Šobrīd, pateicoties vietnei "TikTok", filmām ir iespēja ļoti ātri iegūt "kulta sekotājus"(diemžēl – tikpat ātri arī zaudēt), un "Soltbērna" ir viena no filmām, par kuru šobrīd internetā runā visi. Mēnešus pirms filmas noskatīšanās, es jau biju informēta, ka mani sagaida "vannas aina", aktiera Berija Kogana kailskati un Sofijas Elisas Bekstores 2001. gada hita "Murder on the Dancefloor" renesanse.
Kritiķi "Soltbērnu" jau dēvē par vienu no pretrunīgākajām 2023. gada filmām – tai ir kaismīgi fani un tikpat kaismīgi nīdēji.
Viena skatītāju daļa filmu uztver par smalku un izklaidējošu satīru, toties otra par tukšu, vizuāli pompozu darbu bez jebkāda satura. Ja aģents Fokss Malders teica, ka "patiesība ir tur ārā", es teiktu, ka patiesība ir tur – pa vidu.
Britu aktrise Emeralda Finela debitēja režijā 2020. gadā ar košļeņu krāsas trilleri "Daudzsološa jauna sieviete" un saņēma "Oskara" balvu par labāko oriģinālscenāriju. Arī šī filma skatītājus sadalīja divās pretēji domājošās nometnēs. Jāpiekrīt, ka Finelas darbos priekšplānā izvirzās estētiskie aspekti, un jāuzteic viņas gleznieciskā vizuālā domāšana. Viņai arī patīk provocēt skatītājus, kas īpaši redzams "Soltbērnā", kur viņai ir bijuši ļoti pateicīgi sadarbības partneri – aktieri Džeikobs Elordi un Berijs Kogans, kuriem, šķiet, provokatīva satura veidošana nav nekas svešs.
Kogans, piemēram, pats ir piedāvājis dažas no filmas provokatīvākajām epizodēm. (Jā, arī to kapos…)
Lielbritānijas apsēstība ar aristokrātiju un tradīciju saglabāšanu, kas ir iepotēta arī augstākās izglītības sistēmā, ir viena no problēmām, kuru aplūko "Soltbērna". Oksfordas universitātes elitārisms un neoficiālā "kastu sistēma" ir galvenais virzītājspēks Olivera jeb Olija (Berijs Kogans) stāstā. Jo Džeikoba Elordi atveidotā aristokrātu atvase Fēlikss Katons iemieso visu, ko Olivers vēlas un kāds viņš vēlētos būt, bet nav. Viņš ir izskatīgs, bagāts, populārs un visu iemīļots. Tikmēr Olivers ir "frīks un garlaicīgs lūzeris". Jebkuras pusaudžu komēdijas pamatā vienmēr ir cīņa par popularitāti un izdzīvošanu vidusskolas džungļos, taču šoreiz likmes ir daudz augstākas – tas nav tikai skolas hierarhijas statuss, bet gan sociālais statuss jau valstiskā līmenī. Olivers izmisīgi vēlas piederēt pie aristokrātijas, taču – kā mēs zinām – šo piederību nevar nopirkt pat par visu pasaules naudu. Tā nu jaunajam, ambiciozajam censonim ir jāatrod veids, kā šai pasaulei kaut nedaudz pieskarties. Un viņa durvis uz aristokrātijas labirintu ir Fēlikss.
"Talantīgā mistera Riplija" stilā Olijs palēnām ielien Fēliksa dzīvē un brīdī, kad šķiet, ka abu draudzība varētu sākt izplēnēt, atklāj sirdi plosošu stāstu par savu nelabvēlīgo ģimeni, uzkurinot jaunā aristokrāta "bagātnieka vainas apziņu" un glābēja sindromu.
Visa Katonu ģimene ir šķietami apsēsta ar "nelaimes putnu" kolekcionēšanu.
