No restorāna un kinoteātra līdz sarkanajiem stūrīšiem un mūsdienīgai koncertzālei – Dailes nama 110 gadi

Uzņēmējs, kam patīk kustīgās bildes

Senā "Dailes" kultūrvēsture saistās ar Iļģuciema vērpšanas un aušanas uzņēmuma īpašnieka Vilhelma Posselta ambīcijām: Posselts bija progresīvs vīrs un vēlējās izmēģināt spēkus kino industrijā. Vieta kustīgo bilžu teātrim bija ērta, un arhitekts Pauls Mandelštams ķērās pie kinoteātra projektu izstrādes.

Liktenim spītējot

Diemžēl projekta realizāciju izjauca Pirmais pasaules karš, un celtniecības darbi tika atlikti turpat uz diviem gadu desmitiem. Pēc kara īpašums nonāca cita uzņēmēja – Kārļa Baumaņa – rīcībā, kurš te iekārtoja pirmās klases restorānu, maizes ceptuvi un konditorejas cehu.

Senajam namam gan patika klausīties inteliģentās publikas čalās pie restorāna galdiņiem, arī kafijas un smalkmaizīšu smarža blakus konditorejā, taču, iespējams, savā sirdī viņš atcerējās seno sapni par kino, un liktenis tam neteica nē: trīsdesmito gadu vidū Latvija bija viens no Eiropas kultūras centriem, kur, tāpat kā citur pasaulē, sākās skaņu filmu laiks.

Pirmā skaņu filmu zāle Latvijā

Toreizējais zemes īpašnieks Fricis Nāruns nolemj būvniecību atsākt, darbu uzticēdams būvinženierim, funkcionālisma stila piekritējam Teodoram Hermanovskim. Plāns bija vērienīgs: Krišjāņa Barona un Lāčplēša ielas stūrī uzbūvēt sešstāvu dzīvojamo ēku ar veikaliem un kinoteātri, kas tomēr transformējās mazākā – divstāvu ēkā, taču no kino neatsakoties. Un 1936. gada 19. decembrī tiek atklāta Latvijā pirmā speciāli skaņu filmām būvētā kino zāle ar 660 skatītāju vietām, mīkstiem krēsliem un labu redzamību.

"Jaunākās Ziņas" toreiz rakstīja:

"Kāds patīkams 1936. gada decembra vakars – Rīgā, jaunceltnē Kr. Barona ielā 31, uzsāk darbību kino "Daile". Telpas būvētas, piemērojot pēdējos ārzemju kino tehnikas jaunumus. Liela vērība piegriezta labai akustikai, kas tik svarīga skaņu filmām. Tāpēc īpati izveidoti griesti un sienas ar sevišķiem izciļņiem, kas regulē skaņu plūdumu. Filipsa (Philips – red.) firma uzstādījusi jaunākā parauga aparātus ar vistīrāko skaņu; VEF's devis jauna tipa apgaismojumu — Linestro, kas ir Latvijas izgudrojums. Teicami ierīkota ventilācija un acij maigie pasteļu toņi telpu krāsojumā. Interesants jaunievedums ir arī tas, ka kino savienots ar pazīstamo Kārļa Baumaņa kafejnīcu. Arī tā ievērojami paplašināta un izdaiļota."

Atklāšanas vakarā tika demonstrēta Latvijas hronika un filma "Iemīlējušās meitenes" Edvarda H.Griffita režijā.

Daile, kas padomju varai nav pa zobam

"Daile" bija viens no retajiem kinoteātriem, kas saglabāja savu nosaukumu arī pēc Otrā pasaules kara. Tiesa, kinoteātra iekārtojumā neiztika bez obligātajām nodevām – bija jāierīko "sarkanie stūrīši" un okupantu vadoņu krūšutēlu figūras.

Līdz ar 1940. gadu kinoteātris "Daile" sāka izrādīt padomju filmas, un tikai īsu laiku pārtraucot darbību kara laikā, allaž izcēlās ar savu auru un pastāvīgo apmeklētāju loku. Nevar noliegt, ka starp tiem bija arī ļaudis, kas iegriezās paēst tepat ierīkotajā ēdnīcā. Padomijas norieta un Atmodas sākuma laikā (1988) kino "Daile" kļuva par modernāku – platekrāna kinoteātri.

