Henrieta Verhoustinska: Turpinās darbs pie filmas "Marijas klusums". Filma skar posmu Marijas Leiko dzīvē, kad viņa dodas uz Padomju Krieviju audzināt savu mazmeitu, jo meita ir mirusi dzemdībās, un iesaistās Padomju Krievijas latviešu teātrī "Skatuve". Kāpēc mums šodien ir jāzina par Mariju Leiko un to laiku, kad Lielajā terorā tika iznīcināti latvieši Padomju Krievijā?
Dāvis Sīmanis: Tāds fundamentāls jautājums. Domāju, ir divi iemesli, kāpēc šai filmai būt. Pirmkārt, tā ir filma par fascinējošu, ļoti spēcīgu raksturu Latvijas vēsturē, kāda ir Marija Leiko, kura caur savu dzīvi, skatuvisko un vienlaikus arī ikdienas dzīvi, vēsturisko dzīvi, translē galvenās 20. gadsimta sākuma kolīzijas, ko piedzīvo Eiropa, Padomju Savienība un arī Latvija. No otras puses, šis ir Staļina tīrīšanu periods 30. gadu beigās, Maskavā un Padomju Savienībā kopumā, kur viena no sadaļām ir nacionālās operācijas, tostarp arī Latviešu operācija. Pēc dažādiem datiem, liecībām, varam konstatēt, ka tuvu pie 20 000 latviešu tautības cilvēki tika nogalināti, iespējams, tas skaitlis ir lielāks, par to nav noteiktu datu. Šī racionālā sistēma, kas rada absolūti iracionālu naida, ļaunuma, vardarbības vilni, tā, manuprāt, šobrīd ir hiperaktuāla, jo sevišķi redzot to, kas notiek Ukrainā – Krievijas iebrukumu Ukrainā un pašas Krievijas iekšējo politiskā prāta stāvokli. Ir sajūta, ka pēkšņi tas viss ir kļuvis absolūti leģitīms. Ka vēsture tiek leģitimēta un šī Staļina režīma [rīcība] ir attaisnota. Šobrīd esam nonākuši tajā pašā punktā, kur mēs esam bijuši aptuveni pirms 85 gadiem. Šī sajūta, ka to piedzīvojam tagad, ir tikai vēl viens apliecinājums, ka par to ir jārunā. Tas nozīmē, ka vēsturiskā atmiņa, spēja šīs traumas paturēt un ar viņām strādāt, lai mainītu pasauli, ka tas nenotiek. Tieši otrādi – vēsturiskā atmiņa ir tik īsa, un pēkšņi tas viss ir pazaudēts.
Inese, tu spēlē nevis Mariju Leiko, bet Irmu Balodis, Maskavas latviešu teātra "Skatuve" aktrisi. Saprotu, ka tava varone ar Mariju Leiko bija sāncenses?
Inese Pudža: Jā, tas ļoti bieži tā ir, ka teātra trupā ir kāda aktrise, kurai šķiet, ka viņa ir zvaigzne, līdz pie durvīm neparādās kāda lielāka zvaigzne. Tad tur parasti izveidojas kaut kādas savstarpējas attiecības.
Marija Leiko ir zināma kā mēmā kino aktrise, kas bez šaubām atstāj nospiedumu uz viņas aktrises stilu un rokrakstu. Bet kāds bija Maskavas latviešu teātra "Skatuve" aktieru rokraksts? Vai tas bija reālpsiholoģisks? Krievija tomēr ir Staņislavska dzimtene, tajā laikā darbojās arī Tairovs, Meierholds, Vahtangovs, kas bija Krievijas teātra novatori.
