Servisa suņu apmācība dzīves pirmajā gadā
Visticamāk, ka jaundzimušā kucēna abi vecāki ir suņi pavadoņi. Viss sākas viena vai divu mēnešu vecumā ar kucēnu testu, kurā tiek novērtēts kucēna temperaments un spējas. Ja kucēns tiek atzīts par piemērotu apmācībai, viņam meklē audžuģimeni, pie kuras viņš dosies trīs mēnešu vecumā. Ar servisa suņa apmācību jānodarbojas visu dienu. Sunim nepārtraukti ir jābūt blakus cilvēkam, tāpēc kinologs pats to izdarīt fiziski nevar. Audžuģimenes tiek rūpīgi instruētas, katru nedēļu sūta atskaites video ar paveikto.
Servisa suņu treneris Ričards Pavlovskis raksturo ideālo kucēnu: "Viņš ir drosmīgs un neuzmācīgs, [..] pats tā kā grib darboties, bet svarīgākais, ka viņš grib komunicēt ar cilvēku." Treneris regulāri apciemo audžuģimenes, izvērtē iesūtītos video materiālus, iet socializācijas pastaigās un vēro, kā kucēns uzvedas pilsētvidē.
Būtiski neattīstīt dabīgos instinktus – ķert, medīt, riet
Pēc gada sākas specializētā apmācība. Tā ir daudz sarežģītāka par ierasto "Sēdi! Guli! Dod ķepu!". Vissarežģītāk ir iemācīt inteliģento nepaklausību. "Sunītim ir jābūt spējīgam ignorēt neredzīgā cilvēka pavēli tajā brīdī, ja tas apdraud neredzīgā cilvēka dzīvību. Ja cilvēks saka "pa labi vai kreisi", bet tur ir šķērslis vai mašīna brauc, sunim pašam ir jāapsēžas. Viņš nedrīkst klausīt," saka treneris.
Lielākā atšķirība no pavadoņa un parasta suņa ir tā, ka tam visu laiku jāatrodas kopā ar cilvēku. Taču laikā, kamēr notiek apmācība, nekādu priekšrocību šiem suņiem nav. Bet kā lai suns visu iemācās, ja daudzviet viņu nelaiž?
Pavlovskis norāda: "Tā ir ļoti liela problēma, jo servisa sunim, lai gan ir vestīte, viņam nav nekādas priekšrokas pāri citam sunim. Tāpēc paldies visiem lielveikaliem, kas ir suņiem draudzīgi, paldies visām kafejnīcām, paldies visiem darba devējiem, kur ir suņiem draudzīgas vietas. Kur darba devējs, veikals vai kafejnīca ļauj tam sunītim ienākt un mācīties".
Divu gadu vecumā notiek lielais servisa suņa eksāmens. Pavadonim ir jāmāk atšķirt braucamā daļa no ietves, ieraudzīt gājēju pāreju, nospiest luksofora pogu, ja tāda ir. Tāpat jāmāk apiet šķēršļus, cilvēkus, vilciena stacijā atrast kasi un tualeti, kā arī sameklēt izeju no veikala. Šie uzdevumi ir sarežģīti, tāpēc eksāmenu nokārto tikai daži.
Eksāmenu nokārto ap 20% apmācīto suņu
Eksāmens ir īsta drāma arī suņu audžuģimenēm. Ja viņu suns eksāmenu noliek, tad tas ir apliecinājums, ka viņi ir ļoti labi strādājuši, taču tas nozīmē arī šķiršanos. Eksāmenu izturējušais suns dosies pie jaunā saimnieka, un ģimene viņu vairs neredzēs. Lai arī kā audžuģimenes sunītim pieķērušās, pagaidu saimnieki cer, ka viņu suns eksāmenu nokārtos un būs vislabākais pavadonis savam neredzīgajam cilvēkam.
90% servisa suņu ir labradori. Arī sunīte Rapse ir šīs šķirnes pārstāve un šobrīd aug Austras Dzimtās-Zemītes mājās. Austra ir palīdzējusi sagatavot jau divus suņus pavadoņus un šobrīd trenē trešo. Viņa gribēja savu suni, bet saprata, ka tā ir milzu atbildība un nebija īsti pārliecināta, vai tas iederēsies viņas dzīvesveidā. Audžuģimene uz gadu viņai šķita labs risinājums. "Es gribēju uzzināt, iemācīties, kā rūpēties par lielu suni, iemācīties, kā tas ir. Un pēc tam, protams, atdot ir grūti, bet mani vienkārši atviegloja tas fakts, ka es zinu, ka viņi izmainīs kāda dzīvi uz daudz reižu labāku un ka šie cilvēki viņus ļoti, ļoti mīlēs."
Iesaistās visa ģimene
Līdzīga motivācija iesaistīties audžuģimeņu programmā bija arī Kristīnei un Kārlim. Bērns gribēja sunīti, paši arī gribēja, bet pārliecības, ka ir gatavi 15 gadu rūpēm un atbildībai, īsti nebija. Tad viņi uzzināja par iespēju būt par suņu pavadoņa audžuģimeni un ģimenē ienāca sunīte Amēlija.
"Visu laiku ir jāskatās, vai sunīts ir nodarbināts, visu laiku jāskatās, ka sunīts apstiprina to, ko vajag iemācīties. Sunītim jāzina, kur atgriezties, sunītim jāzina, kur atpūsties. Mums ir jānoliek robežas vairākas reizes dienā. Mums ir jāizstaidzina suns un uz pietiekami ilgu laiku, un ir kārtība, kad var dot to ēdienu, kad ir fiziskā darbība," stāsta Kristīne Dūdiņa. "Ja jau mēs tajā procesā esam iesaistījušies, tad gribētos, lai tam sunītim viss izdodas".
Kā mīnusu var minēt lielo atbildību. Ir skaidrs, ka suņa sagatavošanā ir iesaistīta visa ģimene. Ja kāds ko apmācībā izdarīs nepareizi, visu ieguldītais darbs būs veltīgs. Nelielas neērtības rada arī tas, ka visu laiku jādomā par Amēlijas instinktu slāpēšanu. Pīkstošas, ripojošas mantiņas var stimulēt mednieka instinktu, arī aktīva dauzīšanās nav laba, jo pavadonim jābūt mierīgam. Pat pārmērīgi glaudīt un mīļot suni nevar.
Intervijas laikā Amēlija mierīgi guļ. Tieši tā sunim pavadonim ir jārīkojas. Sunim jāiemācās patstāvīgi būt blakus, nomierināties un gaidīt komandu, kad cilvēks ir gatavs ar viņu kurp doties. Teikt, ka ierobežojumi ir drakoniski, nevar, jo, esot brīvsolī, suns drīkst izskrieties, pēc tam būs vieglāk paklausīt un koncentrēties.
Servisa suņiem jāpierod pie dažādām vidēm, virsmām, tiltiem, kāpnēm, veikaliem, kafejnīcām, koncertiem. Jāiemācās nereaģēt uz citiem suņiem un apmācību noslēgumā jākārto eksāmens, kur izšķiras, vai suns kļūs par kāda cilvēka acīm.