"Dailes" nams atjaunotās brīvvalsts laikā

Līdz ar valstiskuma atgūšanu un Latvijas atgriešanos starptautiskā demokrātijas sistēmā, "Daile" bija pirmais kinoteātris, kurā tika izrādītas legālā ceļā iegūtas filmas. 1997. gadā kinoteātrī tiek izbūvēta arī otra kino zāle, atgūstot seno slavu: modernākais kinoteātris Rīgā. Taču 2007. gadā 61 gadu ilgusī kino ēra vēsturiskajā namā noslēdzas ar Džekija Čana virtuozo cīņas mākslas grāvēju "Spriedze 3" – spriedze ap solīdos gados esošo namu samilza ne pa jokam: kino bizness vairs nebija rentabls, gaisā virmoja idejas par naktsklubu, gan "ne kā diskotēkas vietu jauniešiem, bet gan solīdai publikai", taču, visticamāk, senajam namam tas nebija pa prātam, un, šķiet – kā jau tas dzīvē mēdz notikt! – ja kāds kaut ko ļoti gaida, tad arī sagaida.

Simtgades jaunā elpa

Zīmīgi, ka nams savu otro elpu ieguva 2013. gadā – tieši simts gadus pēc Vilhelma Posselta idejas par kinoteātra dzimšanu. Nama simtgadē par telpu apsaimniekotāju kļuva pieredzējusī mūzikas izrāžu un koncertu producente Anda Zadovska, kas, paturot vēsturisko Dailes vārdu, to nosauca par mūzikas namu "Daile", ar mērķi iedzīvināt un ieskandināt ēkā repertuāra koncertzāles ideju.

Šķiet, ka Zadovskai, līdzīgi kā uzņēmējam Posseltam pirms 100 gadiem, drosmes netrūkst, jo, neskatoties uz riskanto ideju: mazas, privātas uzņēmējdarbības peļņu balstīt kultūras pasākumos, mūzikas nams "Daile" ieguvis savu skatītāju: nama darbības laikā tas lepojas ar 1,5 miljoniem lielu apmeklētāju skaitu.

Taču pats galvenais ir, ka senais nams atkal elpo: omulīgajā kafejnīcā atkal smaržo kafija, pa durvīm uz mēģinājumu nāk Pauls, allaž jokodams, un viņam pa pēdām virkne Latvijas vadošo mūziķu un aktieru, – un viņi, tāpat kā publika zālē, sajūtas īpašā dvēseles kopībā, ko nama saimniece Anda sauc par zelta putekļiem, kas klājas visam pāri.

Dailes nams izcilu Latvijas mūziķu un aktieru dzīvēs

Nākamais stāsts ir tieši par to – par zelta putekļiem, ko mēs varam nosaukt arī par latvisku dvēseles sirsnību, kādā par seno "Dailes" namu dalās izcili Latvijas aktieri un mūziķi. Daudzi no viņiem atzīmē, ka tieši nama aura, cilvēcības siltums un it kā no seniem laikiem izkāpusī omulība ir palīdzējusi radīt izrādes un koncertus, kuros notiek īpaša enerģijas apmaiņa starp tiem, kas uz skatuves un tiem, kas zālē. Raimonds Pauls, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Kaspars Zemītis un citi šeit notikušo pasākumu talanti dalās arī savās atmiņās par laiku, kad vēsturiskajā namā bija kino, kā arī padomju laika kafejnīcas un ēdnīcas ēra.

Stāsta aktieris Vilis Daudziņš

Pirmais, ko es atceros saistībā ar šo ēku, ir ēdnīca. Ēdnīca "Daile". Kinoteātri neatceros nemaz. Es mācījos Lietišķās mākslas vidusskolā – Lāčplēša ielā, starp Avota un Čaka. Padomju laikā mums bija tikai dažas vietas, kur aiziet paēst, un šī bija viena no tām: ar leti, alumīnija dakšām un karotēm, līpošam paplātēm un, protams, neiztrūkstošiem saldējuma trauciņiem, kur bija iekšā dzērveņu morss ar kaut kādu, piemēram, šokolādes krēma kubiciņu. Un mans favorīts, jā, protams, bija biezpiens ar cukuru. Un interesanti, ka kopš tā laika man joprojām patīk ēst tikpat vienkārši – biezpienu ar cukuru. Nu, jā, tā bija: šī bija mana ēdnīca četru gadu garumā, un tas bija otrā stāvā – tur, kur vēlāk bija viens no naktsklubiem un pēc tam, šķiet, arī ieroču veikals.