Inese Pudža: Skaidrs, ka viņi atradās tādā lielā katlā un zupā, kur viss bija kopā, viss vārījās. Tas viņu sākumpunkts, viņi tomēr bija tā saucamie teātra entuziasti. Labā nozīmē, protams. Bet studija izauga un viņi kļuva par profesionāļiem. Tā informācija, ar ko viņi saskārās tieši caur jūsu minētajiem lielo meistaru vārdiem, tas viņus arī veidoja. Arī filmā ir tās ainas, kur Asja Lācis cenšas iedot kaut kādu cita veida domāšanu teātrim un tā aktieriem. Domāju, ka tas izejas punkts pamatā viņiem bija ļoti lielā vēlme spēlēt teātri un tur būt.
Kā izveidojas tavas varones Irmas Balodis liktenis šajā Lielā terora operācijā, par kuru runāja Dāvis, latviešu tīrīšanas operācijā?
Inese Pudža: To drīkst teikt, ja?
Dāvis Sīmanis: Jā, drīkst. (Smejas)
Inese Pudža: Skumji. Ar to arī tas beidzās.
Viņu nošāva?
Inese Pudža: Jā.
Dāvi, tevi kino interesē vēsture, to mēs nenoliedzami redzam visās tavās filmās. Kāpēc?
Dāvis Sīmanis: Iespējams, tā ir ļoti banāla vieglākā ceļa izvēlēšanās, varbūt tā to var traktēt, jo, manuprāt, vēsture vienmēr slēpj lielākus naratīvus nekā tagadne. Un man patīk tā drāma, man patīk, ka vēsture slēpj sevī noslēpumus. Vienmēr tā teritorija, kas ir noslēpumaina, tā ir kino teritorija, tur vari atbrīvot gan vizuālo, gan semantisko garu. Tāpēc arī izvēle par labu vēsturei. Protams, tur ir citi zemūdens akmeņi, piemēram, cik lielā mērā viņa ir verificējama un cik lielā mērā kino drīkst viņu pārveidot. Šī diskusija vienmēr pastāv: ko kino dara ar, nosacīti, akadēmisku vēstures naratīvu. Man pašam kā izglītotam vēsturniekam, protams, tā ir arī tāda iekšējā cīņa. Šis periods sevišķi ir svarīgs – apliecināt no vēsturiskā viedokļa kaut vai tādēļ, ka mēs Latvijā esam aizmirsuši, ka mums bija ļoti liela latviešu kopiena Padomju Savienībā. Tāda bija tās nosacīti buržuāziskās Latvijas nostāja, ka tie jau nav nekādi latvieši. Viņi arī sevi bieži vien neuztvēra par latviešiem. Viņi sevi uzskatīja par absolūtiem komunistiem kosmopolītiem, viņiem neinteresēja kaut kāda tur Latvija ar viņas, kā saka, buržuāziskajām problēmām. Bet vienlaikus tas latviskais viņos bija, un ne velti arī "Skatuve" kļuva par tādu kā simbolu šai latviešu iznīcināšanas operācijai. Aktieri patiešām bieži vien strādāja ar latviešu materiālu, tie bija latviešu dramaturgu, rakstnieku darbi, kuri pārtapa iestudējumos. Mums filmā konkrēti Asja Lācis iestudē Blaumaņa "Ugunī".
Kur, es saprotu, Kristīnes lomā Marija Leiko izkonkurēja Irmu Balodi?
Dāvis Sīmanis: Tieši tā. Asja Lācis to dara ar tādu meierholdisku piesitienu un varbūt arī nedaudz vācu politiskā teātra piesitienu, tieši Brehts un Piskators tur kaut kur blakus arī ir. No tāda viedokļa redzam, ka viņi latvietību nav pazaudējuši. Vienlaikus viņus pilnīgi brutāli, nerēķinoties ne ar ko, iznīcina. Un nav nekādu iemeslu. Tikai sistēma, kas darbojās kā tāda iracionāla sistēma, kur pie varas ir nonākuši, visticamāk, regresīvās atlases rezultātā vislielākie nelieši, vislielākie maitas gabali, kādi vien ir iespējami, un viņi vienkārši brīvi iznīcina. Turklāt, kas interesanti, tā ir čūska, kas apēd pati sevi – lielākie šo represīvo operāciju veicēji, diemžēl, atsevišķi no viņiem, bija latviešu tautības. Viņi iznīcināja tos, ko viņiem lika iznīcināt, un pēc tam iznīcināja viņus pašus, jo viņi nevarēja šāda veida sistēmā turpināt eksistēt.
