Vietējie Māri Mitrevicu dēvē par "Gaujas Mitro". Viņš ir cilvēks, kurš zina ikkatru Gaujas Nacionālā parka stūrīti un sargājis šejienes dabas vērtības. 35 gadus bija parka inspektors, un piecus gadus darbojās arī Gaujas Nacionālā parka fondā. Bargs vīrs. Maluzvejnieki, malumednieki un citi dabas postītāji no viņa baidījās kā velns no krusta. Arī tagad, pensijā esot, Mitrais vai ikdienu izmet kādu līkumu pa Gaujas senleju.
"Šī vieta saucas Ķeizarskats. Veidots Gaujas parka pirmajos gados. Šī panorāma ir izcili pārāka par slaveno Gleznotājkalnu vai Paradīzes kalnu," saka Mitrevics, norādot, ka Gaujas senlejai cilvēki uzmanību pievērsuši jau pirms 200 gadiem un senāk. "Te ir senās pilis būvētas gravu kantēs augšā. Un vēlāk Livonijas laikos, muižu un baronu laikos. Katrā ziņā jau pirms 100 gadiem te ir sākusies dabas baudīšana. Sākumā tikai vietējie ar tūrismu, ar atpūtniekiem, ar zaļumniekiem, kā toreiz teica. Pirmie labiekārtojumi kā trepes, lai neizmīca visas gravas, visas malas, pirmās trepītes arī pirms vairāk nekā 100 gadiem taisītas pie Krimuldas muižas. Tā lēnām..."
Izcīnītais Nacionālā parka vārds
Vilciens līdz Gaujas Nacionālajam parkam sācis kursēt 19. gadsimta beigās, līdz pagājušā gadsimta 20. gados vietējie sapratuši, ka "zaļumnieku ir jau par daudz", stāstīja Mitrevics. "Viņi plēš, lauž, nomīca visu. Tā kā cilvēku ir vairāk, kustība iespējami lielāka, un, nacionālo parku dibinot, šīs apmeklētāju plūsmas novirzīja, iekārtojot taku, laipu. Tas ir liels darbs, tas viss ir vajadzīgs, lai saglabātu to, kas te ir."
1922. gadā Latvijas valdība Siguldas, Krimuldas un Turaidas muižu mežus pasludināja par aizsargājamiem, bet 1973. gada 14. septembrī pieņemts lēmums dibināt Gaujas Nacionālo parku.
"Toreiz Latvijas valdībā bija liels vīrs Pēteris Strautmanis, un viņš pirmais sāk lolot ideju par Nacionālo parku. Un tikai tad piesaistījās dabas aizsardzības speciālisti, ģeogrāfijas speciālisti. Un viņš dabūja to cauri. Viņš bija tas, kurš kaut kur Maskavā to panāca, – tas nebija Rīgā, Siguldā –, vārds "nacionālais" bija jāizcīna Maskavā, ka tāds drīkst būt," atminējās Mitrevics.
Nacionālo parku izveidošanai viens no lielajiem kritērijiem, kas joprojām ir nemainīgs, ir ainava, norādīja Mitrevics: "Laika gaitā tā ainava aizgājusi kaut kur tālāk. Biotopu, sugu aizsardzība. Mode drusku mainās, bet pasaules prakse.. ainava. Protams, dabas vērtības arī. Ģeoloģijas pieminekļi. Klinšu atsegumi, atvērumi. Ļoti kompleksi, arī kultūrvēsturiskie pieminekļi. Arheoloģijas pieminekļi. Te ir blīvums."
Pirmo darba dienu atceras lieliski
Siguldas mežos Mitrevics strādāja, vēl pirms tika nodibināts Gaujas Nacionālais parks: "Jau augstskolas laikā, kad mācījos mežsaimniecību, pāris vasaras esmu strādājis kā plostnieks, kā koku pludinātājs uz Gaujas. Pēc augstskolas beigšanas strādāju par koku pludināšanas meistaru uz Gaujas. Tad 10 gadus Siguldas mežniecībā par mežziņa vietnieku."
Vai Mitrais atceras savu pirmo darba dienu Gaujas Nacionālajā parkā?
"1974. gada 13. maijs. Jo 12. maijā pieņēma darbā un 13. maijā es gāju darbā. Autotransporta nebija, varēju skriet lielu līkumu te, uz Silciema pusi, un atradu, kur trīs četrās vietās izgāzti atkritumi. Vienā vietā nepiefiksēju, divās piefiksēju, kas bija vainīgie. Tālāk bija diezgan liels skandāls," savas pirmās darba gaitas atcerējās Mitrevics.