Ar mūzikas namu "Daile" mani saista vairāki profesionāli darbi, un pirmais ir epistulārā žanra darbs "Vēstule draugam", ko jau iepriekš bijām izveidojuši kopā ar Znotiņu un Nīmani, – par godu Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa jubilejām. Programma balstījās uz abu dzejnieku savstarpējo saraksti. Skatītāju bija daudz, un mums pašiem arī tas likās tik ārkārtīgi interesanti, taču pasākums bija vienreizējs.

Tad mēs ar Kasparu (Znotiņu) sākām meklēt kādu vietu, kur to rādīt vēl un, lūk, sanāca, ka atradām savas mājas mūzikas namā "Daile". Producente Anda uzreiz bija ļoti priecīga, un beigās visas puses bija ļoti priecīgas, un,

galvenokārt, jau publika – toreiz bija tā, ka, ja pirmdien rīta pusē izrāde tika ielikta programmā, vakarā zāle bija pilna.

No tā brīža mums kļuva skaidrs, ka šeit ir iespējams cits formāts. Šīs telpas bija kā radītas dzejai, kamermūzikai, kādām lekcijām. Tam, kas desmit gadu garumā šeit arī ir ticis radīts. Es pat teiktu, ka šajā vietā ir radīts jauns žanrs – un es sevi uzskatu par tā aizsācēju – poētiskā lekcija. Es pats radīju divus šī žanra darbus: "Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi" un "Plūdons un upes dievs", kas abi šobrīd ir repertuārā.

Kāpēc šāds žanrs? Manas ziņkārības dēļ. Mani vienmēr ir ļoti interesējis konteksts. Kāpēc mākslinieks ir radījis tieši šāda veida darbus? Arī laiks un vide, kurā viņš ir dzīvojis, mākslas pasaule ap viņu, – viss, kas provocējis radīt tieši to? Piemēram, kāpēc Plūdonim ir tik daudz baisulīgas, tiešām baisulīgas balādes? Bez tam – tās beidzas traģiski vai arī ved tādā vidē, pirms tiek līdz laimīgām beigām. Tās vedina domāt tālāk, teiksim, par neirobioloģiju: kas ir bailes, nakts murgi un šausmas, un kā tas viss iedarbojas uz cilvēku? Tāpēc poētiskajās lekcijās – kaut kur pa vidu Plūdoņa brīnišķīgajām balādēm – ir arī manas pārdomas gan par neirobioloģiju, gan par vēsturi, gan par Piekto gadu, gan par erotiku latviešu dzejā, gan par latviešu Dievu Panteonu, kura autori ir Auseklis un Alunāns. Manuprāt, tas ir ļoti interesanti, un, izrādās, arī publikai tas ir interesanti, jo tiklīdz dzeja iegūst kādu papildus šķautni, tā kļūst dziļāka, labāk izprotama. Arī šobrīd man ir padomā kāds ļoti interesants materiāls, ko piedāvāt mūzikas nama "Daile" skatītājiem.

Kopumā gribu teikt, ka "Dailes" nams ir īpaša kultūrtelpa mākslas notikumiem, kur ir dzeja, mūzika, horeogrāfija, kas parasti uz citām skatuvēm tiek izrādīti tikai vienu reizi.

