"Cilvēki domā, ka potenciāli suņi būs draudzīgi, bet tas ne vienmēr tā ir. Varbūt domā, ka viņiem ir draudzīgs suns, ka pretimnākošais suns izrāda labvēlības pazīmes. Un viņš droši iet un bieži vien, pārprotot labvēlību ar uzbudinājumu, rodas problēmas – kautiņi un nepatīkamas lietas," skaidroja kinologs.
Svenne uzsvēra, ka saimniekiem nevajag visu atstāt likteņa un suņu varā.
"Vislabākais ir savu suni paņemt blakus, tādējādi parādot, ka es uzņemos atbildību par notiekošo un es kārtoju darīšanas, ka tev ir jābūt man blakus un jāskatās, ko daru es," stāstīja Svenne.
Reizēm suni pretim nākošais sugas brālis satrauc tik ļoti, ka viņa uzmanību nespēj pārslēgt pat līdzi paņemtais kārums.
"Ja tas suns ir ļoti ieinteresēts par kārumu, iespējams, viņš pārslēgsies. Ja viņš nav ļoti ieinteresēts par kārumu un tas suns priekš viņa ir lielāks uzbudinājums, viņš nepārslēgsies. Tādēļ mums vajag darboties, dot signālu sunim ar pavadu un pārslēgt viņu uz savu pusi (..)," teica kinologs.
Suņu draudzēšanās pieļaujama tikai stingri kontrolētā situācijā. Taču, ja suns ir bez saimnieka vai bez pavadas, nekāda draudzēšanās nav pieļaujama.
"Nelaižam savu suni noteikti pie viņa klāt. Paņemam savu suni blakus un to svešo suni raidām prom gan ar balss signālu, gan ar ķermeņa valodu. Tas strādā vienmēr," sacīja Svenne.
Diezgan bieža kļūda ir saimnieka mēģinājums nostāties starp suņiem vai pat ar savu ķermeni aizsegt savu suni. Tas, protams, ir drosmīgi, bet parasti nestrādā.
"Tikko kā es mēģinu aizsegt kaut kā savu suni, es parādu tam sunim, ka es neesmu drošs kopā ar savu suni, un tas vēl pastiprinās viņa interesi par mums. Citus suņus cilvēkam vajag sagaidīt frontāli un pārņemot iniciatīvu. Tā, lai suņi savā starpā nekārtotu darīšanas; tā, ka mēs esam tie, kas nosaka, kas notiks un kas nenotiks," stāstīja kinologs.
Ja suņi viens otru atrod brīdī, kad ir palaisti vaļā, tad saimnieka rīcības iespējas ir krietni mazākas. "Ja suņi ir sākuši kauties, nekādā gadījumā neieteiktu bāzt plikas rokas starp suņiem, neiet starp suņiem. Satraumēs gan jūs, gan jūsu suni, un pēc tam ārstēsieties abi."
Ja ir kaklasiksna, tad var mēģināt satvert suni aiz siksnas un pavēderes.
Divi profesionāli kinologi gan incidenta vietā var arī neatrasties – kā zināms, suņu kautiņu vietas ir neprognozējamas. Tad jāizmanto viss, kas ir pa rokai.
"Ja mums pa rokai ir kādi priekšmeti, varam sist ar tiem priekšmetiem, ar kliedzieniem pēc iespējas spēcīgāk... Šajā brīdī principā notiek kautiņš uz dzīvību un nāvi. Mūsu iedarbībai ir jābūt ļoti stiprai, lai tie suņi pārslēgtos. Tajā brīdī, kad suņi ir atslēgušies, ir pēdējais laiks sagrābt viņus un izšķirt," teica kinologs.
Viņš uzsvēra, ka suņi lieliski lasa cilvēku neverbālos signālus. Ja cilvēks rīkojas droši un pārliecināti, tad suns to jūt. Vienmēr ir jāatceras, ka lielāko daļu incidentu var novērst laikus, ja suņa saimnieks vēro apkārtni un laikus pamana svešo suni.