"Pirmo dienu atceros lieliski. Tālāk dienas man jūk... bet galvenie notikumi – lielo lašu dūrēju noķeršana, elektrozvejnieku noķeršana, malumednieku aizturēšana, tiesāšanās, tas viss man ir."
Mitrevics pauž – nelieli vai vidēji pāri darījumi dabai lielākoties notiek netīšām, jo cilvēki vienkārši neapzinās. Tāpēc ir jāskaidro.
Staltbriežu ķeršana parka bagātināšanai
Gaujas Nacionālajā parkā ir izcili bagāta flora un fauna, īpaši aizsargājamas un retas sugas. Gaujā un lielākajās pietekās dzīvo upes un strauta nēģi, nārsto lašveidīgās zivis un slēpjas platspīļu vēži. Te mājo vairāk nekā 800 augu sugas, ap 150 putnu un 48 zīdītāju sugas.
Kad dibināja Gaujas Nacionālo parku, Vidzemē tikpat kā nebija staltbriežu. Ideju, ka tiem te jābūt, izloloja parka pirmais direktors Gunārs Skriba.
Deviņas ziemas parka inspektori braukuši uz Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Augustam Vosam Ugālē piederošajiem medību laukiem ķert briežus.
"Ķērām ar šaušanu. Tas bija ļoti sarežģīti – šaut, lai paliek dzīvs. Ar mazkalibra lodīti, saindētu ar paralīzes indi, ietrāpīt pakaļciskas lielajā muskulī. Tad viņš pa 10 minūtēm aizmieg," stāstīja Mitrevics. Deviņos gados uz parku atvesti 98 staltbrieži. "Gunāra Skribes vadībā vedām arī uz Latgali un vēl kur. Šī teritorija tika apbriežota. Visi saimnieki nav par to ļoti priecīgi. Tur ir dažas problēmiņas."
Alas veidojas vēl šodien
Tikmēr Nurmižu gravu rezervātā Mitrevicam nu ieeja liegta, jo viņš vairs nav inspektors, un civilpersonas bez atļaujas tur staigāt nedrīkst.
"Šī ir visgravainākā vieta Latvijā noteikti. To es zinu. Otras Latvijā tik gravainas vietas nav. Daba dzīvo dabai. Koki krīt un gāžas. Zvēri staigā. Alas veidojas jaunas. Vecās brūk ciet. Īpaši aizsargājamas augu sugas. Galīgi neskarti dabas stūrīši."
Gaujas Nacionālajā parkā atrodas divas trešdaļas no Latvijā zināmajām alām.
Smilšakmens atsegumi Gaujas un pieteku krastos izveidojās pirms miljoniem gadu, un tie turpina mainīties. Kā viss parks.
Un ne tikai klimata pārmaiņu dēļ, saka Mitrevics.
"Ja paskatās vairāk nekā 100 gadu vecas bildes, Gaujmalā nav tādas vietas, kur nebūtu 50, 60, 100 metru platas smilšu sēres, ko pavasarī plūdi uznes. Re, tur nekā nav. Drusku apaugusi, maza smiltiņa. Alkšņi pārņem visu. Vietas, kur kādreiz bija superpanorāma, kur katrs Gaujmalas saimnieks vadāja savu gotiņu. Starp citu, Siguldas bobsleja trase ir uzbūvēta uz ganu ceļa. No Siguldas pa ceļu lejā gāja gotiņas. Mežsargs Bērziņš, ko es vēl satiku 60. gados, viņš arī vedis govi lejā no rītiem lejā un vakarā augšā uz Gaujmalu ganīties. Nav to pļaviņu."
Savukārt Gaujā peldēt ir bīstami, viņš atgādināja: "Visādi koku gali. Mieti, asumi, akmeņi. Mainās dziļums katru pavasari un arī vasarā. Katru pavasari pilnīgi izmainās. Gaujā būtu ieteicams peldēties tikai lēzenā vietā, kur var pa smilšainu sērīti ieiet no krasta un tad izpeldēties."
Mitrevics atminējās arī 2010. gada pavasara plūdus. Neko tādu iepriekš viņš nebija pieredzējis.
Togad upe pārplūda pāri 5 metrus augstām klintīm, un Gaujas ūdeņi atkal tecēja tur, kur tie bija plūduši sirmā senatnē,
tā sauktajās vecupēs. 200–300 metru platumā stiepās viena vienīga ūdens pasaule, kur miglainā dienā varētu uzņemt filmas par spokiem.