Tajos bieži ir ieguldīta milzīga nauda, mākslinieki ir iemācījušies no galvas daudz teksta, tomēr – tā kā šie pasākumi ir veltījums kādam konkrētam dzejniekam vai notikumam – tas izskan tikai vienu reizi un viss. Jo šādiem notikumiem ir grūti definēt žanru. Tas ir ļoti augstvērtīgs mākslas notikums, kura žanrs ir brīvs. Mēs neesam ierobežoti žanrā. Mūzikas namā "Daile" visu nosaka tikai viens – laba mākslinieciskā kvalitāte. Mūzikas nams dod iespēju šādiem notikumam ne tikai būt vēlreiz skatāmam, bet pat būt repertuārā. Tā ir tā iespēja, ko nepiedāvā neviena cita kultūrtelpa Latvijā.

Stāsta komponists Raimonds Pauls

Vispār jau Rīgā daudz kas savā laikā bija zem Dailes vārda. Arī vēl tagad sajauc – Dailes teātris un Dailes nams Barona ielā. Padomju laikā bija arī kafejnīca "Daile", kas patiešām bija populāra: daudzi brauca tur – mēs maizītes pirkām. Arī kinoteātris, protams. Toreiz bija daudz visādu kinoteātru Rīgā. Tagad vairs nav. Un "Daile" – tāpat kā "Rīga" un "Palladium" – bija centrā. Es jau gan biju Pārdaugavas cilvēks, tāpēc man sevišķu atmiņu par šo rajonu nemaz nav.

Ar mūzikas namu "Daile" viss sākās, pateicoties Zigfrīdam Muktpāvelam. Viņš mani ievilka tādā Jaungada avantūrā, kur mēs nospēlējām kādus 15 koncertus. Tad iepazinos ar direktori un visu sistēmu, kā tas notiek. Zāle un omulība – tāda atmosfēra, kāda vēl joprojām tur ir. Un arī laba kafejnīca: pirms mēģinājumiem ir vienmēr rasols uzservēts, un vēl – saldais ēdiens un kafija. Un visur es reklamēju – līdz šai dienai – to rozā tualeti. Ļoti skaista (smaida savā stilā). Visi iet uz turieni. Ne tikai sievietes, vīrieši ar.

Man pašam "Dailē" centrālais notikums tagad ir parodiju programma kopā ar Keišu. Tas ir kases gabals, un to mēs tad arī spēlējam godīgi. Diezgan jautri mums iet, ciešā tuvumā ar publiku. Kā viens vesels, jo nav jau pārāk daudz vietas – arī skatuve ir maza – ir ļoti labs kontakts ar publiku. Kolosāli! It īpaši tagad mēs tajā savā joku programmā ar Keišu – vai, Dieviņ! – ko tur var redzēt zālē! Vajag tik skatīties! Vienreiz, esot uz skatuves, Andris (Keišs) man saka: "Man liekas, tur viena ir nomirusi, guļ, mute vaļā." Bet nav vis! Aiz smiekliem aizrijusies… Jā, nu tur jautri mums iet. Vajag nākt, kamēr mēs vēl spēlējam.

Kopumā, protams, raksturīgais mūzikas namam ir tas, ka tas ir mācēts nostādīt tādā labā līmenī.

Tur ir daudz aktieru. Talantīgu aktieru. Un arī repertuārs: latviešu lielie dzejnieki. Ir arī, ka bieži vien mēs paliekam pēc koncertiem, un tas ir visinteresantāk. Tad paši spriež, kas ar mākslu tur ir – jā, jā, tas ir kaut kas no tā veco laiku stila. Īpaši, kad viesi tādi gadās: bija Uldis Dumpis, bija Ģirts Jakovļevs – tās vecās, lielās zvaigznes, ar kuriem interesanti pasēdēt pie galda un papļāpāt. Tad ir tādi humora plūdi kā nekad. Tad ir interesanti. Mēs jau no skatuves redzam, kas ir zālē – ja ir tādi, kas pazīstami, tad pēc tam arī cenšas pasēdēt, kādu kafiju un šampanieti iedzert. Lai "Daile" saglabā savu romantisko atmosfēru drusciņ ar bohēmas piegaršu. Katrā ziņā, Paldies Dievam, ka viena vieta vismaz ir, kur kaut kas notiek!

Stāsta komponists Zigmars Liepiņš

Kinoteātri "Daile" atceros visai miglaini, jo padomju laikos kino nemaz tik ļoti neapmeklēju. Esmu no Liepājas. Un, būdams Rīgā, es studēju un strādāju dažādos ansambļos, tai skaitā "Modo" pie Paula, un man nemaz nebija laika staigāt pa ķinīšiem.

