Agri izšķīlušos pūčulēnu paglābj no nāves
Mazā pūce nākusi pasaulē netipiski agri. Ola dēta janvārī, pats putnēns izšķīlies februārī – pāragri pūce parūpējusies par pēcnācējiem. Kā nestaigājošs, nelidojušs pūču mazulis nonācis zemē, īstas skaidrības nav. Iespējams, māte nolēmusi no tā atbrīvoties vai no ligzdas to izgrūdis krauķis.
Cilvēki mazo pūčulēnu nogādāja veterinārajā klīnikā Liepājā. LTV raidījums "Vides fakti" atbrauca apciemot mazo lidoni un paskatīties, kā viņam klājas. Mazais, zinātkārais pūčulēns ar interesi noraugās, kas notiek viņam apkārt. Gudrais acu skatiens seko jebkurai rokas vai kameras kustībai.
"Lai gan uzreiz būtu jāsaka, ja šāds gadījums - ja mēs redzam kādu mazuli: vai pūces mazuli, vai zaķa mazuli, vai stirnu mazuli, principā mums ir viņš jāatstāj tur, mums nav jāiet klāt, mums nav jāglāsta, jāiedod sava smarža, jo mamma kaut kur ir apkārtnē un viņa par viņu rūpēsies. Šeit tie apstākļi nedaudz savādāki - šeit kā normāla, patstāvīga pūcēna dzīve tā kā nesanāca," stāsta Dzintars Tīds, veterinārās klīnikas “Dzintars” vadītājs, veterinārārsts.
"Šī pūču ģimene dzīvo pilsētā, jo tomēr šeit tā barības bāze ir labāka, nekā tas ir mežā, nekā tas ir laukos, jo šeit ir gružkastes, šeit ir cilvēks ar visu to, ko viņš atstāj aiz sevis. No Raiņa parka mums ir regulāri nākušas pūces, bet marta vidū mums neviena tāda nav bijusi. Parasti jau tie ir vēlāki mēneši - aprīlis, maijs," sakak veterinārārsts.
Klīnikas personālā pūce, iespējams, saskata neskaitāmas audžumammas. Viņu baro atbilstoši vecumam, un liepājnieki uz klīniku nes kaķu nomedītas peles. Tās ļoti nepieciešamas mazā organisma attīstībā.
"Man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka nemaz vairs nevar iegādāties parastās peļu lamatiņas, tomēr cilvēki ar pelēm vairāk cīnās, izmantojot indes un līmes, bet mēs esam dabūjuši tās pelītes," stāsta Tīds. "Mēs pēc šī pūcēna redzam, ka tomēr daba ir ļoti labi noorganizējusi šo bērnu attīstību. Man vismaz likās, ka, visticamāk, vecāki audzina bērnu un tad viņš iegūst vienas iemaņas, otras iemaņas, trešās iemaņas. Šajā gadījumā mēs jau viņu neaudzinām, bet mēs ļoti labi redzam, kā viņš aug, kā viņš attīstās. Viņam pirmās nedēļas jādod barība knābī, tad viņš labi ēd. Tad pienāk kaut kāds brīdis, kad viņš atsakās no barības, ja viņam dod knābī. Viņam jau vajag šo barību uz zemes nolikt. Tad viņš sākumā tā klakšķinās ar kaklu, klakšķinās, tā ir sazināšanās. Tagad pāris dienas jau ir ūjināšana."
Lai arī ola izdēta pūcēm netipiski agri, šobrīd pūce ir spēka pilna, tāpēc klīnikas telpas censonim kļuvušas par šauru. To tuvākajā laikā nogādās kādā lielākā, slēgta tipa iesprostojumā, lai netraucētu pūces attīstībai.
"Viņa šai brīdī nevar izdzīvot dabā. Viņa nespēj vēl ķert peles, viņa nespēj vēl sevi apgādāt. Dabā mamma piebaro šos pūču bērnus vēl mēnešus divus, varbūt pat trīs, un tad tas kļūst par profesionālu lidotāju un profesionālu peļu ķerāju," tā Tīds.
Ornitologs saista pūčulēna agro nākšanu pasaulē ar globālo sasilšanu
Ar ko saistāms fakts, ka pūces mamma nolēmusi pēcnācējus perēt ziemā, kas Latvijai tomēr ir netipiski? Vai tiešām šīs pūces likteni ietekmējušas klimata pārmaiņas visā pasaulē?
"Bildē redzam meža pūci, vienu no Latvijā visbiežāk sastopamajām pūču sugām, kas samērā bieži ligzdo cilvēka tuvumā, uzturās cilvēka tuvumā – gan ziemā, gan vasarā. Ziemā šie pieaugušie putni mēdz nakšņot šķūņos, skursteņos, mēdz būt, ka arī iekrīt šajos skursteņos un netiek vairs ārā, un cilvēki viņas atrod kamīnā," stāsta ornitologs Kārlis Millers.
"Patiesībā jau labu laiku tā nav uzskatāma par novirzi no normas, ņemot vērā mūsu laika apstākļus, tai skaitā šo ziemu, kāda viņa mums bija. Vai arī pat nebija lielā mērā. Maigās ziemās, ar īsiem aukstuma posmiem un maz sniega meža pūces, kas dzīvo cilvēka tuvumā, pilnīgi noteikti mēdz ligzdot janvāra mēnesī. Varam skatīt arī šādā plāksnē – kā klimata izmaiņas. Ziemas paliek īsākas, ziemas paliek maigākas. Tai skaitā arī Rīgā, kad meža pūce arī ir ligzdojusi janvārī," skaidro Millers.
Ornitologs uzskata, ka cilvēks pārāk daudz iejaucies putnu dzīvē. Arī šajā gadījumā, iespējams, pūcīti tomēr vajadzējis atstāt parkā, jo tagad esot maz ticams, ka tā spēs izdzīvot viena savvaļā.
"Dabā ir citi principi. Šis cālis, kas izkritis no ligzdas, no dobuma, būdams krauķu kolonijas tuvumā, pilsētas parkā, visdrīzāk būtu aizgājis bojā. Bet tā ir daba, un tie ir dabas likumi. Viņam aizejot bojā, kāds cits būtu dzīvojis uz viņa rēķina. Viņš tiktu apēsts," saka Millers.
Klimata izmaiņas, kas stipri jūtamas arī Latvijā, noteikti ir saistāmas ar kādu no evolūcijas posmiem, spriež Millers. Diemžēl, šis process, kas nozīmē – visas planētas dzīvības formu izmaiņas no paaudzes paaudzē –, vairs neesot apturams.
"Cik tas būs kritiski vai ne tik kritiski, to, visdrīzāk , mēs paši neuzzināsim. To rādīs tikai laiks. 50 gadi, 100 gadi, 200," rezumē ornitologs.
