Reti kurš cilvēks, pavasarī ilgāku laiciņu atrazdamies mežā, nav dzirdējis melnās dzilnas daudzveidīgo, skaļo balsi. Tā nav tik skaļa, cik, teiksim, dzērves vai ziemeļu gulbja radīta, tomēr arī ir iztālēm labi saklausāma.
Melnās dzilnas satraukumā izdotās skaņas, kas dzirdamas ne vien pavasarī, bet visu gadu jebkurā gadalaikā, ir skaļu, raustītu krekšķošu saucienu virtenes. Putns bieži izdod arī žēlabaini griezīgus, stieptus kliedzienus.
Dažādus balsienus pasaulē raida abu dzimumu dzilnas. Bet "kāzu" dziesmas – spalgu saucienu sērijas – skandē tikai tēviņi. Kaislīgākos putnus pirmsriesta nemiers pārņem jau, sākot no februāra vidus, taču visīstākais riesta trokšņu radīšanas laiks melnajām dzilnām ir marta nogalē un aprīļa sākumā.
Kā jau tas īsteniem dzeņiem piedien, melnās dzilnas rada ne tikai balsiskus trokšņus, bet arī skaļi "bungo" (īpaši riesta laikā), proti, putni sit ar knābi pa nokaltušu, elastīgu zaru vai sausu koku. Bungo abi dzimumi. Bungošana adresēta gan partneriem, gan potenciālajiem konkurentiem.
Melnās dzilnas aplūkot visvieglāk ir tad, kad šiem putniem rit bērnu lološanas periods. Protams, jāatrod perēklis. Lidoņus vērojot, jācenšas viņus pārlieku netraucēt!
Šī lidoņa dzīve, kā jau īstenam dzenim, tieši un cieši saistīta ar kokiem. Dzilna ir kāpelētāja. Viņas kājām ir īpaša uzbūve. Tā nodrošina gan noturēšanos pie vertikāla stumbra, gan kāpelēšanu un lēkāšanu pa stumbru, arī pa zariem. Toties pa zemi putns pārvietojas ļoti neveikli.
Būdama īstens dzenis, melnā dzilna ir kalēja. Kaļamrīks – smails, izturīgs, par pieciem centimetriem garāks knābis. Knābis visu mūžu aug. Tāpēc dzilnai bieži jākaļ – obligāti jādeldē ragvielas slānis no knābja gala. Melnā dzilna ir viens no kaļošākajiem Latvijas dzeņiem: kaļ tā, ka skaidas sprāgst uz visām pusēm! Putna nāsis sedz spalviņu vairogs, lai kalšanas laikā tajās netrāpītu skaidas.
Dzilnas lidojumam raksturīgi neregulāri spārnu vēzieni, tomēr lidojums nav izteikti viļņveidīgs kā citiem mūsu dzeņiem.
Melnā dzilna apdzīvo gan vecas priežu, gan egļu, gan arī jauktas kokaudzes. Piemērotos biotopos Latvijā bieža, izplatīta vienmērīgi.
Savā būtībā melnā dzilna ir nometnieks, tomēr rudenī daļa šīs sugas putnu dodas klejojumos.
Visu gadu melnā dzilna pārtiek tikai no svaigas gaļas. Barību meklē, kaļot kukaiņu kāpuru bojātu un nedzīvu koku stumbrus, stumbeņus, kritalas, čakli pārmeklējot celmus, arī regulāri iedziļinoties skudru mājokļos.
Ar kalšanu vien var nepietikt, jo ēdiens mēdz slēpties dziļi, tāpēc daba devusi dzeņveidīgajiem garu, lokanu un lipīgu mēli, kas spēj tālu ievīties insektu ejās.
Savus mazuļus melnās dzilnas lolo ligzdās, ko ierīko mātīšu izkaltos dobumos vecos, lielos kokos – parasti stumbros, kuriem vairāk vai mazāk bojāta serde. Visbiežāk dobumi tiek izkalti apsēs, retāk priedēs, ļoti reti citos kokos. Dobumiem vienmēr ir garena, gandrīz taisnstūrveida skreja. Dobumus putni izmanto ne tikai pavasarī par bērnistabām, bet visu gadu arī par nakšņošanas vietām.
Vairāk vai mazāk pastāvīgas mājvietas melno dzilnu darinātos dobumos sev rod dažādi citi dzīvnieki, pirmkārt, putni.
Olas melnās dzilnas mātītes dēj aprīļa otrajā pusē. Perē abi vecāki pārmaiņus. Mazuļi attīstās lēni. Viņu ēdienkartes dominējošā sastāvdaļa ir skudras un to kūniņas, ko vecāki ar siekalām salipinājuši kompaktās piciņās.
Melnajām dzilnām nav daudz dabisko ienaidnieku; nozīmīgākie ir caunas (naktī) un vistu vanagi (dienā).