Pirms astoņiem gadiem Talsu novada Lībagu pagastā Ausma un Jānis Strukovi, dodoties pastaigā pa mežu, dzirdēja tādas kā maza bērna raudas, un vietā, kur kādreiz atradās bebru māja, atrada mazus bebrēnus. Viens no tiem ir izaudzis liels un pazīstams ar vārdu Čāpiņš.
Ausma un Jānis Strukovi, izdzirdot raudas, sākotnēji nolēma nereaģēt, jo bija pārliecināti, ka bebru mamma ir netālu un noteikti atgriezīsies. Bet nākamajā dienā, tuvojoties bebru mājai, atkal dzirdēja skaļās raudas un nolēma pārbaudīt, kas sauc pēc palīdzības.
“Paņēmām zarus nost un atradām trīs bebrēnus. Viens jau bija miris, bet divi bija dzīvi. Tad mēs viņus aiznesām uz mājām. Ielikām grozā dvieli, lai silts būtu,” stāstīja Lībagu iedzīvotāja Austra Strukova.
Strukovu ģimene sazinājās ar Ingmāru Līdaku, kurš nākamajā dienā brauca abiem bebrēniem pakaļ, lai vestu uz Rīgas zoodārzu. Diemžēl, naktī viens mazulis mira, jo glābēji nezināja, kā ar šiem dzīvniekiem apieties un kā tos barot.
Strukovi vienu reizi Čāpiņu apciemoja zoodārzā. Pāris sekojis līdzi viņa dzīvei un nespēj noticēt, ka pagājuši jau astoņi gadi.
Tagad bebrs devies uz jaunajām mājām Nīderlandē, kur viņu sagaida plašs dīķis ar salu un bebru dāma Betija.
“Viņam paveicās ar to, ka tika labās rokās. Tā jau viņš tagad ir izaudzis liels un, protams, jādodas viņam precībās. Lai izdodas,” novēlēja Ausma
Bebrs pie vārda Čāpiņš ticis, jau esot Rīgā, Ausma Strukova gan viņu būtu dēvējusi citādāk: “Pēc tā, kā viņš tā raudāja un čīkstēja – Čīkstulis. Vai kaut kā tā – Čīkstiņš Pīkstiņš.”
Ausma stāstīja, ka Čāpiņš nav vienīgais dzīvnieks, ko ģimene izglābusi. Patvērumu pie viņiem ziemā atrada ievainots mežacūkas mazulis, bet kaimiņš pie ģimenes nogādājis grāvmalē atrastu stirnu buciņu, kurš, kad izauga, devās atpakaļ mežā.