Daugavpiliete Olga Petkeviča, kuras iesniegto iniciatīvu par Imigrācijas likuma normu atcelšanu Saeima noraidīja šā mēneša sākumā, diskusijā "Kas notiek un notiks ar Krievijas pilsoņu uzturēšanās atļaujām Latvijā?" noliedza, ka bailes no latviešu valodas pārbaudījuma liecina par šo cilvēku attieksmi par valsts valodu: "Es šodien biju tirgū Daugavpilī. Sieviete, kas pie manis pienāca, un tagad pie manis visi pienāk un sauc vārdā, viņa saka: "Es te nodzīvoju 50 gadus, es tagad esmu pensijā, man ir 65 gadi. Es atvēru grāmatu, iemācos piecus vārdus, rītā es jau neatceros tos piecus vārdus."
Pēc viņas teiktā, Saeimas komisijas sēdē, kur piedalījusies Petkeviča, arī Valsts izglītības satura centra pārstāve esot paudusi, ka šiem senioriem kursi nelīdzēs, viņiem ir vajadzīga atbilstoša, proti, latviska vide. "Nav Daugavpilī latviskas vides cilvēkiem piecdesmit-plus vecumā. Arī citās pilsētās, kur ir liels daudzums to iedzīvotāju… nu, saprotiet, kas ir šīs sievietes saskarsmes burbulis… viņa aiziet uz tirgu, parunā ar draudzeni, aiziet uz aptieku. Viņa nedzird to valodu. Arī Liepājā es pieļauju, ka ir tādi cilvēki, arī Rēzeknē," sacīja Petkeviča.
To, ka valodas prasmju apgūšanā ārkārtīgi nozīmīgu lomu spēlē vide jeb "informatīvais burbulis" diskusijā apliecināja arī latviešu valodas kursu pasniedzējs Aleks Dobrovoļskis:
"Ja cilvēks ikdienā nekomunicē latviski, tad grūti būs. Es saviem audzēkņiem saku, ka jums latviešu valodai jābūt no katra gludekļa."
Vienlaikus viņš atzīst, ka latviešu valodu daudz veiksmīgāk apgūst gados jauni cilvēki, kamēr vecāka gadagājuma ļaudīm tas var sagādāt grūtības.
Tikmēr Baltijas Sociālo zinātņu institūta vecākā pētniece Inese Šūpule, kura savulaik pētījusi Latvijas nepilsoņu integrācijas problemātiku, norāda, ka nenoliedzami, – lai arī par vienu no motivācijām pieņemt Krievijas pilsonību ir bijusi iespēja agrāk pensionēties un saņemt Krievijas pensiju, izvēli par labu Krievijas pilsonībai biežāk izdarījuši tie Latvijas nepilsoņi vai pilsoņi, kuru latviešu valodas zināšanas arī iepriekš ir bijušas ļoti vājas.
"Pētot nepilsoņu izvēles, arī iepriekšējos pētījumos ir redzams, ka šī instrumentālā motivācija tiešām dominē, bet no Latvijas valsts perspektīvas tā tomēr ir pozīcijas paušana pret valsti. To mēs nevaram noliegt,"
uzsvēra pētniece, piebilstot, ka fakts, ka daudzu gadu garumā šie ļaudis ir izvēlējušies nemācīties latviešu valodu, tāpat ir vērtējams kā viņu izvēle.
"Jā, ir arī Daugavpilī vide tāda, ka tur drīzāk jaunieši apgūst latviešu valodu. Tas ir pēc valodu pētījumiem. Bet vidi var sev meklēt, veidot, izmantot audio materiālus, videomateriālus un tā tālāk," rezumēja Šūpule.
Līdzīgu viedokli diskusijā pauda arī nesen Latvijas pilsonību ieguvusī Ksenija Andrijanova. Viņa gan uzsvēra: "Šis ir ne tik ļoti principa jautājums par valodu, cik arī drošības jautājums, jo, ja cilvēks tiešām nerunā valsts valodā, ilgtermiņā dzīvojot valstī, var arī izsecināt, kādus medijus viņš patērē. Protams, ne visiem, tur ir savas nianses. Bet man liekas, ka, ja cilvēks tiešām ir dzīvojis šeit ilgstoši un nerunā latviešu valodā, tas rada arī drošības riskus."
Andrijanova uzskata, ka ar pirmo reizi nenokārtotam pārbaudījumam vēl nebūtu jākļūst par iemeslu, lai konkrētam Krievijas pilsonim uzreiz anulētu uzturēšanās atļauju, – viņasprāt, šādiem cilvēkiem, kas pirmajā reizē nav izturējuši pārbaudījumu, būtu jānodrošina bezmaksas valodas kursi un jādod iespēja saprātīgā termiņā pārbaudījumu kārtot vēlreiz.