Gluži citādi ir ar mūzikas namu "Daile": Kad ieraudzīju, ka tur ir uztaisīta koncertzālīte, tas manī raisīja lielu pārsteigumu. Domāju, ka tas bija ļoti veiksmīgs risinājums.

Pagājušogad, kad nolēmu taisīt programmu Mirdzai "Par svarīgo", mēs noteikti gribējām to taisīt intīmākā gaisotnē. Intīmāku tādā nozīmē, ka viss repertuārs bija rakstīts Mirdzai speciāli un mūzikā bija viņas, kā sievietes dzīve un pārdzīvojumi, tāpēc bija vajadzīga īpaša telpa – tāda, kur iespējama tuvība ar klausītāju. Es papētīju un uzreiz sapratu, ka šī zāle ir absolūti piemērota. Tā ir ļoti pateicīga, lai mākslinieks varētu būt tuvu kopā ar saviem klausītājiem. Vienlaikus zāle nemaz nav tik maza: tajā ir vairāk nekā 400 vietas.

Stāsta dziedātāja Ance Krauze

Padomju laikā mana pamata dzīvesvieta bija Alsunga, kur nebija ne kinoteātra, ne saldējuma. Atmiņas par Rīgu man saistās ar vasarām: mani vecvecāki dzīvoja galvaspilsētā, un mēs ļoti gaidījām brīvlaiku, kad tur tiksim un varēsim braukt ar trolejbusu. Vēl tagad atceros – man ir ausīs tā čīkstošā trolejbusa skaņa, kas ļoti patika. Un kvass uz ielām. Jā, kinoteātris "Daile", tomēr es to, var teikt, neatceros, jo Barona ielā bija "Bērnu pasaule" ar saviem krāšņajiem skatlogiem, kas allaž mainījās.

Tas, kas piedod dzīvīgumu "Dailes" namam un vēlēšanos tur vairākkārtīgi atgriezties, ir arī personība: šajā gadījumā Anda. Sadarbību sākām, šķiet, 2010. gadā, kad šo telpu nemaz nebija. Bija muzikāli projekti, piemēram, Jāņa Lūsēna "Tautas laiks", kurā piedalījās Muktupāvels, es, Zadovska un Pētersons. Arī muzikālās izrādes Valmieras teātrī "Agrā rūsa", "Kaupēns".

Darbs pašā "Dailes" namā sākās ar programmu "Sasala jūrīna", jo Pauls gribēja. Un man, protams, arī ļoti patīk šeit uzstāties. Es nezinu, kāpēc tas tā ir, nevaru izstāstīt – tikai sajust. Nekā jau te tāda nav: vizuāli nekas nav zeltā klāts, ne sudrabā. Un tomēr tās telpas ir tādas, kas ļauj ļoti personīgi uzrunāt klausītāju. Mēs esam arī ar "Sasala jūrīna" braukuši uz lielākām koncertzālēm, tomēr vislabākā sajūta ir "Dailē". Arī ar citiem mūziķiem esmu runājusi par šo – un tā izjūta ir līdzīga. Tāpēc ir prieks, ka arī šogad mums ar Maestro šeit būs centrālais Ziemassvētku koncerts. Es novēlu ikvienam mūziķim piedzīvot to "Dailes" kamersajūtu – šeit tu esi vairāk kā uz delnas.

Stāsta mūziķis Kaspars Zemītis

Es esmu cēsinieks, tomēr kinoteātri "Daile" atceros.  Atceros, ka sēdēju kino, ēdu savu popkornu un redzēju kā lejā – mazliet nošausminājos! – viena žurciņa tur tā… no kino lielā ekrāna aizskrien. Vēl es atceros "Dailes" Zigi, viņa mūzikas ierakstus: te bija tāda leģendāra vieta, varēja blūzu – tādas lietas, ko citur nevarēja – dabūt. Man bija toreiz tāda rocība, ka es varēju atļauties. Tas skaitījās "kruti" (smejas).

