Tas ir tik īpašs uzdevums nointervēt kino režisori Ilzi Kungu-Melgaili par viņas jauno filmu "Mana brīvība", kurā, kā vēlāk izrādās, esmu pati filmējusies masu skatu ainās pagājušā gada vasarā. Atceros gan, ka tobrīd, kad tika uzņemtas ainas Lielajā ģildē, filmas nosaukums bija "Dzīve pārtraukta". Satiekoties vienā no lietus pārpilnajām augusta dienām Vecrīgas kafejnīcā, lūdzu režisorei komentēt izvēlēto jauno filmas nosaukumu.
Ilze Kunga-Melgaile: Pats projekts sākās pirms septiņiem gadiem, kad mēs vācām materiālus un smalkāk iedziļinājāmies viņas (filmas galvenās varones prototipa – Atmodas laika aktīvistes, žurnālistes, politiķes Itas Kozakevičas – D.A.) dzīvē.
Mēs iesniedzām savu projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, pēc tam Nacionālajam kino centram, un tajā brīdī jau ir jābūt piedāvātam nosaukumam. Tobrīd, kā man šķita, galvenais, ar ko Ita Kozakeviča palikusi atmiņā, ir fakts – poliete, kura noslīka, traģiski gājusi bojā. Tāpēc mēs izvēlējāmies tādu nosaukumu, jo tad likās, ka esam izveidojuši scenāriju, kuru man palīdzēja rakstīt sākumā scenāriste Inga Rozentāle, un beigās visu struktūru sakārtoja, pierakstīja to, kā iztrūkst, Anna Kalniņa.
Filma galu galā tomēr nav par to, kā Ita aizgāja bojā, bet par to, ko viņa ir izdarījusi un kas pēc viņas nāves turpinās. Mums pat bija iecere braukt uz Itāliju, vēl tādu kā filmas izskaņas beigu epizodi uztaisīt, bet diemžēl nebija iespējas vairs nofilmēt, jo budžets, kas tika paredzēts filmēšanai, bija jau iztērēts. Galu galā filma samontējās ne par to pārtraukto dzīvi. Tajā vairāk izskan, ka Itas darbi un viņa pati palikusi mums atmiņā kā tāds turpinājums, nevis kaut kas, kas ir pārrāvies un beidzies. Man personīgi liekas, ka filmas izskaņa ir ar tādu gaišu skatu nākotnē. Kad samontējām, tad bija sajūta, ka filmai tas fināls ir radīts, līdz ar to filmas iepriekšējais nosaukums vairs negāja klāt stāstam.
Diāna Auziņa: Vai atklāsiet, kas jums kalpoja par motivāciju pirms tiem septiņiem gadiem veidot filmu par Itu Kozakeviču?
Kad es Kino augstskolā 2005. gadā beidzu studēt, radās doma, ka gribas virzīties uz lielo filmu. Atceros, ka studijas beidzās ar lielu spēku izsīkumu, jo es piecus gadus nodzīvoju Krievijā, ar pēdējiem resursiem filmēju diplomdarbu, atgriezos Latvijā un sapratu, ka šeit neviens mani negaida ar atplestām rokām. Sāku domāt, jāuzņem lielā filma, bet par ko? Sievietēm, man liekas, raksturīga tā atbildības sajūta – ka, ja tu kaut ko stāsti, tērē valsts naudu, tad tam ir jābūt kaut kam nozīmīgam, tu nevari savas fantāzijas filmēt. Tāpēc es biju tādos ilgstošos meklējumos, pēc tam man bija dažādas interesantas pieredzes, strādājot citās filmēšanas grupās. Savu profesionalitāti slīpēju arī visādos mazākos darbiņos – reklāmās un pasūtījuma filmās, un iekšēji bija sajūta, ka jāiet uz lielo filmu. Kad studēju Pēterburgā, man jau tad radās sajūta, ka esmu piedzīvojusi baigo vēsturisko laiku, impērijas sabrukumu, Latvijas valstiskuma atgūšanu.
