Kaimiņš vēlējies uzsvērt, ka viņa sociālajā tīklā “Twitter” paustais par demokrātiju un visatļautību nav atbilde kādam anonīmam sociālo tīklu lietotājam, kurš raksta par “progresīvo sūdu” Latvijas Televīzijā, bet gan ir skatāms plašākā kontekstā.
Komisiju par šo mēs sasauksim. Demokrātija nav visatļautība.
— Artuss Kaimins (@artuss)
November 23, 2021
Kaimiņa viedoklim piebalsoja arī Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība), kurš sacīja, ka problēma ir ar sabiedriskā medija redakcionālās politikas neitralitāti kopumā. Pēc viņa teiktā, ne velti vienīgā partija, kas šajā gadījumā uztraucās par cenzūru, ir “Attīstībai/Par!”, jo sabiedriskais medijis, pēc viņa domām, realizējot tās politisko programmu. Iesalnieks apelēja pie savu vēlētāju paustā, ka Latvijas Televīzija neesot neitrāla, atspoguļojot Baltkrievijas un Polijas pierobežā notiekošo.
Latvijas Televīzijā un LSM.LV bieži vien pat bez komentāriem tiekot atreferēts Lukašenko un Putina teiktais, tiekot intervēti migranti, kas veikuši kriminālnoziegumu un pārkāpuši robežu, bet netiek uzklausīti, piemēram, Polijas robežsargi, kurus apmētā ar akmeņiem.
Vita Anda Tērauda (“Attīstībai/Par!”), kuras pārstāvētā partija, reaģējot uz Kaimiņa ierakstu par demokrātiju kā visatļautību, aicināja neiejaukties sabiedriskā medija darbā, raidījumā “Kas notiek Latvijā?” uzsvēra, ka politiķi var apspriest vistaļautību konkrētos rāmjos, kas nozīmē, ka viņi apspriež televīzijas darbu kopumā, bet viņiem nevajadzētu vispārināt kādu konkrētu sižetu un uz tā pamata rīkot uzbrukumu visam medijam. Politiķiem attiecības ar sabiedrisko mediju ir jākārto sadarbībā ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (SEPLP). Vita Anda Tērauda norādīja, ka
pašlaik ar šīm lietām nodarbojas Mediju ētikas padome, bet vasarā būs izveidots ombuds, kurā varēs vērsties, lai gūtu skaidrību ar profesionāla vērtējuma palīdzību.
LTV valdes loceklis Ivars Priede savukārt uzsvēra, ka pirmkārt ir jānodala redakcionālās izvēles un pārvaldība. Ja runā par Baltkrievijas un Polijas notikumu atspoguļošanu uz robežas, tad žurnālisti dara savu darbu, intervē cilvēkus, kuri piekrīt viņiem sniegt intervijas, un nav nekāda pamata apšaubīt viņu spējas profesionāli atspoguļot notikumus. Ivars Priede norādīja, ka
medija uzdevums nav atainot informāciju matemātiskas formulas līmenī, bet gan rādīt arī šokējošas lietas.
Padome [SEPLP] nevar vērtēt redakcionālās izvēles, bet tā ir gatava izvērtēt un ņemt vērā jebkuras pretenzijas pret sabiedriskajiem medijiem, to raidījumā "Kas notiek Latvijā?" apliecināja SEPLP priekšsēdētājs Jānis Siksnis. Pēc viņa teiktā, ja diskusija tviterī ir par konkrētiem fragmentiem, kas dažkārt ir izrauti no sižetiem, un uz šā pamata deputāti rosina sasaukt komisijas sēdi, tas izskatās pēc mēģinājuma ietekmēt redakcionālo neatkarību. Jānis Siksnis norādīja, ka “mēs visi gaidām, kad sāks darboties jaunais ombuds, sabiedrisko mediju galvenie redaktori, un tajā brīdī diskusija kļūs pilnvērtīgāka un mēs varēsim spriest, kas ir vai nav bijis”.