Pirmā satikšanās "Dailē" man bija koncertā kopā ar kolēģiem ģitāristiem Aivaru Hermani un Mārci Auziņu. Producente Anda saka, ka mēs esam nospēlējuši ap 80 koncertu, un instrumentālajai mūzikas tas vispār ir kaut kas neticams! Sākotnēji mēs sanācām kopā, un Anda teica: "Man liekas, tas varētu iet!"

Citā projektā mums bija skaita sadarbība ar Daudziņu un Kantāni. Viņi lasīja Ziedoņa dienasgrāmatas – izrāžu nebija tik daudz, bet tas bija kaut kas īpašs. Katru programmu esmu ļoti izbaudījis, man te ļoti patīk.

Šī ir izcila vieta mākslas sintēzei, kur var sastapties mūzika ar dzeju, ar teātri, dažādām vizualitātes izpausmēm. Visam pāri ir producente, kas bez kautrēšanās saka: "Man šķiet, ka šis ies!" Vai: "lūk, šeit vajag bišku savādāk!" Cilvēks, kas nevis grib primāri naudu nopelnīt, bet saka: "Pag, šī ideja izdzīvos tad, ja mēs šeit izdarīsim tā un tā, un tā." Pieaicina pareizos cilvēkus. Un tiek galā ar pāris darbiniekiem.

Stāsta aktieris Kaspars Znotiņš

Kino "Daili" atceros no laikiem, kad bija vēl tikai viena zāle. Es tur paspēju nākt kā Kultūras akadēmijas students. Un tad jau bija pirmais daudzstāvu kinoteātris, un šķiet, ka pirmais popkorns Rīgā bija tieši šeit. Pirmo reizi Rīgā paradījās arī ērtie kino sēdekļi, tas arī bija šeit.

Par mūzikas namu "Daile" jāuzsver fakts, ka te ir sadarbība ar citām producentu grupām, piemēram, ar "Latvijas Koncertiem". Mēs šeit kādus sešus koncertus nospēlējām kopā ar Sigvardu Kļavu un Radio kori. Programma saucās "Klusās dziesmas": Arvo Perta un Valentīna Silvestrova mūzika ar dzeju manā izpildījumā.  "Dailē" man bija programma arī kopā ar Kasparu Zemīti "Motīvs balsij un ģitārai", kur bija Kaspara piemeklēti ģitāras komponisti, latīņamerikāņi un mūsu pašu dzejnieki kopā ar viņiem: Brūvers, Kunnoss, Leinerts un Bērziņš. Tagad jau arī šis tas ir vēl prātā, un Anda jau arī nāk ar piedāvājumiem, lai padomā kaut ko vēl.

Man ļoti patīk, ka mūzikas nams ir kultūrvieta pašā Rīgas centrā, kas piedāvā ļoti kvalitatīvu mūziku, arī dzeju, un te ļoti daudz skatītājiem tiek dāvāti latviešu autoru darbi. Un var pastāvēt! Tas liecina kaut ko labu arī par mūsu skatītājiem – viņu gaumi. Mūsu publika pa šiem gadiem ir pieradusi pie labas kvalitātes. Paldies Andai Zadovskai, ka viņa uztur to, tieši šeit, ap Barona ielu un Lāčplēša ielu, kamēr Jaunais Rīgas teātris ir trimdā, Miera ielā. Ir tā, ka viena kultūras vieta blakus otrai tikai veicina mūzikasmīļu, dzejasmīļu, mākslasmīļu apgrozīšanos, un, kur jau ir, – tur rodas vēl. Viss sāk mutuļot un griezt augstāku vilni.

Stāsta aktieris Andris Keišs

Esmu jelgavnieks, un līdz pat 1992. gadam no Rīgas neko neatceros, man bija tikai viens maršruts: Rīga – Mežciems, kur dzīvoja manas mammas māsa. Tomēr, kad sāku Rīgā studēt, biju ar sievu atnācis uz kinoteātrī "Daile", uz filmu "Matrix", un tas bija absolūti revolucionāri! Lai gan mana sieva miga ciet – tas viņu vispār neinteresēja – man šis žanra kino absolūti sajūsmināja. Toreiz jau bija divas kino zāles, un man šķiet, ka mēs sēdējām zālē Viens. Bet es atceros tikai to ķini, un neko no tām telpām – nē.