Atceros, ka pie sevis domāju, – tā ir tāda veiksme manā dzīvē, ka tādos laikos esmu klāt bijusi, arī ģimenē tam visam ļoti dzīvojām līdzi.
Viss pamazām pēc ilgiem laikiem atgriezās ar dziesmām, aizliegto literatūru, ar folkloru, visādiem pasākumiem, žurnālu "Avots" un tulkojumiem. Tad es uzdūros materiālam, vizuālai liecībai, tas vēl bija kinožurnālā "Padomju Latvija" – tieši no 1988. gada foruma, kur Ita uzstājās. Man Atmodas laikā bija 14–15 gadi, bet es Itu ļoti labi atceros, pateicoties viņas kuplajai frizūrai. Savukārt 2012.–2013. gadā es ieraudzīju viņu atkal pēc ilgiem laikiem, un mani viņas runa PSRS Tautu forumā ļoti ietekmēja. Aizdomājos – bet kas valda šodien, kad ir tik daudz viedokļu? Mēs paši nezinām, kurā pusē nostātos, ko aizstāvētu, daudzpartiju sistēma un visa plēšanās politikā. Arī tas, ka integrācijas jautājumi vēl joprojām tiek diskutēti.
Bet kā tas ir – iziet tribīnē, pateikt, ko tu domā, un samierināties ar to, ka tevi kritizēs, ka kādam nepatiks tas, ko tu pateiksi?
80. gadu beigās slavens bija baiļu faktors – pret tevi var vērsties, ja kaut kas nepatiks. Un tas viss mani iespaidoja. Izrādījās, ka ir grāmata par Itu, es to uzmeklēju, jo tur ir apkopotas intervijas ar viņu, atmiņu stāsti ("Zvaigznei tikai stunda. Itas Kozakevičas laiks." – Armands Melnalksnis, 2004 – D.A.). Atradu šo grāmatu, sāku šķirstīt un lasīt, un vienā brīdī iedomājos, ka te ir viss, par ko es gribēju runāt – par to laiku, par kuru mēs uzdrīkstējāmies sapņot un noticējām sapnim par brīvu Latviju, kā arī interesanta personība. Pētniecības darbā izrādījās, ka ir tik daudz, ko stāstīt. Mums ar scenāristu bija lielas grūtības, ko tad izvēlēties, kā veidot šo stāstu, jo visu ielikt nav iespējams. Tad bija tāds moments, ka Knutam Skujeniekam notika intervija uz viņa 75 vai 80 gadu jubileju, kurā viņš stāstīja par savu lēģeru laiku, par nodevējiem un stukačošanu sabiedrībā. Lai cik tas dīvaini nebūtu, bet tur tika nosaukts Itas vīra vārds kā viens no tiem cilvēkiem, kas bija liecinājis pret viņu, figurējis viņa prāvā. Knuts Skujenieks, pētot savu lietu, secinājis, ka viņš varētu būt iejaukts tajā lietā. Un tad tas arī bija tāds satricinājums – nu ko tagad darīt?
Rodas jautājums, cik Itas vīrs ir iejaukts viņas nāvē?
Patiesībā laikam citā žanrā varēja pagriezt to filmu, veikt tādu kā izmeklēšanu. Tā man radās Ita, Itai līdzās viņas vīra tēls, kurš, izrādās, bija matemātikas profesors, strādāja Rīgas Politehniskajā institūtā, zinātnisku vidi pārstāvēja. Viņš iemiesoja radošo inteliģenci, kuriem bija jārēķinās, ka viņu vārds un darbība tiks kontrolēta, ka viņiem nebūs tā brīvi nodarboties ar savu daiļradi vai ar zinātnisko, pētniecisko darbu. Un tā tas viss salikās filmā – viņas personīgais ceļš plus tieši tie notikumi, kas arī viņas darbības laikā aktuāli, kad viņa izvirzījās Latvijas Tautas frontē. Es paskaitīju, ka tas ir gads un deviņi mēneši.
