Savas 1967.gadā veidotās un vēlāk uz divdesmit gadiem aizliegtās filmas pirmizrādē Kannās bija klāt arī režisors Rolands Kalniņš, kuram nupat apritēja 96 gadi, un filmas operators Miks Zvirbulis.
Visa Latvijas delegācija uz seansu bija ieradusies baltos kreklos, pastāstīja Daira Āboliņa.
“Reakcija bija ārkārtīgi silta. [..] Un cilvēki, kuri šo filmu skatījās latviešu valodā ar subtitriem franču un angļu valodās, atrada vietas, kurās viņi ķiķināja, kurās viņi varēja pasmaidīt un iesmieties filmā, par kuras laikmetu viņi neko nezina, un par šo iekšējo drāmu viņi arī neko nezina,” stāstīja Āboliņa.
Viņu tas ļoti aizkustināja, un, viņasprāt, tas līdz sirds dziļumiem aizkustināja arī visus filmas restauratorus, kuri bija klāt, Robertu Vinovski, kurš vadīja filmas restaurāciju, kā arī, protams, režisoru un arī operatoru.
“Viss noritēja ļoti sirsnīgi, kas nemaz nav tik raksturīgi lieliem festivāliem un pagodinošā veidā, klāt bija arī Latvijas vēstnieks Francijā un ļoti daudz interesentu par šo filmu,” pastāstīja Āboliņa.
“Varbūt visaizkustinošākais ir tas, ka “Kannu klasikas” direktors izcēla operatora darbu šajā filmā, kas to padara tieši tik atbilstošu jaunā viļņa garam, par ko bija aizkustināts Miks Zvirbulis, kurš teica, ka visas dzīves laikā nav dzirdējis tik daudz komplimentu kā divās minūtēs šeit Kannās,” stāstīja Āboliņa.
Režisors Kalniņš atzinis, ka šis ir viņa radošās dzīves spilgtākais notikums.
Filmu „Četri balti krekli” ar radošās komandas dalību īpašā goda seansā varēs noskatīties 23.maijā kinoteātrī „Splendid Palace”.
“Četri balti krekli” (1967) ir viena no pazīstamākajām Rolanda Kalniņa spēlfilmām ar ļoti sarežģītu likteni – uzņemta 1967. gadā, tā perfekti iederas tālaika kinopasaulē valdošajās modernisma tendencēs, taču savas brīvdomības, jauneklīgās enerģijas un dzēlīgās ironijas dēļ Latvijā pilnvērtīgu ekrāna dzīvi uzsāka tikai 20 gadus pēc tās uzņemšanas, bet līdz tam tika nolikta plauktā un izslēgta no Latvijas kino procesiem.
“Četri balti krekli” Kannu žūrijas ieskatā spilgti pierāda, ka sešdesmitajos gados Francijā uzplaukušais avangardiskākais kino jeb jaunais vilnis, kas pieļauj filmā iekļaut arī dokumentālus, neinscenētus kadrus un nemākslotus dialogus, uzplauka Francijā, bet rezonēja arī aiz dzelzs priekškara – Austrumeiropā.