Vita Anda Tērauda savukārt aicināja saprast, ka žurnālistu viedoklim nav jābūt identiskam ar “valsts viedokli” vai kādas konkrētas partijas nostāju. Arī Polijas cilvēktiesību organizācijām ir tiesības uz viedokli, un žurnālistu pienākums ir to atspoguļot. Nodokļu maksātāju naudu saņem ne tikai sabiedriskais medijis, bet arī komercmediji, un viņu redakcijām nav jāsaskaņo savs redzējums ar politiskajām partijām.
Arī Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) valdes locekle Sigita Roķe uzsvēra, ka politiķiem nav jāaiztiek mediju saturs. Ja mēs gribam dzīvot demokrātijā, šeit pastāv varu dalījuma princips, un politiķi var sekot līdzi, kā un kur medijs tērē naudu, bet saturs ir mediju darīšana un redakcionālā izvēle. “Esmu bijusi vairākos semināros par hibrīdkariem.
Viena no hibrīdkara pazīmēm ir neuzticības vairošana pret sabiedriskajiem medijiem. Kad valstī tiešām iestājas krīze, medijos vairs neklausās. Saka, ka viņi melo. Ar kādu mērķi sabiedriskie mediji tiek spārdīti?” jautāja Sigita Roķe.
Pēc viņas teiktā, ikvienam ir tiesības kritizēt sabiedriskos un privātos medijus, un mēs melotu, ja teiktu, ka tajos nekas nav uzlabojams. Arī nozares iekšienē daudz tiekot runāts par kvalitātes uzlabošanu medijos, taču oficiālās politiskās platformās mediju saturs nebūtu jāiztirzā politiķiem, no kuru lēmumiem ir atkarīgs arī to finansējums. "Demokrātiskās sabiedrībās šāda prakse ir pat ļoti bīstama. Mēs par to diskutējam, jo esam jauna demokrātija, savukārt visas vecās demokrātijas to ir izvētījušas jau sen", norāda Sigita Roķe.
KONTEKSTS:
Politiķu izteikumi par sabiedrisko mediju saturu un paziņojumi sasaukt Saeimas komisijas sēdi par to ir uzskatāmi par mēģinājumu izdarīt spiedienu, iepriekš intervijā Latvijas Radio norādīja Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) vadītājs Jānis Siksnis.
Publiskajā telpā raisoties diskusijām par sabiedrisko mediju atsevišķiem ziņu sižetiem, pagājušajā nedēļā izskanēja politiķu iecere sasaukt Saeimas komisijas sēdi. Uz to asi reaģēja gan paši mediji, gan žurnālistu asociācija.
“Likums skaidri pasaka, ka sabiedriskie mediji ir brīvi no politiskas, ekonomiskas vai citu interešu grupu ietekmes,” norādīja SEPLP loceklis.
To, ka deputātu aicinājumi izvērtēt atsevišķus sižetus izklausās pēc mēģinājumiem iejaukties redakcionālajā neatkarībā, secina mediju eksperte, Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne.
“Šajā gadījumā es tiešām neredzu neko īpaši jaunu. Līdzīga attieksme ik pa laikam izlaužas no Saeimas pārstāvjiem.
Tajā es redzu atšķirību, kā politiskajā vidē tiek izprasta sabiedrisko mediju misija. Mēs redzam centienus sasaistīt sabiedrisko mediju darbību ar valsts pakalpojumu sniegšanu jeb jāatspoguļo šobrīd pie varas esošo cilvēku nostājas,” sacīja Rožukalne, norādot, ka tā tam nevajadzētu būt.
Eksperte uzskata, ka bīstamība rodas tad, kad ir deputātu centieni instrumentalizēt sabiedriskos medijus politiķu mērķu īstenošanai. Lai tas nenotiktu, jābūt regulārām diskusijām par to, kāda ir sabiedrisko mediju loma.