Cilvēkiem, kam es tagad pajautāju, vai viņi zina, kas ir Ita, atbilde ir – jā, TĀ poliete. Viņa bija spilgta tajos laikos kā personība, kā publisks tēls, kas cīnījās un aizstāvēja brīvības, neatkarības ideju.
Viņas nopelns ir tajā, ka arī citas Latvijā dzīvojošās nācijas aicināja atbalstīt Latvijas Tautas frontes idejas par brīvu, neatkarīgu Latviju.
Patiesībā Latvijā ir aktīvas un darbojas ļoti daudzas kultūras biedrības. Filmēšanas sakarā varu minēt, ka tie paši poļi ar lielu lepnumu kopj savas tradīcijas, runā poliski, brauc uz Poliju, lepojas, ka viņi jau nez kurā paaudzē dzīvo Latvijā, un arī ļoti atsaucās visam filmēšanas procesam, runājām, kādas dziesmas dziedās un ko vispār darīs filmēšanas laukumā. Tādas visādas domas man galvā virmoja un dzīvoja, un tā arī Itas stāstā viss apvienojās. Es domāju, ka tas arī valstiski būs tāds vērtīgs stāsts. Atgādināt par mūsu atjaunotnes posmu, kas faktiski arī ne tik sen notika.
Ir nomainījušās paaudzes, kurām jau šie vārdi un uzvārdi, un notikumi liekas kā kaut kas ļoti tāls.
Tāpat kā tagad arī filmējot, es varbūt pirmo reizi dzīvē sajutos, ka esmu jau veca un padzīvojusi (smejas). Filmēšanas grupā daudz jaunu cilvēku, un man liekas pats par sevi saprotams – tas ir tur, un tas ir tas cilvēks vai tas notika tā, bet viņiem tas ir pilnīgi kaut kas nezināms.
Par Itas bojāeju es uzdevu jautājumu visiem, ar ko runāju – Itas draugiem, draudzenēm, kolēģiem, laikabiedriem, jo dažādas versijas ir. Faktiski tas ir dīvaini – Augstākās Padomes amatpersona aiziet bojā, un netiek veikta nekāda izmeklēšana, nekāda autopsija. To varēja pieprasīt viņas vīrs, bet viņš to neizdarīja. To varēja izdarīt Augstākā Padome, bet tas nenotika. No otras puses, nevar noliegt faktu, ka Ita bija ļoti nogurusi, varbūt pat uz izdegšanas sindroma robežas, iespējams, ka viņai bija kādas veselības problēmas vai vienkārši nenovērtēja dienvidu jūru. Viņai bija tāds niķis peldēt dziļi iekšā. Varbūt sirds neizturēja. Tā kā es īsti nezinu šo visu, izvēlējos filmā nerunāt ne par nāvi, ne viņas aiziešanu. Bet domāju, ka filmā ir pietiekami daudz momentu, kas liek padomāt, kā tas īsti varēja būt.
Parunāsim par filmas aktieru ansambli! Vai jums uzreiz bija skaidrs, ka galvenās lomas tēlotāja būs Dailes teātra aktrise Ērika Eglija-Grāvele?
