Kā uzsvēra NKC, kinorežisors Rolands Kalniņš (1922) “ir fenomenāla parādība Latvijas un arī pasaules kino vēsturē.” Autodidakts bez kinoizglītības, profesiju apguvis praktiskā darbā filmu uzņemšanas laukumos un Latvijas nacionālajā kino strādājis vairāk nekā pusgadsimta garumā, bet šobrīd – vienīgais Latvijas kinorežisors, kura filma bijusi iekļauta Kannu kinofestivāla restaurēto filmu programmā “Cannes Clasics” (2018); vienīgais, kuru Latvijas kultūras kanonā pārstāv divas filmas, un vienīgais, kuram kinoteātra “Splendid Palace” Lielajā zālē ir pašam savs krēsls ar iegravētu plāksnīti kā aktīvam kino apmeklētājam pat vairāk nekā 90 gadu vecumā. Un Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā Rolands Kalniņš saņēmis jau pirms 15 gadiem.
Rolands Kalniņš dzimis 1922. gada 7. maijā Ludzas apriņķa Istras pagasta Vecslabadā, 25 gadu vecumā sācis strādāt Rīgas kinostudijā un kopš 1947. gada piedalījies nacionālā kino veidošanā no pašiem tā pirmsākumiem – vispirms kā režisora asistents un otrais režisors pieredzējušāko kolēģu filmās. Par šo laikmetu portāla filmas.lv jaunajā kolekcijā “Rolandam Kalniņam – 99” liecina Leonīda Leimaņa un Pāvela Armanda filma “Salna pavasarī” (1955), kur Rolands Kalniņš bija otrais režisors – filmēšanas procesa organizators. Šī filma, kas balstīta Rūdolfa Blaumaņa darbu motīvos, Latvijas kino vēsturē tiek dēvēta par pēckara perioda “pirmo nacionālo filmu”, kas veidota ar Latvijas jauno profesionāļu spēkiem.
Spēlfilmu režijā Rolands Kalniņš debitēja 1959. gadā ar filmu “Ilze”, bet kā pārliecinošu autoru pieteica sevi 60. gadu vidū, uzņemot divas spilgtas filmas, kas piedzīvoja īpaši sarežģītu likteni. Leģionāru drāma “Akmens un šķembas” (1966) jau uzņemšanas laikā tika pakļauta cenzūras kontrolei un padomju laikā tika “nolikta uz plaukta” ar nosaukumu “Es visu atceros, Ričard!”. Nākamajā filmā “Četri balti krekli" (1967) režisors pat it kā tīšām izaicināja likteni, sižetā apspēlējot cenzūras ideoloģisko ietekmi uz jauniešu muzikālā kolektīva radošo degsmi, un arī šī filma tika paslēpta zem nosaukuma “Elpojiet dziļi…” un izolēta no kinoprocesa. Tikai 80. gadu beigās uz Trešās atmodas viļņa abas filmas nonāca pie kinoskatītājiem sākotnēji iecerētajā veidolā un ar īstajiem nosaukumiem, un šobrīd arī restaurētas tādā veidā, kā autori bija tās filmējuši.
Septiņdesmito gadu sākumā Rolanda Kalniņa režisora liktenis atkal met kūleņus – plašu atzinību izpelnās meistarīgi stilizētais “Ceplis” (1972), bet nākamo soli radošās brīvības virzienā, drosmīgi komisko farsu “Piejūras klimats” (1974) kinostudijas vadība pārtrauc uzņemšanas procesa vidū; saglabājušies tikai 840 metri uzņemtā materiāla (nepilnas 40 minūtes), ko filmas autori 90. gadu sākumā sagatavojuši demonstrēšanai, bet studija “Lokomotīve” 2017. gadā restaurējusi ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Astoņdesmito gadu sākumā Rolands Kalniņš uzņem spēlfilmu “Akmeņainais ceļš” (1983), šajā Viļa Lāča romāna ekranizācijā apliecinot savu interesi par spēcīgu raksturu, kas iemācās dzīvē visu sasniegt pats. Filmas centrā ir enerģiskais Roberts Līviņš – aktiera, režisora un uzņēmēja Andreja Žagara (1958–2019) spilgtākā kinoloma.
Rolanda Kalniņa jubilejas kolekcijā iekļauta arī viena dokumentālā filma – leģendārās aktrises Vijas Artmanes portrets “Saruna ar karalieni” (1980), kas savulaik saņēma Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” kā gada labākā dokumentālā filma. Pilnvērtīgi filmas līdzautori ir operatori Juris Podnieks un Kalvis Zalcmanis, kas kopā ar režisoru pratuši aiz slavenas aktrises un sabiedriskās darbinieces čaulas saskatīt un notvert dzīvu cilvēku. Šī filma, tāpat kā “Akmeņainais ceļš”, restaurēta Valsts kinofotofonodokumentu arhīva realizētā kultūras mantojuma digitalizācijas projekta ietvaros ar ERAF atbalstu.
Visas Rolanda Kalniņa jubilejas kolekcijā iekļautās filmas no 7. maija var bez maksas skatīties Nacionālā kino centra portālā filmas.lv.