Tā nu Olivers ir atradis savu trumpi, ar kura palīdzību iekļūt Katonu "pilī" – Soltbērnā. Šajos greznajos interjeros mēs ieraugām visu aristokrātu zvērnīcu – aukstasinīgo matriarhu Elspetu (kā allaž – izcila Rozamunda Paika), ekscentrisko ģimenes tēvu Seru Džeimsu (Ričards E. Grānts) un ēšanas traucējumu nomocīto Fēliksa māsu Venēciju (Alisona Olivera). Oliveram par lielu vilšanos vasaru Saltbērnā nolēmis pavadīt arī skeptiskais Katonu radinieks Fārlijs (Ārčijs Madekve), kuram, kā šķiet, vienīgajam Olivera piepešā tuvība ar Fēliksu šķiet aizdomīga.
Nonākot aristokrātijas iekšienē, Olivers sāk spēlēt kādu sev vien zināmu spēli, sniedzot arvien jaunus pārsteigumus un neērtus mirkļus skatītājiem. Taču vasara, ko jaunieši pavada greznajā pilī, ir uzfilmēta tik jutekliski un visas maņas kairinoši, ka rodas vēlme – kaut tā nekad nebeigtos un kaut visiem varoņiem viss izdotos, un kaut viņi dzīvotu šajā saulainajā paradīzē mūžīgi. Kā jau nojaušat, tā gluži nenotiek. Taču vairāk gan neatklāšu, lai nebojātu skatīšanās prieku tiem, kuri gatavi šim izaicinājumam.
Nedomāju, ka "Soltbērna" ir īpaši šokējošāka par daudziem citiem mūsdienu kino vai mazā ekrāna darbiem, taču tā patīkami atklāti atveido homoerotisku apsēstību un iekāri.
Lai arī Olivers vairākkārt uzsver, ka nav iemīlējies Fēliksā, skatītājs pievilcīgo, bezrūpīgo aristokrātu vēro tieši caur dievinošo Olija skatienu. Kamera glāsta Džeikoba Elordi ķermeni, nebaidoties no pārspīlētiem tuvplāniem – mēs ieraugām viņa sviedru lāses, kakla izliekumu un zosādu tieši tik pietuvināti, cik to vēlas redzēt Olivers. Daudzie tuvplāni skaidri norāda par Olija izmisīgo vēlmi Fēliksam pieskarties.
"Soltbērna" ir pilna ar bībeliskām, mitoloģiskām un šekspīriskām atsaucēm, kas šķistu pārspīlēti, ja stāsts nebūtu par Oksfordas studentiem, kuri šajās valodās sarunājas pavisam brīvi. Arī darbības gads noteikti nav izvēlēts nejauši – tas ir periods pirms vispasaules ekonomiskās krīzes, kad pati dzīve šķita bezrūpīgāka. "Facebook" pastāv tikai divus gadus un nav kļuvis par "stalkošanas" meku un sabiedrības šķelšanas ieroci, fotogrāfiska lepošanās ar savu dzīvesstilu "Instagram" mums vēl ir tikai priekšā, un blogošanas vietne "Tumblr" radīsies tikai 2007. gadā.
Dzīvesstila "estētiku" varoņi rada savā realitātē, nevis apzināti kūrē internetā.
Jāatzīst, ka filmas nobeiguma daļa rada sasteigtības sajūtu un iekrīt Holivudas kino raksturīgajā pārliekas izskaidrošanas slazdā. Taču tas nenozīmē, ka filmu nebija baudāmi (lai arī brīžiem neērti) skatīties – galu galā, skatītāju sagaida teju "muzikāls numurs", fonā skanot jau minētajam Sofijas Elisas Bekstores hitam "Murder on the Dancefloor", kurš – pateicoties filmas popularitātei – ir arī atgriezies populārāko dziesmu topos.
"Soltbērna" ir estētikas un "vaiba" filma – sižets brīžiem ir diezgan neticams, tajā ir dažādas loģikas kļūdas, bet tas viss pazūd aiz gleznieciskajiem kadrējumiem, hipnotizējošiem aktierdarbiem un brīnišķīga skaņu celiņa. Un es ar nepacietību gaidīšu Emeraldas Finelas nākamo filmu.
Filma "Soltbērna" Latvijas skatītājiem pieejama straumēšanas platformā "Prime Video".