Mēs taisījām proves. Es arī reklāmās vai kādās citās inscenējamās epizodītēs ļoti labprāt strādāju ar neaktieriem, kaut kādiem tipāžiem, bet šajā filmā man bija ļoti skaidra doma, lai šo lomu aktrise nospēlē. Lai tas ir profesionāli, lai cilvēks, kurš to dara, saprot, kāds ir viņa uzdevums, un lai aktrise iekšēji sajūt, ka viņai jāiznes tēls no sākuma līdz beigām. Jā, es taisīju aktieru proves, un attiecībā uz Ēriku man jau pirmajā brīdī likās – viņa ir tāds tipāžs, sievietes vizuālais tips, ka no viņas var uztaisīt visu ko. Kāda viņa dzīvē ir – blondi, gari mati un sarkanas lūpas, tas staltais, slaidais augums, liktenīgā sieviete, bet tad, kad to visu noņem, paliek viņas seja, acis, uzliec parūku, un ir pilnīgi cits cilvēks. Un man patika šī sajūta. Protams, pluss, ka Ērika nekur nebija redzēta, svaigs materiāls, un es uzreiz tīri cilvēcīgi sajutu, ka ar viņu varēšu saprasties. Tas bija ļoti svarīgi, un arī tas, ka Ērika ir liela auguma, un arī Ita bija tāda. Mums pārsvarā aktrises visas tādas mazas un smalkas, un es taču neko nepielikšu klāt, lai kaut kas sanāktu. Kad taisījām proves, man patika, kā Ērika dzīvo kameras priekšā, kādas viņai kustības. Tāpēc man likās, ka viņa derēs – viņas būtība, un viņā pašā ir skaistums. Nevar pat ar vārdiem aprakstīt, kas tas ir, bet viss, kā viņa uzvedas, viņas figūra, kā tas vizuāli izskatās, tas ir pievilcīgi.
Nacionālajā kino centrā, kad piedalījāmies konkursā ar filmas tīzerīti, lai iegūtu finansējumu, komisijā sēdēja kino ļaudis, un viņi sākumā nebija atpazinuši, kas tā par aktrisi.
Es ļoti gribu uzteikt Ēriku, jo viņa vienmēr bija ļoti sagatavojusies uz katru filmēšanas dienu, viņai kā mūziķei ļoti izteikta ritma un kameras izjūta. Es neatceros tādu epizodi, ka viņa kaut kā būtu izgājusi no kadra vai pazaudējusi [sajūtu], kur ir kamera. Ērika jau ar pirmajiem kadriem izskatījās kā Ita, un varēju vienkārši sekot viņai.
Gintam Grāvelim forša loma. Viņš ir skrundenieks, mēs abi no vienas mazpilsētiņas, bet viņš godīgi atnāca uz provēm un arī dabūja to lomu, nebija nekāds blats. Šim puisim vienmēr dod visādas Mefistofeļa lomas, un es nodomāju, ka iedošu viņam dzejnieka lomu. Un viņš ir kolosāls! Zinu, ka Pēterburgā mūsu pasniedzēji vienmēr teica – jums vajag kādu īpašu tēlu, piemēram, sievai mīļāko, paņemiet kaut ko interesantu.
Absolūti ļoti laba pieredze ar visiem aktieriem. Visiem viņiem tikai vajag dot darbu un jaunas lomas, jo šie ir talantīgi cilvēki. Pārsvarā filmā piedalījās Dailes teātra aktieri, un varu teikt, ka viņi tur tiek turēti formā, viņiem aktiera iekšējais aparāts ir ļoti elastīgs un dzīvs. Tu vari aktieri mīcīt, kā gribi. Pasaki, ko gribi izdarīt, un aktieris tevi saprot. Disciplīna – tas, ka atnāk un ir gatavs darbam, vienalga, kas viņam pirms tam ir bijis – izrāde vai mēģinājums. Man Māra Liniņa palīdzēja nokomplektēt aktieru ansambli. Un arī masu skatiem bija vērtīgi materiāli, piemēram, politiķi. Bišers ļoti foršs, kura lomā iejutās Valērijs Valdmanis, ģimenes ārsts no Ķekavas, visu varēja izdarīt kā liels aktieris.
Kad bija aizritējušas pirmās divas filmēšanas dienas Kongresu namā, sākās karš. Pirmā sajūta – kāds tagad kino? Uz visa tā fona nekas vairs nelikās svarīgs. Bet otrā doma – vai, cik labi, ka tā filma ir par to pašu, par brīvību!
Joprojām ir tautas, kas cenšas cīnīties par savu brīvību, valstiskumu, valsts neatkarību.
Tas man lika paskatīties uz scenāriju mazlietiņ detalizētāk, nopietnāk. Es visu laiku paļāvos uz Itas raksturu, ka viņa ir tāda, kas kaut ko dara, kaut kādas idejas ir, bet dabiski tas viss viņai notiek. Varbūt pat caur to, ka viņa kaut ko citu ir redzējusi, braukdama uz Poliju, viņai idejas par to, kā varētu dzīvot savādāk, nevis tajā Padomju Savienības sistēmā, radās no dzīves pieredzes un viņas temperamenta. Kad karš sākās, es sapratu, ka visam, ko Ita runāja un domāja, ir milzīgs pamats! Tā ka jāatzīst, ka karam bija nozīme akcentu salikšanā.
Kas jums bija visizaicinošākais pašā filmēšanas procesā?
Atklāti sakot – nekas. Es domāju, ka pirms tam jau biju pieredzējusi tādā ziņā, ka man bija skaidrs, kas ir filmēšanas laukums, kas tur notiek, ka tā ir liela komanda. Viss ir jāvirza vienam mērķim, vienai idejai. Ar operatoru Maksimu Efrosu mēs strādājam kopā jau kopš studiju laikiem, kopš diplomdarba, ar filmas mākslinieku Jurģi Krāsonu strādāju kopš pēcdiploma laika, tā ka man bija skaidrs, ko es varu no tiem cilvēkiem sagaidīt. Galvenais ir kārtīgi sagatavoties, lai tad, kad izej uz filmēšanas laukumu, tev viss ir iekārtots, aktieri atnākuši, un tu vari strādāt, tev nav jārisina nekādas sadzīves problēmas. Respektīvi, pirms tam sagatavoties ar visiem departamentiem (grimu, mākslu, operatoru, ar vietu atlasi). Es zināju, ka eju uz garu filmēšanas procesu, ka man ir jāsadala spēki un nedrīkstu izšauties pirmajās filmēšanas dienās, ka tas būs sarežģīti, ar visādiem pārsteigumiem, piemēram, ka kāds aktieris nav ieradies vai netiek u.tml. Ja tā gadījās, šķirstīju scenāriju, liku galvā un elastīgi centos visu atrisināt. Protams, vienmēr viss atduras pret budžetu, filmēšanas dienu ir tik, cik ir.
Ja jums būtu iespēja tagad satikt Itu, ko jūs viņai pajautātu?
Es domāju, ka mēs vienkārši apsēstos viena otrai pretī un par dzīvi parunātu. Pat neko konkrētu nejautātu. Domāju, ka mēs runātu par ēst gatavošanu, par dažādām situācijām smietos un iedzertu melnu kafiju un konjaciņu. Mēs varētu stundām ilgi runāt. Es gan nesmēķēju, būtu jādzer konjaks un melnā kafija, bet noteikti būtu interesanti kopā. Es esmu jautājusi cilvēkiem, kas Itu pazina, kāda viņa bija. Viņa bijusi silts cilvēks. Taisnību runāt nav grūti, bet, kad tev jāsāk izlocīties, tad var būt visādi.
Vai, jūsuprāt, filmai ir kāds uzdevums, ko skatītāji pēc tās noskatīšanās varētu mācīties?
Man pašai personīgi patīk tās filmas, kas, lai arī mēdz būt dramatiskas, par smagiem notikumiem vai cilvēku likteņiem, beigās ļauj skatītājam iznākt no kinoteātra ar tādu gaišu domu, ar vēlēšanos dzīvot un kaut ko darīt. Man bija svarīgi arī, lai tā filma ikvienu mazlietiņ paceļ, lai katrs varētu sapurināties –
kur es esmu, ko es daru, vairs ne tik egoistiski, bet ko es varu dot savai valstij, nevis domāt par kaut kādām savām grūtībām, problēmām, un pierādīt savu varēšanu.
Kas jums radīja visemocionālāko brīdi?
Visemocionālāko laikam darbs ar masu skatiem tādā ziņā, ka tās masu scēnas, kas ar poļiem saistītas, ar demonstrāciju, ar mītiņu krastmalā, viņi ļoti pieslēdzās – dziedāja un juta līdzi. Tās masas bija viegli iekustināmas. Arī paši poļi. Viņi atnāca uz filmēšanu, mēs "WhatsApp" grupu bijām noorganizējuši, visi par dziesmām vienojušies, video un audio – tas man viss bija izstāstīts. Īsi pirms filmēšanas viņi bija saģērbti, es pie viņiem aizgāju un teicu – nu, tagad kādu dziesmu pamēģinām nodziedāt, izstāstu to situāciju, un viss – ar pirmo reizi nodziedāja. Tas bija tieši ar tādu degsmi. Un arī pārējie masu skati, kur sapulcēs piedalījās, krastmalā vai pirmsvēlēšanu manifestā Latvijā. Kad tu jūti, ka tās masas iekustas, tad saproti, ka masās ir spēks. Arī montējot ainas, bija emocionāli brīži. Ar aktieriem tas jau cits darbs, mazās, intīmās scēnas. Skaties caur monitoru un jūti, ka viņš atdzīvojas, un tu uzķer tieši to momentu.
Vai jauniešus arī varētu uzrunāt šī filma? Tādus, kas neko nav dzirdējuši par Itu?
Es nezinu, kas un kā vispār uzņems filmu... Kā filma aizies tautās... Tas man ir kaut kas jauns priekšā, nenojaušu, kā es pārcietīšu filmas pirmizrādi. Jo tā jau ir tāda vēsture, kuras liecinieki ir mums līdzās un apkārt. Kino jau vispār galvenais, kādi ir notikumi, cik aizvēsturiski vai cik seni, bet svarīgākais tomēr ir tas raksturs, tas cilvēcīgais, ko viņš piedzīvo, no kā līdz kam viņš izaug. Es domāju – ja tas ir interesanti, tad arī viss pārējais tiek pieņemts.
Pēc mediju brokastīm "Burzmā" parādās vārds "drosme" – gan raksturojot Itu, gan visu tā brīža situāciju valstī. Vai arī jūs varat teikt, ka šis bija drosmīgs lēmums uzņemt šādu filmu?
Es domāju – nē. Vienkārši tas ir mans ceļš. Jauši vai nejauši, bet savā jaunībā es nonācu tādā profesijā, izvēlējos to. Atceros, ka studiju laikā pasniedzēji skeptiski teica – "Parasti jau kāds viens vai divi no kursa tiek līdz lielajām filmām, kļūst par režisoriem." Es sēdēju un domāju, ka man jābūt starp to vienu vai diviem, es taču esmu atspērusies uz Krieviju, piecus gadus te nodzīvoju, studēju. Pārbraucu mājās, biju pārgurusi, izskatījos bāla. Un tā es vienkārši uz to gāju, zināju, ka man šis jaunības dienu sapnis ir jāpiepilda. Tu dari, izdari kaut ko, tev iedod naudu, un tad gan sāc drebēt kā apšu lapa, jo tagad tas viss ir jāsāk nopietni īstenot, jo ko teiks Dainis Īvāns vai Sandra Kalniete. Patiesībā pirms katras filmēšanas tu vienalga baidies no tā pirmā kadra, vai tā ir maza reklāmiņa vai liela filma. Liela drosme – nē, vienkārši es gāju, sekoju savai idejai, un viņa rezultējās Nacionālā kino centra piešķīrumā. Mērķtiecīgs darbs, vienkārši darot uz priekšu. Viena tāda drosmes punkta nav.
Gribētos, lai katrs skatītājs noskatoties sajūt, ka tas ir gabaliņš no mūsu tautas vēstures. Arī vēsturiskais fons ir tie patiesie notikumi.
Filma ir par sievieti laikmeta griežos, un tas, manuprāt, ir svarīgākais par politiku, jo tās jau tāpat ir par daudz.
