Man būtu grūti labāk noraksturot sajūtu, kāda pārņem, noskatoties "Neredzamās cīņas" sākuma daļu. Turklāt tieši šis negaidīti neprātīgais ievads šķiet ideāls veids, kā atklāt jau desmito Rīgas Starptautisko kino festivālu (Riga IFF). Sarnets šim festivālam nav svešinieks – 2017. gadā viņa filma "Novembris" saņēma Riga IFF galveno apbalvojumu, bet pagājušā gada programmā bija skatāma viņa pseido-dokumentālā filma "Veino Vahinga dienasgrāmata". Salīdzinājumā ar melnbalto un baiso "Novembra" pasauli "Neredzamā cīņa" ir kiča un krāsu eksplozija uz kino ekrāna.
Režisors eleganti žonglē ar kungfu žanra klasikas klišejām gan stāstniecības, gan mizanscēnu, gan kameras darba ziņā.
Skatītāju sagaida asi zūmobjektīva pietuvinājumi, animācijas filmām piederīgi skaņu efekti un titri, kā arī, protams, iespaidīgas kungfu cīņu ainas, no kurām es noteikti vēlos izcelt "pelmeņu kauju".
Par spīti tam, ka Rainers Sarnets lieliski pārzina kungfu filmu žanra klasiku un to paņēmienus, tas, kas brīžiem bremzē "Neredzamo cīņu", ir tieši sižeta attīstība. Filmas pirmā pusstunda paiet vienā elpas vilcienā – mēs iepazīstam šarmanto "Antiņu" Rafaelu, kurš pēc pārdzīvotā uzbrukuma robežpunktam ir pievērsies kontrkultūrai un metāla mūzikai, paralēli strādājot par automehāniķi. Viņš lepni slāj pa drūmajām Padomju Savienības ielām ar Rietumu sabiedrībai piestāvošu pašpārliecību un ekscentrisku apģērba izvēli par lielu vilšanos viņa stingrajai mātei. Rafaela stāsts ir par nevēlēšanos iekļauties, kas ir padomju sabiedrības vadmotīvs – tā ir pasaule, kurā izcelties ir grēks. Un caur savu aizraušanos un dabisko talantu kungfu cīņas mākslā Rafaels nonāk līdz pareizticīgo mūku klosterim, kurā (nezināmu iemeslu dēļ) mīt šī cīņas veida meistari un dažādu mistisku noslēpumu glabātāji. Par spīti vai tieši jaunā censoņa pārmērīgās pašpārliecības dēļ mūki ar ekscentrisko meistaru Nafanailu priekšgalā Rafaelu negrasās pieņemt ar atplestām rokām un sirdīm. Lecīgajam metālistam nākas pārliecināt gan Nafanailu, gan pārējos mūkus, ka viņa interese par iekšējā miera un spēka atrašanu ir patiesa. Taču visu sarežģī gan greizsirdīgais Nafanaila šībrīža protežē Irinei, gan mistiskā skaistule Rita, kura kā sārtlūpaina vīzija vajā Rafaelu.
Tas, kas brīžiem traucē izsekot "Neredzamās cīņas" sižetam, ir tieši Rafaela dažādie un mainīgie mērķi, kā arī identitātes.
Vai viņš ir panks un sistēmas pretinieks, vai viņš ir izredzētais kungfu mūku vidū? Vai arī viņš ir sevī pazaudējies un vienkārši trakoti samīlējies jaunietis?
Taču visas šīs neskaidrības Rainers Sarnets eleganti aizkrāso ar stilistiki izstrādātu vizualitāti un asprātīgām epizodēm, kas caurvij visu filmu, vienlaikus ļoti satīriski atveidojot Padomju Savienības absurdu. Vienas no veiksmīgākajām filmas ainām ir tieši tās, kas norisinās galvenās darbības fonā – stilizētās parodijas par Padomju Savienības ikdienas dzīvi. Piemēram, seksīgā Rita strādā, iespējams, pasaulē neseksīgākajā vietā – tukšās taras pieņemšanas punktā.
Jāsaka, ka viens no interesantākajiem stāsta pavedieniem ir tieši lecīgā panka Rafaela un "pareizā mūka" Irinei attiecību attīstība. Irinei ir pieradis visu darīt pēc priekšrakstiem, pareizi un ir pārliecināts, ka viņam ir lemts kļūt par pareizticīgo kungfu mūku guru Nafanaila pēcteci. Taču, kad klosterī ierodas par sevi pārlieku pārliecinātais Rafaels, Irinei rūpīgi izplānotā nākotnes trajektorija sāk šķobīties.
Savā ziņā šie abi pretpoli ir kā divas padomju cilvēka puses – samiernieciskā un dumpīgā.
Abi sāncenši viens no otra filmas laikā var mācīties un tādējādi arī apgūt arvien jaunas spējas.
"Neredzamās cīņas" kontekstā mani aizrāva tieši refleksija par padomju laiku, neizmantojot jau ierasto vēsturiskās drāmas žanru. Nav tā, ka Igaunijā nebūtu gana daudz vēsturisku stāstu vai personību, par kuriem veidot konvencionālāku kino, bet Rainers Sarnets paliek uzticīgs savam absurda stila humoram un mīlestībai pret stilizāciju. Manuprāt, šāds veids, kā runāt par padomju laiku, ir solis uz priekšu – tā vairs nav atcerēšanās vai atgādināšana, tā ir pašrefleksija. Šoreiz skatītājiem tiek piedāvāts stāsts par jaunu dumpinieku, kura cīņa nav tiešā veidā politiska – tā ir savas iekšējās brīvības un pašizpausmes meklēšana. Kas savā būtībā ir viņa veids, kā protestēt pret padomju iekārtu. Ņemot vērā, ka Padomju Savienībā reliģija nepastāvēja, šķiet arī loģiski, ka kungfu cīņas veida noslēpumu glabātāji ir tieši pareizticīgie mūki.
Katru reizi, kad redzam Rafaelu klosterī, fonā kāds no mūkiem trenējas – nav zināms kam, bet rodas iespaids, ka tuvojas kāda liela cīņa. Iespējams, par brīvību.
Viennozīmīgi, Rainers Sarnets ir režisors, kuram patīk un padodas eksperimentēt ar kino valodas izteiksmes līdzekļiem, jauniem naratīviem un žanru robežām. Un tāpēc jau ar nepacietību gaidu viņa nākamos darbus.