Es atceros ļoti skaidri, kā mūzikas namā "Daile" atvērās Lūsēna programma "Pus Es" ar Vācieša dzeju – tā bija absolūti brīnišķīga, tik vitāla. Tā bija nevis tāda latviešu dzejas metra kaut kāda retrospekcija, bet jauna čaļa mīlestības dzeja un roka mūzika – tas bija lieliski! Un, kad mēs vēlāk ar Maestro kopā taisījām "Suni ārā nedzenamo nakti", es pietuvojos Vācietim vairāk. Viņš aizgāja tikai 50 gadu vecumā, tas ir manos tagadējos gados – jauns cilvēks.

Par Andu es varu teikt, ka viņa ir tāds nemitīgi… (domā). Man nepārtraukti no viņas nācās klausīties, ka kaut ko vajag uztaisīt, obligāti vajag kaut ko taisīt: "Vai tev nav kāda ideja? Lūdzu, taisi kaut ko!" – viņa visu laiku tos māksliniekus bukņī, lai viņi kaut ko rada. Un tas ir brīnišķīgi! Un tā arī radās programma mums ar Maestro "Suni ārā nedzenamā nakts" – 11 dziesmas ar Vācieša vārdiem – divi lieli meistari satikās – Pauls un Vācietis – un tas bija forši.

Mūzikas namā pie Andas, protams, ir tējas dzeršanas un runāšanās, un vienā reizē es iedziedājos kā Zigfrīds Muktupāvels, un Maestro pilnīgi sarāvās. Viņam likās, ka Zigis ir kaut kur tepat aiz stūra parādījies, pievienojies mums. Un tad Maestro kādu diezgan krietnu laiku mēģināja man teikt, ka vajag tādu parodiju programmu – viņš teica: "Tas ir jādara!" Man likās, kāpēc tas ir jādara? Maestro savā stilā jokoja, ka stāšoties Kultūras akadēmijā, Režijas fakultātē. Es teicu: "Paga, paga!"

"Kurā?" – es viņam jautāju, "Teātra? Vai kino?" Viņš saka: "Viss viens! Bet kā lai es jūs pierunāju to programmu uztaisīt?" Vārdu sakot, tad viņš – kā jau izcils stratēģis! – uzaicināja mani savā dzimšanas dienā, pagājušā gada 12. janvārī, uzstāties ar diviem vai trim numuriem, un tas brīnumjauki aizgāja. Uztaisījām programmu "Pauls un Keišs. Vīrieši labākos gados. Ar smaidu par sevi un citiem". Un izrādījās, ka cilvēkiem patīk, ka tas tiešām ir vajadzīgs. Tāds absolūti kvalitatīva prieka vakars. Tomēr Daumants Kalniņš izrāžu skaita ziņā ir mums priekšā ar savu Frenka Sinatras programmu: tur pāri par simts reizēm jau savākts.

Un šis viss ir noturējies tādā līmenī tikai tāpēc, ka Andai ir tas tvēriens to sarežģīto saimniecību vadīt un radīt jaunus un jaunus iestudējumus – nu mums ir paveicies ar Andu. Un arī telpas – "Daile" ir būvēts kā kinoteātris, un tas ir tāds komforts, ka no ielas, nevienu kāpienu nepakāpjoties vari nokļūt koncertā. Tas dod tādu omulību. Dailes namā vienmēr būs tāda īpaša mājīga atmosfēra un vienmēr būs līmenī.

Stāsta komponists Jānis Lūsēns

Esmu Liepājas cilvēks, studiju laikā es varbūt kādu reizi uz kino "Dailē" esmu bijis. Daudz labāk es atceros, ka pie "Dailes", turpat blakus bija tādas dīvainas durtiņas padomju laikā, kur čaļi izīrēja kasetes – video kasešu noma tur bija, tāds punkts. Pie "Dailes" Ziga varēja dabūt filmas, kuras drīkstēja [skatīties] un arī tās, kuras nedrīkstēja. Un koncertu ierakstus. Tie bija deviņdesmitie. Tās ir manas atmiņas par šo vietu.

