Baltijas valstu nacionālo kino centru pārstāvji vērtē, ka pēdējos gados sadarbība kļuvusi ciešāka, un cer, ka Baltijas filmu dienu panākumi ar laiku ievilinās kaimiņu filmas arī vietējo kinoteātru repertuārā.
Stāsts par lietuviešu peldētāju Rūtu Meilutīti, kura Londonas olimpiskajās spēlēs 15 gadu vecumā ieguva zelta medaļu, Lietuvā kļuvis par kases grāvēju. Tā ir viena no Lietuvas simtgades filmām, ko 24.augustā tikai vienā seansā rādīs Rīgas kinoteātrī “Splendid Palace”.
“Stāsts ir par to, kā šāda mēroga sportiste ar to dzīvo. Kā tas ir – būt pirmajai? Kad no tevis visu laiku prasa tikai pirmo vietu,” tā saka Baltijas filmu dienu kuratore Zane Peneze no Nacionālā Kino centra. “Pēc tam Rio spēlēs viņa neieguva nevienu medaļu – kā Lietuvas sabiedrība pret viņu attiecās un kas notika pēc tam? Tas ir ļoti sarežģīts psiholoģisks process par to, kas notiek ar līderiem.”
Bet ceturtdienas vakarā kino rādīs lietuviešu 1990.gada spēles kino klasiku – “Bērni no viesnīcas “Amerika””. Tas ir stāsts par “Kauņas pavasara” nemieriem 70.gadu sākumā – par jauniešiem, kuri klausījās “Radio Luxembourg” un tiecās pēc aizliegtās Rietumu mūzikas, un par sapņiem, kurus salauza represīvā valsts vara.
Par brīvības meklējumiem nebrīvā valstī vēsta arī pērn uzņemtā igauņu dokumentālā filma “Padomju hipiji”. Filmas autori tiekas ar 70.gadu igauņu hipijiem, kuri joprojām ik gadu dodas uz Maskavu, lai pieminētu 1971.gadu, kad čekisti arestēja tūkstošiem hipiju kustības dalībnieku, stāsta Zane Peneze.
“Interesanti, ka filmā skan arī Latvijas mūzika, stāsts ir arī par Rīgas, Viļņas un Kauņas hipijiem, par Maskavu un Sanktpēterburgu. (..) Būs klāt arī filmas producente, un viņu varēs izprašņāt par filmas tapšanu. Jo to veido ne tikai intervijas un atmiņas, bet arī atraktīva animācija, lai atstāstītu to laiku notikumus,” skaidro Peneze.
Otra igauņu filma Baltijas filmu dienu repertuārā būs pērn uzņemtā komēdijdrāma “Vīrs, kurš izskatās pēc manis”.
“Tas, kas mani pārsteidza, ir – cik viegli šie kaimiņu stāsti ir tulkojami man kā latviešu skatītājai. Līdz ar to ceru, ka arī visiem citiem skatītājiem,” bilst Peneze.
Savukārt kaimiņi no piedāvātā latviešu filmu klāsta izvēlējušies Madaras Dišleres “Paradīze ‘89”, ko rādīs gan Viļņā, gan Tallinā. Lietuvieši rādīs arī Rolanda Kalniņa “Četrus baltus kreklus” ar paša režisora dalību un Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu”, bet igauņi – Jura Kursieša filmu “Modris”. Igaunijas Filmu institūta pārstāve Sigrida Sāga (Sigrid Saag) atzīst – par to, kas notiek Latvijas un Lietuvas kino pasaulē, igauņi zina maz.
“Latviešu un lietuviešu filmas šeit līdz kinoteātriem parasti nenonāk. Tāpēc tās nevar atrast arī vietējās tiešsaistes platformās. Iepriekš vienīgā potenciālā vieta, kur tās izrādīt uz lielā ekrāna, bija Tallinas “Black Nights” kinofestivāls. Bet tagad mums ir arī Baltijas filmu dienas. Interese pagājušogad bija tiešām liela, kinoteātris bija pilns un skatītāji priecājās par iespēju uzdot savus jautājumus kaimiņvalstu režisoriem,” norāda Sāga.
Bet Lietuvas Kino centra pārstāve Dovile Butnorjūte (Dovilė Butnoriūtė) stāsta, ka starptautiskās publicitātes dēļ Lietuvā pazīst, piemēram, Oskaram nominētos igauņu “Mandarīnus” vai Kannās izslavētos latviešu “Četrus baltus kreklus”. Kinomīļi šo to redz festivālos, bet arī vairums lietuviešu par kaimiņvalstu filmām zina gaužām maz.
“Šis projekts ļauj mums parādīt, cik daudzveidīgs ir kaimiņvalstu kino – no klasikas līdz mūsdienām, filmas bērniem un kino gardēžiem. Un mēs nolēmām šīs Baltijas filmu dienas paplašināt, rādot pa trim filmām no katras kaimiņvalsts. Atklāsim ar jauko latviešu filmu “Paradīze ‘89”, un jau tagad izskatās, ka tā būs jārāda atkārtoti, jo vienā seansā visiem interesentiem nepietiks vietas,” saka Dovile.
Latvijas Nacionālā Kino centra statistika liecina, ka pirmās Baltijas filmu dienas pērn Rīgā apmeklēja divarpus tūkstoši cilvēku. Eksperti cer, ka šāda filmu apmaiņa ar laiku uzrunās arī kinoteātrus iekļaut kaimiņu filmas savā repertuārā.