Man bija iespēja ielūkoties filmas "Marijas klusums" aizkulisēs, kuras filmēja manas kolēģes Agita Cāne un Daira Āboliņa, tur bija epizode ar milzīgu uzklātu galdu, Ježova jubileja, cepeši, vīni, glāzes. Mākslas departamentam ir milzīga nozīme vēsturiskās filmās.
Dāvis Sīmanis: Jā, protams. Visiem departamentiem ir ļoti liela nozīme. Man ir bijusi tā veiksme strādāt ar izciliem profesionāļiem, vistuvākie biedri, kas ir vienmēr, ir operators Andrejs Rudzāts un māksliniece Kristīne Jurjāne. Es varu paļauties, ka mēs vienmēr, pat ar minimāliem līdzekļiem, panāksim to efektu, ka cilvēki noticēs attēlam un noticēs tai vēsturiskajai emocijai, tam laikmeta garam. Tas man pašam brīžam ir tāds pārsteigums. Kamēr skaties uz to no malas, liekas, tur taču nekas nebūs, nekā neizdosies... Un pēkšņi – Andrejs iekadrē, Kristīne rada vidi, ietērpj aktierus, un aktieri brīnišķīgi nospēlē – un tu skaties tajā monitorā un domā, kā tev ir paveicies, ka kaut kas pārvēršas par to dzīvo materiālu, no kā filma vispār var tapt.
Tava varone dzīvo 30. gadu otrā pusē Padomju Krievijā. Ko tu vari pateikt par tā laika stilu un atmosfēru? Dāvis saka, ka viņiem ar Kristīni izdodas diezgan autentisku radīt to vidi.
Inese Pudža: Atceros – mana pirmā filmēšanas diena, filmējām epizodi, kur mana varone aizved Mariju Leiko pie sevis uz mājām. Es biju gatava, apģērbta jau uz laukuma, man ļoti palīdzēja tas viss, ko Kristīne ir radījusi. Man tiešām bija tāda sajūta, ka man nekas nav jāspēlē. Iegāju tajā dzīvoklī, es biju šokā – tad tā tas bija?! Un tu saproti, ka tieši tā tas arī bija. Sākot ar sautētiem kāpostiem un visām veļām, kas koridorā karājās, ar kaimiņiem, kuri nāk pa vēl piecām, četrām durvīm ārā, un tu ved to savu galveno zvaigzni cauri tam koridoram un saproti, cik nožēlojami tu dzīvo. Nožēlojami varbūt arī salīdzinājumā ar šodienu, toreiz tā bija viņu realitāte. Tas bija burvīgi. Es tiešām biju ļoti aizkustināta. Aktieriem vienmēr palīdz viss, kas ir radīts, kas palīdz viņiem nokļūt tuvāk, bez tā tev būtu jāiztēlojās tā vietā, tas patiešām ir uzbūvēts un tik ticami.
Kas bija iemesls, kāpēc Irma Balodis dzīvoja Krievijā, nevis Latvijā?