Ar "Dailes" nama producenti Andu mani iepazīstināja viņas māsa Kristīne Zadovska, – tas bija laiks, kad es veidoju programmu Kristīnei un Ingum Pētersonam. Tad Anda, būdama restorāna "Sarkans" vadītāja, ar savu menedžera talantu aizsāka organizēt koncertus, vēlāk sekoja sadarbība ar manu mūziklu iestudējumiem, un Anda – kā ļoti saimnieciska sieviete – teica, ka pašiem vajag telpas, vajag savu vietu, jo tas tiešam ir ļoti sarežģīti: bez valsts dotācijām sēdēt uz riteņiem un dzīvot tikai no biļešu ieņēmumiem. Un tad kādā brīdī paradījās mūzikas nams "Daile", un mūsu sadarbība brīnišķīgi turpinās līdz šim brīdim, un man ir liels prieks, ka viss izdodas. Šie mazie formāti arī man ir ļoti tuvi. Tu redzi skatītāju emocijas un notiek enerģijas apmaiņa.

Stāsta mūziķis Daumants Kalniņš

Esmu Pārdaugavas puika, mācījos Rīgas Doma kora skolā, centru iepazinu daudz vēlāk. Krietni vēlāk. Bija savs zināms maršruts pēc garajām stundām skolā līdz mājām, kas nebija Barona ielā, tāpēc ar kino "Daili" mani kopīgas atmiņas nesaista.

Pirmā sapazīšanās ar šo vietu bija, kad Sigvards Kļava bija mani uzrunājis piedalīties projektā ar viņa vadīto Radio kori: Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa oratorijā "Dzejnieks un nāra", – tad es pirmo reizi šeit spēru kāju. Kā Dzejnieks.

Vēlāk Frenka Sinatras dziesmu koncerts šeit izauga par tik daudzskaitļainu notikumu, un par to liels prieks. Interesanti, ka šo programmu man piedāvāja diriģents Raitis Ašmanis, un mēs to parādījām Šauļos, kopā ar lietuviešu bigbendu, pat ne Latvijā. Tas bija vienreizējs projekts, un es pats pie sevis domāju, ka kaut kā jocīgi, ka ne Latvijā. Un apsvēru iespēju: zvanīt Andai vai ne? jo viņa bija teikusi, ka, ja kādas idejas ir, lai piezvanu. Ejot pa Gogoļa ielu, piezvanīju un izstāstīju par Sinatras projektu (smejas). Anda bija ļoti atvērta, vispār viņa ir ļoti atvērta visādām idejām. Tad 2015. gada decembrī mēs izmēģinājām šo koncertu ar Jelgavas bigbendu Ašmaņa vadītā, un tā sākās mūsu sadarbības saikne, – tagad ir nospēlēts vairāk par 100 koncertiem.

Skaistums ir tas, ka šie koncerti nekad nav tādā atspēlēšanas variantā, tieši otrādi – ar katru reizi mēs to vēl vairāk iedzīvinām. Piemēram, Sinatras dziesmu pēdējais koncerts pagājušā gada decembrī bija gluži citāds nekā pirmais, kas bija bez šādiem tērpiem, kā šobrīd, un ar vieglu izbīli. Nu, jā, – mēs dzīvojam līdzi šiem projektiem. Varbūt tas saistīts ar "Dailes" kaut kādu netveramo māksliniecisko sajūtu: te visi jūtas ļoti omulīgi, katrs koncerts ir īpašs, nevis ķeksīša pēc. Arī 101. Sinatras koncerts priekš manis ir īpašs. Un Anda vienmēr ir bijusi klāt visos koncertos. Nekad nav bijis tā, ka svētdienā, piemēram, direktores nebūs, jo viņai ir brīvdiena. Viesmīlība ir viņas pamatprofesija – sagaidīt ne tikai māksliniekus, bet arī publiku, un, ja vajadzīgs, iet un pastrādāt arī kafejnīcā. Viss ir ļoti personiski. Tāpat veidojas arī attiecības starp māksliniekiem un publiku – ļoti intīma, tuva ir šī vide. Un rodas abpusēja vilkme, un katrs vakars ir īpašs.