Latvieši, kas iestājas par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, domā tikai par sevi un viņus neinteresē, kā uz to skatās krievi, tā situāciju ap Uzvaras pieminekli un 9.maija svinībām raidījumā “Kas notiek Latvijā?” raksturoja Rīgas domes “Saskaņas” frakcijas vadītājs Konstantīns Čekušins. Viņš uzskata, ka šiem krieviem tiekot piekarināta nozombēto birka, taču runāt ar viņiem neviens nevēlas. Savukārt Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, deputāts Rihards Kols uzskata, ka ir amorāli prasīt, lai viena sabiedrības daļa būtu ļoti empātiska pret otru, kamēr paši šie cilvēki ignorē faktu, ka
daudziem latviešiem šis “Uzvaras stabs” un pie tā rīkotie balagāni ir spļāviens sejā, bet tagad, kad ir runa par tā nojaukšanu, tiek prasīta empātija.
Viņš aicina partijas, kuras pozicionē sevi kā krievu aizstāvjus, doties piketēt pie Krievijas vēstniecības un protestēt pret karu Ukrainā. “Jums visas šīs aktivitātes ap 9.maiju ir politiska darbība, balsu zvejošana”, situāciju raksturoja Rihards Kols ("Nacionālā apvienība").
Turpretim biedrības “9.maijs.lv” valdes priekšsēdētājs Vadims Baraņņiks uzsvēra, ka tie cilvēki, kuri 9.maijā pulcējas pie Uzvaras pieminekļa, vairumā gadījumu ir absolūti lojāli Latvijas valstij, jo visus gadus šie pasākumi noritēja zem Latvijas karogiem. Uz iebildi, ka tur izmantoti ne tikai Latvijas karogi, Baraņņiks neko neatbildēja.
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes lektors Igors Gubenko norādīja, ka nepiekrīt nozombētības retorikai, jo tā ir dehumanizējoša, taču viņš pats, kā zināms, ir parakstījis Latvijas krievu atklāto vēstuli, kurā aicina nesvinēt 9.maiju.
“Mans formulējums būtu, ka tie ir informācijas karā smagi cietuši cilvēki, un attiecīgi informācija būtu tas atslēgvārds, caur kuru šī situācija būtu jārisina”, uzsvēra Igors Gubenko.
Pēc viņa teiktā, arī Latvijas krieviem ir jānodrošina pieeja kvalitatīvai informācijai un izklaidei, lai ilgtermiņā tā mainītu domāšanas veidu. Tā ir joma, kurā kaitējums no austrumu puses, pēdējos gados jūtams visvairāk.
Savu viedokli par informatīvo telpu un tās pašreizējo stāvokli Latvijā pauda arī “Attīstībai”/”Par!” Saeimas deputāte Krista Baumane, kura norādīja, ka, piemēram, Igaunija šim nolūkam vēl nesen atvēlējusi krietnus līdzekļus, kamēr Latvijā ar to ir daudz grūtāk. Liberālo spēku priekšlikumi par kvalitatīva satura veidošanu informatīvajā telpā arī krievu valodā diemžēl nav guvuši pietiekami plašu politisko atbalstu. Turklāt politiķu retorika abos flangos ir etniski ļoti naidīga. “Man ir žēl, ka arī mediji piedalās šajā spēlē un runā par latviešu un krievu partijām”, pauda deputāte.
Savukārt tēlnieks un Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Gļebs Panteļejevs sacīja, ka jaunajā realitāte pēc 24.februāra viņa telefona piezīmju grāmatiņa kļuva nedaudz plānāka, jo melnbaltais princips, kas tagad darbojas, lika viņam to darīt.
“Kad es redzēju viennozīmīgi man nepieņemamu profila bildi [ar Z burtu], es to svītroju ārā”, sacīja profesors. Viņš netic, ka Latvijā būtu iespējama absolūti saliedēta sabiedrība.
Tieslietu ministrs Jānis Bordāns, minot kā piemēru savas sarunas ar ukraiņu bēgļiem, norādīja, ka viņi iesakot vispār nerunāt ar klajiem putinistiem, jo tam neesot nekādas jēgas. Latviešiem ukraiņi iesakot visās skolās pāriet uz mācībām latviešu valodā, turklāt brīnās, ka mēs to vēl neesam izdarījuši. “Esiet latvieši ar paceltu galvu un krievi pievienosies jums”, Bordānam teikuši Latvijā sastaptie ukraiņi.
“Tāda pilnīga sabiedrības integrācija, līdzīgi kā cilvēktiesību ievērošana, nav iespējama, bet tas nenozīmē, ka uz to nevajag tiekties”, piebilda Krista Baumane.
Savukārt raidījuma vadītājs Jānis Domburs, rezumējot diskusijā pausto, atsaucās uz pēdējās dienās gan ne no ukraiņiem, bet no dažiem ne pārāk politiski iezīmētiem latviešiem dzirdēto, ka mēs pēdējā laikā daudz runājam par Eiropas vērtībām, bet Eiropas vērtības ir tiesiskums – nezagt, ar to domājot korupcijas skandālus dažās pašvaldībās un valsts pārvaldē plašāk, pildīt solījumus, kas tā kā attiektos uz varu un politiķiem, kā arī būt atklātiem un ievērot arī citas morāles normas.