Dāvis Sīmanis: Iemesli, kāpēc viņi tur bija palikuši, bija daudz un dažādi. Vienā gadījumā tā bija kaut kāda pēcrevolūcijas laika romantika, citos gadījumos dzīve, kas jau bija radīta tajos revolūcijas virpuļos. Skaidrs, ka karš un revolūcija kopsummā veido absolūtu haosu Austrumeiropā un, jo sevišķi, Latvijas un, protams, Padomju Krievijas teritorijā. No tā viedokļa... Nu viens dabūjis darbu kaut kādā fabrikā, viņš turpina to darīt. Nav tā, ka viņam ir milzīga ideoloģiska pārliecība par to, ka šī jaunā komunistiskā valsts viņam ir jāceļ. Cits iemesls, piemēram, bija ļoti daudz strēlnieku, kuri izvēlējās palikt, jo viņi ticēja šai ideoloģijai, un strēlniekiem bija diezgan ātri iespēja iegūt salīdzinoši augsta līmeņa amatus Padomju Krievijas varas hierarhijā. Ne velti ir teiciens, kad Dzeržinskis izbrauca, tā teikt, risināt veselības problēmas, čeka pārgāja uz latviešu valodu. Tas nozīmē – milzīgs procents latviešu tautības cilvēku tur strādāja. Ne ar to pozitīvāko zīmi vērtējami.
Bet tieši aktieri, kā Inese teica, bija entuziasti, amatieri, kad veidojās "Skatuves" studija, kuru vada režisors Osvalds Glāznieks, kurš bija Vahtangova skolnieks un arī vadīja Vahtangova teātri paralēli "Skatuves" teātrim. Tur bija visdažādāko profesiju pārstāvji. Cilvēki strdāja cehā, par dežurantiem kaut kādās iestādēs, no privileģētības viedokļa viņi bija viszemākajās pozīcijās. Liels kontrasts bija tajā, ko piedāvāja Marijai Leiko šī jaunā pasaule, jo viņa tika savā ziņā nopirkta – viņai bija brīnišķīgs dzīvoklis, dažāda veida privilēģijas, iespējas iepirkties Jeļisejeva veikalā, kas nozīmēja iegūt tā laika nozīmīgākās preces, kuru nevienam citam cilvēkam tur nebija. Viņiem maksāja minimālo algu, viņi bija absolūti deprimēti no jebkāda veida dzīves komforta. Kā Inese minēja, par to dzīvokli, – tā bija normāla prakse, ka tādā cara laika piecistabu dzīvoklī, kas protams, bija liels un apjomīgs no telpu viedokļa, Maskavā dzīvoja septiņpadsmit, astoņpadsmit ģimenes… Tad var parēķināt, cik katrā istabā dzīvoja cilvēku un kā viņi dzīvoja. Mēs varbūt vēl atceramies padomju periodu šeit, Latvijā, kur komunālais dzīvoklis bija realitāte, un tomēr tas bija vēl pavisam cits komunālais dzīvoklis.
Inese Pudža: Domāju, ka viņiem teātris arī bija savā ziņā kā tāda patveršanās tieši no ikdienas. Viņi vienkārši gāja uz teātri, lai būtu kopā un darītu, sēdēja un pīpēja, un palika vēl ilgi pēc tam, kad mēģinājums bija beidzies, lai, iespējams, neietu mājās, jo tur bija jāsaskaras ar visām tām briesmām.
Marija Leiko bija, bez šaubām, zvaigzne. Viņa bija pelnījusi visas tās privilēģijas, par kurām tu runā, un tomēr viņas nonākšana Padomju Krievijā bija drīzāk tāda nejaušība, nevis apzināta izvēle.
Dāvis Sīmanis: 1936. gadā dzemdībās mirst viņas meita Nora, kas viņai bija kopīga ar Johannesu Guteru jeb Jāni Gūteru, latviešu izcelsmes vācu kino režisoru un arī aktieri. Marijai ir jādodas adoptēt sava mazmeita, arī Nora. Šī šķietami jaunā pasaule, arī bērna iegūšana ir zīmīga. Viņa, būdama tādā zvaigznes, dīvas statusā diezgan ilgus gadus vācu ekspresionisma kino, gan arī uz vācu politiskā teātra skatuves, spēlējot pie Piskatora, sadarbojoties ar Brehtu un tā talāk, – tajā periodā viņai mātes funkcija ir salīdzinoši sarežģīta. Šeit viņai ir iespēja vēlreiz būt mātei un varbūt pilnvērtīgi audzināt savu mazmeitu. No otras puses, viņai tiek piedāvāts, un šis piedāvajums nāk no tā brīža galvenajiem latviešu politiskajiem funkcionāriem Padomju Krievijā, uzkavēties un spēlēt teātrī "Skatuve". Sākotnēji šis piedāvājums patiešām ir: paliec uz vienu izrādi, mēs tev nodrošināsim visu, ko tev vajag. Un viņa izlemj to darīt, un tas lēmums diemžēl izrādās liktenīgs. Cilvēki, kas viņai to piedāvā, paši nenojauš, ka sistēma jau ir mainījusies, ka viņi visi jau ir nolemti. Nolemtība jau kaut kur fonā ir.
