Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docente, dietoloģe Laila Meija no plastmasas iepakojumiem aicina izvairīties: "Daudzas šīs pētītās vielas ietekmē cilvēku hormonālo sistēmu – iedarbojas gan uz estrogēniem, gan androgēniem. Ilgu laiku "bisfenols A" bija zīdaiņu pudelītēs, pēc tam to aizliedza, jo problēmas, kas rodas, ir ļoti plašas – neauglība, endokrīnās sistēmas, iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības ietekmēšana, problēmas ar vairogdziedzeri, cukura diabēts, aptaukošanās un, iespējams, arī veicina audzēja – vēža attīstību."
Taču tā kā plastmasa atrodas visapkārt un neviens to nav aizliedzis, var rasties jautājums, vai šādas bažas ir pamatotas un vai pētījumiem var uzticēties? "Pētījumi ir sarežģīti, jo mēs nevaram izvēlēties milzīgu cilvēku kopu, kuriem dot pārtikas produktus no potenciāli bīstamiem traukiem un otru cilvēku grupu, kas lietos no veselīgiem, un tad skatīties, kas notiks," norāda RSU docente Meija. "Tas, ko es runāju, tas ir tikai no zinātniskām datu bāzēm, kur ievietota tikai uz pierādījumiem balstīta informācija."
Plastmasas iepakojums tiek marķēts ar cipariem no 1 līdz 7. Iesaka izvairīties no cipariem trīs, seši, vai septiņi.
Cipars septiņi nozīmē, ka plastmasa var saturēt "bisfenolu A". Šādu skaitli bieži var atrast uz dzeramā ūdens traukiem. Ražotāji tos ar ūdeni atkārtoti pilda simtiem reižu, arī cilvēki gadiem ilgi mēdz ar tādiem braukt uz avotu pēc ūdens. Tikmēr cipars 3 nozīme, ka iepakojums var saturēt ftalātus. Tie negatīvi ietekmē spermas kvalitāti un izmaina cukura vielmaiņu organismā.
Vajadzētu uzmanīties arī no citiem plastmasas iepakojumiem. Pasaulē izšķir vairākus simtus veidu plastmasas izstrādājumu un ar katru brīdi pētnieki izgudro arvien jaunus.
Zinātnieki skaidro, ka teorētiski iepakojumam nevajadzētu atstāt ietekmi uz cilvēka veselību, ja ražotāji godprātīgi ievēro visus noteikumus. Plastmasa, izņemot bio sadalošo, tiek ražota no naftas produktiem.
"Plastmasa jeb, citiem vārdiem sakot, polimēri ir lielmolekulāri savienojumi. Tie satur daudzas un dažādas piedevas, kas piedod materiālam pircējam vēlamās īpašības – krāsu, lokanību, stiprību, izturību pret UV starojumu," stāsta Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Polimērmateriālu institūta zinātnieks Remo Merijs-Meri. Kaitīgas veselībai var izrādīties tieši šīs piedevas, nevis pati plastmasa.
"Iepakojums var sastāvēt no vairākiem slāņiem, un iekšējais slānis var saturēt potenciāli bīstamākas komponentes," skaidro zinātnieks Merijs-Meri.
Pēc cipariem, kas norādīti uz iepakojuma, nevienam nebūs skaidrs, vai plastmasa var izrādīties kaitīga veselībai vai nē. Šie cipari domāti atkritumu pārstrādātājiem, nevis pircējiem, skaidro zinātnieki.
Iepērkoties pārtikas veikalā, daudziem nav ne jausmas, kādā plēvē ir ietīts dienišķais siera gabals.
Tāpat, ja pārtikas plēvi pērk atsevišķi, lielā daļā gadījumu nebūs norādīts uz iepakojuma, no kāda materiāla tā ir izgatavota. Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) pētniece Sandra Muižniece-Brasava iesaka īpaši izvairīties no pārtikas plēves lietošanas. Ja tas nav iespējams, tad, piemēram, atnesot sieru mājās, to uzreiz vajadzētu iztīt.
"Šim materiālam migrē ārā hlorīds un, to veidojot, bieži tiek pievienoti klāt dažādi klasifikatori, pildvielas un mīkstinātāji. Ja šo materiālu nepareizi glabā, piemēram, pie radiatoriem, tad ir iespējams, ka kaut kādas daļas sāk migrēt. Tas notiek arī, ja liekam to saldēt – tā mēs varam krietni piesārņot savu pārtiku, norāda Muižniece.
Katrai pārtikas produktu grupai ir savs, piemērots iepakojuma materiāls. Tāpēc ir jāuzticas ražotājiem, ka tie izmanto pareizu iepakojumu. Plastmasa īpaši kaitīga veselībai būs tad, ja to lietos nepareizi, tādēļ taupīgajiem latviešiem ir jāuzmanās. "Briesmīgākais ir tas, ka mēs paņemam pudeli vai trauciņu, kurā vienreiz ieliets viens produkts un tad mēs izdomājam, ka būsi taupīgi un nākamreiz liesim citu. Arī šiem iepakojumiem ir ierobežojumi - ja tajā ir paredzēts pildīt ūdeni, tad tur nevajag pildīt pienu," norāda LLU Pārtikas tehnoloģiju fakultātes docente Muižniece-Brasava.
Tas attiecas gan uz plastmasas pudelēm, gan uz plastmasas kārbiņām.
Tās ar laiku nolietojas, parādās mikroplaisas un, ja plastmasa veidota no vairākiem slāņiem, tad pēc kāda laika noārdoties pirmajam, cilvēka organismā nonāk tās vielas, kam nebija paredzēts saskarties ar pārtiku.
Problēmas apkārtējai videi rada arī plastmasas maisiņi. Kā izrādās, pat tādi, kas ātrāk sadalās, jo tiem pievienota EPI piedeva. Šādiem maisiņiem Latvijā ir samazināts dabas resursu nodoklis, jo tie esot videi draudzīgāki. "Šis materiāls līdz galam nesadalās, paies vairāki desmiti gadi, līdz tas sadalīsies pilnībā. Tas ir maldinoši pateikt, ka materiāls ir dabai draudzīgs un ļoti ātri sadalījies. Redzams, ka paņemot rokās šo materiālu, daļiņas pie tām tā arī paliek un būs visai grūti tās notīrīt.
Vēl lielāks ļaunums ir tajā gadījumā, ja mēs kā taupīgie latvieši ievietojam saldējamā kamerā gaļu vai kādu citu produktu, tad šīs daļiņas pāriet produktos, ko mēs pēc tam lietosim," skaidro LLU docente Muižniece-Brasava.
Ar tekoša ūdens un roku mazgāšanas palīdzību mazās daļiņas nonāk jūrā, jo tik smalkas vielas attīrīšanas iekārtas nespēj aizturēt. Eksperti iesaka, cik vien tas ikdienā iespējams, izvairīties no plastmasas iepakojuma, nelietot nepiemērotus traukus atkārtoti un ēdienu tajos ilgi neuzglabāt.
Ne visa plastmasa ir kaitīga veselībai, bet jābūt ķīmiķiem, lai, dodoties uz veikalu iepirkties, saprastu, kurš iepakojums ir labs, bet kurš nav. Plastmasas uzvaras gājienu var apturēt tikai pircēji, vienkārši neizvēloties šādu produkciju, kā rezultātā ar laiku ražotāji un tirgotāji sapratīs, ka šāds iepakojums nav vajadzīgs.
