Par Arktiku parasti mēdz domāt stereotipos – ledāji, leduslāči un mūžīgs sasalums. Bet tieši aiz polārā loka klimata pārmaiņas ir novērojamas straujāk nekā jebkur citur pasaulē.
Arktiku gandrīz pilnībā klāj ūdens – liela daļa no tā ir sasalusi. Ledū esošais saldūdens veido aptuveni piekto daļu no Zemes saldūdens krājuma. Atlikusī daļa Arktikas ir Ziemeļu Ledus okeāna baseina sālsūdens. Vidējā temperatūra Arktikā vasaras mēnešos agrāk nesasniedza +10 grādus pēc Celsija, taču 2020. gads kā karstākais gads pēdējo gadu vēsture sevi pieteica arī Arktikā.
Tas, cik ļoti silts ir Arktikā, ietekmē klimatu citviet pasaulē tālu aiz polārajiem apgabaliem. “Ziemeļu Ledus okeāna apgabals līdz polārajam lokam sasilst apmēram divas reizes ātrāk nekā pārējā planēta. Pēdējo 30 gadu laikā Arktikas sasilšana ir paātrinājusies, un tajā ir apgabali, kas sasilst vairāk nekā citi. Piemēram, Svalbāra ir sasilusi visvairāk un visstraujāk – proti, vismaz četras reizes,” stāstīja klimata pētnieks Holmens, kurš jau 30 gadus pētī Svalbāru.
Klimata pārmaiņu rezultātā Svalbārā sniega sega sasalušo zemi pamet divas nedēļas ātrāk nekā pirms 30 gadiem.
Latvijā, kur klimata pārmaiņas nav tik strauji novērojamas, tik un tā pārmaiņas ir jūtamas – piemēram, pavasaris iestājas par astoņām dienām ātrāk, un sniega sega pie mums vērojama 12 dienas mazāk nekā agrāk. Katru gadu sniega segai ir tendence samazināties, un iespējams, ka nākamajos 100 gados sniega segas Latvijā vairs nebūs nemaz.
Galvenais klimata pārmaiņu virzītājspēks ir siltumnīcas efekts. Dažas gāzes Zemes atmosfērā darbojas kā stikls siltumnīcā, aizturot saules siltumu un neļaujot tam noplūst atpakaļ kosmosā. Daudzas no šīm siltumnīcefekta gāzēm rodas dabā, taču cilvēka darbība palielina dažu koncentrāciju atmosfērā, jo īpaši oglekļa dioksīdu, metānu, slāpekļa oksīdu un fluorētās gāzes.
Cilvēka darbības radītais CO2 ir lielākais globālās sasilšanas veicinātājs. Pirms industrializācijas tās koncentrācija atmosfērā bija trīs reizes mazāka nekā šobrīd. “Arktikā mēs redzam, ko rada temperatūras paaugstināšanās – tā izraisa sauszemes un jūras ledus zudumu. Ja ledus mazāk uzkrājas, arktiskā virsma mainās no gaišas uz tumšu. Okeāna un sauszemes tumšākās virsmas absorbē starojumu, bet gaišākas virsmas to atstaro. Arktikas biezais, atstarojošais jūras ledus regulē okeāna temperatūru visā pasaulē,” norādīja Kalifornijas Universitātes Reģionālās un globālās klimata modelēšanas profesors Pols Ulrihs.
Arktikas ledāju kušanas ātrumu ir pētījuši arī Latvijas polārpētnieki. “Mēs esam veikuši atkārtotu uzmērīšanu Veidenbreina ledējam un noskaidrojām, cik ļoti ledājs ir samazinājies. Izmantojot bezpilota lidaparātu, ieguvām precīzu informāciju par virsmu, un tagad šos datus ir iespējams salīdzināt ar tiem, kurus ieguvām 2019. gadā. Ir redzams, ka šis ledājs ir kļuvis daudz mazāks,” skaidroja Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātnes fakultātes vadošais pētnieks Jānis Karušs.
Latvija aktīvi iesaistās polārajā pētniecībā jau kopš 2014. gada. Latvieši ir devušies ekspedīcijās uz Islandi, Grenlandi, Antarktīdu un Svalbāru, lai mērītu ledāju biezumu, tādējādi veidojot ledāju monitoringa sistēmu.
Rakstu sēriju līdzfinansē:
