlu Padriku, Kolins Farels stāsta: "Šajā filmā man tik ļoti patīk, ka mēs vienkārši tiekam iesviesti notiekošajā. Es nezinu, vai tas bija Mārtina nolūks, bet, manuprāt, tādējādi tika apieti jebkādi aizspriedumi, kādi skatītājiem varētu rasties par šiem varoņiem. Aizspriedumi, ko viņi varētu kultivēt, uzzinot, kādi šie varoņi ir ikdienas dzīvē. Mēs [..] satiekam šos cilvēkus ar atvērtu un objektīvu sirdi. Un pēc tam jau skatītājs sāk nostāties vairāk vienā vai otrā pusē. [..] Es mazliet piestrādāju pie Padrika dzīvesstāsta un pagātnes, bet skaistā lieta ar šo varoni ir tā, ka visu, ko jums par viņu vajag zināt, jūs ieraugāt pirmajās sešdesmit sekundēs. Mēs redzam, ka Padriks ir pusmūža vīrietis, kurš iet cauri salai, lai satiktu savu draugu, un viņš izskatās tā, it kā tikko būtu vinnējis loterijā. Viņš ir tik laimīgs un apmierināts, un viņš skatās debesīs, vēro mākoņu formas, apbrīno garo zāli un ieklausās viļņu skaņās. Viņš ir saskaņā ar apkārtējo vidi, apmierināts, viņš ir vienkāršs, negrib no dzīves neko īpaši daudz, viņš nav ambiciozs, viņš nav ideologs. Un tas ir viss, kas jums par viņu ir jāzina. Un pārējais, kas notiek, ir šī prieka sabrukums, šīs nevainības zaudēšana turpmāko 90 minūšu garumā."
Filma "Inišerinas Banšī" nesen ir saņēmusi trīs "Zelta globusa" balvas: kā labākā filma komēdijas/mūzikla kategorijā, kā arī par labāko scenāriju, un Kolins Farels saņēma savu otro "Zelta globusu" kā labākais aktieris komēdijā/mūziklā. Savu pirmo "Zelta globusu" aktieris saņēma par lomu filmā "Reiz Brigē".
Par to, kā šim neparastajam, skaistajam un skumīgajam stāstam veiksies "Oskaru" balvas pasniegšanas ceremonijā, mēs uzzināsim 12. marta naktī.
