Latvijas Hidroekoloģijas institūta mikroplastmasas pētniecības grupa sadarbībā ar Latvijas un citu valstu zinātniekiem pētījuma* ietvaros nu jau vairākus gadus mikroskopiskas plastmasas daļiņas meklē gan jūrā, gan iekšzemes ūdenstilpēs Latvijā un ārzemēs.
Ziemā, kad ezerus klāj ledus, pētnieki dodas uz tā dziļākajām vietām, lai ar īpašu urbju palīdzību tiktu pie ezera nogulumu paraugiem. Kā stāstīja pētniece Dimante-Deimantoviča, tieši visdziļākajā ezera vietā iespējams tikt pie daudzveidīgākajiem nogulumiem, kas var sniegt informāciju par apkārtējās vides piesārņojumu vairāku gadu garumā, tostarp – cik sen tur atrodas plastmasas daļiņas.
“Nogulumiem uzkrājoties, tie saglabā sevī vēsturisku liecību par atmosfērā esošajiem izmešiem. Analizējot sfēriskās oglekļa daļiņas, kas rodas nepilnīgas sadegšanas rezultātā no fosilā kurināmā, mēs iegūstam informāciju par to, cik nogulumi ir seni. Piemēram, ir zināms, ka 1950. gadā ir bijis straujš sfēriskā oglekļa daļiņu pieaugums, savukārt 1991. gadā – straujš kritums. Tādējādi ir iespējams noteikt, vai uzkrātais piesārņojums ir, piemēram, divus vai gadu desmitus vecs. Latvijas ezeros atrodamās mikroplastmasas daļiņas ir dažādas skaita ziņā. Nogulumu urbumā vidēji vienā gramā sausas masas tika atrastas 14 līdz 123 mikroplastmasas daļiņas izmēros no 100 līdz 500 mikroniem,“ skaidroja pētniece.
Talsu ezers – vispiesārņotākais
Pētnieku komanda ir apsekojusi vairākus ezerus, kas atrodas gan pilsētvides tuvumā, gan īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Pētāmie ezeri izvēlēti tā, lai būtu iespējams noteikt, vai plastmasas daudzums un sastāvs tajos atšķiras.
“Ja salīdzina pilsētvides ezerus ar tiem, kas atrodas aizsargājamās teritorijās, jāteic, ka plastmasas daudzveidība atšķiras, taču mums nav neviena parauga, kurā mikroplastmasas nebūtu nemaz!
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju ezeros plastmasas ir mazāk un tās daudzveidība ir mazāka. Turpretī pilsētvides ezeru nogulumos grupas ir daudzveidīgākas. Tā kā to vidū ir atrodami dažādi iepakojuma materiāli, piemēram, polietilēns, polipropilēns, polistirēns, tad varam būt droši, ka piesārņojuma avots ir cilvēka darbība. Īpaši aizsargājamo teritoriju ezeros lielāku lomu ir spēlējuši klimatiskie apstākļi, piemēram, vēja, lietus atnestas daļiņas, kas nosēdušās ezerā. Protams, arī sateces baseins, ezeriem piegādā piesārņojuma devu,” norādīja Dimante-Deimantoviča.
Līdz šim pētījumā analizēts mikroplastmasas daudzums un sastāvs Mazajā Baltezerā, kā arī Talsu, Usmas, Pinku un Sekšu ezerā, šobrīd vēl notiek Velnezera datu analīze. Pētījuma rezultāti liek domāt, ka tīrākais no minētajiem ir Usmas un Pinku, bet visnopietnāk piesārņots ir Talsu ezers.
“Mēs nezinām, vai mikroplastmasas piesārņojums ir izkliedēts vienmērīgi visā ezerā, tomēr, ja rēķinam pēc vidējiem rādītājiem ezera dziļākajā vietā, kopā visā Talsu ezerā atrodamo mikroplastmasas daļiņu skaits ir mērāms miljardos,” pauda pētniece.
Taču ar mikroplastmasas konstatēšanu vien nekas nebeidzas. Pētījumā ir izdevies noskaidrot tās izcelsmi, un lielākā daļa no ezerā sastopamās plastmasas ir dažāda veida gumijas materiāli, kas, saskaņā ar pētnieku teikto, var būt sīkāk sadalījušās dažādu iekārtu vai pat automašīnu riepu daļiņas, tāpat ir apavu zoles, dažādi sadzīvē lietoti gumijas paklājiņi, elektrovadu izolācijas materiāli un pat košļājamās gumijas.
“Košļājamās gumijas sastāvā ir vairāki desmiti dažādu materiālu, kurus kombinējot iegūst vēlamo masu. Tāpēc viens un tas pats polimērs var būt gan košļājamo gumiju, gan riepu sastāvā,” skaidroja Dimante-Deimantoviča.
Ir vairāki ceļi, kādos mikroplastmasa nonāk apkārtējā vidē, piemēram, tā rodas, vai nu sīkāk sadaloties lielākiem plastmasas gabaliņiem, kas tiek ieskaloti ūdenī, vai arī ar notekūdeņiem, kuros nonāk dažādas tekstila izstrādājumos vai mazgāšanas līdzekļos esošās daļiņas. Lai noteiktu, kā mazgājot apģērbu, ūdenī nonāk dažādas daļiņas un kā šo procesu ietekmē mazgāšanas līdzekļi, tiek īstenoti vēl citi pētījumi.
Kur ir bīstamā robeža?
Apkopojot iegūtos rezultātus par mikroplastmasas piesārņojumu, zinātnieki tos ne tikai prezentēs pašvaldībām, kurās pētāmie ezeri atrodas, bet arī ies soli tālāk un mēģinās noskaidrot, kā tieši mikroplastmasa ietekmē ūdenī dzīvojošos organismus. “Pagaidām par šo pasaulē nav pietiekami pētījumu. Ir dažādas spekulācijas, bet skaidrības nav, jo nereti pētījumos izmanto ļoti augstas mikroplastmasas daļiņu koncentrācijas, kas nav pielīdzināmas vidē atrastajam daudzumam. Mēs zinām, ka mikroplastmasas problēma pastāv, ka daļiņas vidē ir sastopamas, un mēs varam būt droši, ka nākotnē to, visticamāk, kļūs vēl vairāk. Bet kur ir tā robeža, kas kļūst bīstama dzīvajiem organismiem?” nākamos pētījuma soļus ieskicēja Dimante-Deimantoviča.
Sadarbībā ar citu valstu kolēģiem šajos pētījumos tiek iekļauta jaunākā un aktuālākā informācija par mikroplastmasas piesārņojumu un to analizēšanā tiek izmantota jaudīga un dārga tehnoloģija. Tas padara mikroplastmasas pētīšanu sarežģītu, dārgu un laikietilpīgu, taču, to īstenojot, ir iespējams palūkoties teju vai spogulī un saprast, cik acīmredzamas var būt cilvēka darbības sekas.
*Pētījumu finansiālais nodrošinājums: Latvijas vides aizsardzības fonda projekts 1-08/86/2019; Eiropas Reģionālās attīstības fonda projekts 1.1.1.2/16/I/001, pētniecības pieteikuma nr. 1.1.1.2/VIAA/2/18/359.