Kas spēlē Mariju Leiko tavā filmā?
Dāvis Sīmanis: Mariju Leiko mūsu filmā spēlē Olga Šapicka, viņa ir Ādolfa Šapiro skolniece un arī ļoti pieredzējusi aktrise. Aktrises, kuras pašas stāsts ir savā ziņā sakritīgs, viņa ilgu laiku nav spēlējusi un tagad tāda atgriešanās. Domāju, Olga ļoti spēcīgi izjūt šo lomu. Es ar zināmu fascinētību raugos, kā viņa atveido šo Latvijas teātra vēsturē un Latvijas vēsturē unikālo personību.
Vai Marijas Leiko sakarā tu pētīji mēmo kino?
Dāvis Sīmanis: Jā, pētīju tieši Marijas lomas kontekstā. Protams, vācu ekspresionisms kā virziens man vienmēr ir bijis interesants. Ne velti ir vairāki kino teorētiķi un praktiķi, kuri dažādā veidā novērtē šīs vācu ekspresionisma tradīcijas ietekmi uz vēlāko kino. Sākot ar Zigfrīdu Krakoveru, kurš uzskata, ka visa totalitārā kultūra piedzimst caur vācu ekspresionismu. Bet taja pašā laikā, ja skatāmies tādas kino parādības kā film noir vai vispār tādu kontrastgaismojumu un kaut kāda veida stilizētību, tas jau viss no turienes nāk. Tā laika režisori, tieši tie ar kuriem sadarbojās Marija Leiko. Kā piemēram, Frīdrihs Vilhelms Murnavs, viņa bija arī ļoti tuvās attiecībās ar Fricu Langu, autoriem, kuriem vēlāk nācās pamest Vāciju, lai strādātu Amerikas kino industrijā.
Inese Pudža: Kad lasīju scenāriju, par "Skatuves" aktieriem nezināju tieši neko, ārpus filmas es nezināju par šiem cilvēkiem. Tas ir traģiski.
Dāvis Sīmanis: Tā laika distance ir fundamentāla. Svarīgi, ka mēs teātra zinātnes lauciņā viņus tomēr ievietojam, bet vienlaikus – kā publiskajā telpā atmiņu par šiem cilvēkiem paturēt, tas ir ļoti sarežģīts uzdevums un gandrīz neiespējams. Būsim godīgi, arī Mariju Leiko, mēs par viņu runājam it kā tas būtu pašsaprotami, ka viņa būtu jāzina. Šo vēsturisko atmiņu, kā mēs atminamies cilvēkus, es piedzīvoju, kad veidojām filmu "Tēvs Nakts" par Žani Lipki. Sākotnēji, kad gatavojāmies filmai, likās pašsaprotami – kā tad nezinās Žani Lipki, bet viņu neviens nezināja. Tas bija neticami. Un kino kaut kādā ziņā var mazliet, mazliet nobremzēt šo aizmiršanas procesu.
Un tā ir arī misija tavām filmām, atdzīvināt šos cilvēkus, kas aizgājuši nebūtībā un savulaik darījuši tik daudz. Kad varētu būt filmas pirmizrāde?
Dāvis Sīmanis: Plānojam, ka nākamā gada pašā sākumā jau skatītājs Latvijā varētu sastapt filmu.
