ĪSUMĀ:
- Bebrs, kas pirms pāris gadsimtiem Latvijas teritorijā bija pilnībā izmedīts, nu šeit ir atkal bieži sastopams – turklāt ne tikai mežā, bet pat Rīgas centra kanālā.
- Ar saviem garajiem, dzeltenajiem un pastāvīgi augošajiem zobiem bebrs var nogāzt ne tikai krūmus un mīkstos lapu kokus, bet pat ozolu.
- Bebra acīm ir izturīgas, caurspīdīgas mirkšķināmās plēves, kas ļauj dzīvniekam redzi izmanto arī zem ūdens.
- Bebri ir monogāmi dzīvnieki, kas veido stabilas ģimenes un kopā ar ģimenes locekļiem gan dzīvo, gan strādā plecu pie pleca.
- Dzīvnieku veidotās būves kaitē lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, tomēr bebru izbūvētie aizsprosti un ūdenstilpes rada mājvietu arī citām sugām.
Reiz bija pilnībā izmedīti
Tagad Latvijas teritorijā mīt daudz bebru. Šīs sugas pārstāvju bija diezgan daudz arī senāk – līdz pat 18. gadsimtam. Tad šos zvērus te, tāpat kā citur pasaulē, daudz medīja, lai iegūtu vērtīgās kažokādas un kastoreju jeb smirddziedzerus, kas tika uzskatīti par medicīniskiem brīnumlīdzekļiem.
Bebrus medīja, kamēr visus – līdz pēdējam – izmedīja. Aizpagājušā gadsimta beigās tagadējās Latvijas teritorijā vairs nebija atlicis neviens šīs sugas zvērs.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bebrus Latvijā sāka reintroducēt (ieviest un ieaudzēt). Pirms pusgadsimta Latvijā mājoja vien dažas atkal ieaudzēto bebru ģimenes. Reti kurš cilvēks tolaik bija savvaļā redzējis kādu dzīvu bebru.
Tagad bebrus bez īpašām grūtībām var aplūkot pat katrs rīdzinieks.
Kopš bebri mājo arī Rīgas kanālā, jebkurš lielpilsētnieks var pārliecināties: uz sauszemes un uz ledus šie dzīvnieki ir neveikli, toties labi peld un teicami nirst. Pašsaprotami, ka apdraudējuma brīžos viņi vienmēr steigšus glābjas un slēpjas savā stihijā – ūdenī.
Mūsdienās ne vien Rīgā, bet arī citās pilsētās un, protams, galvenokārt ārpus pilsētām bebri nu vairs nav nekas unikāls. Tagad bebru Latvijā visur atkal ir ļoti daudz, varbūt jau par daudz. Ja ne pašus bebrus, tad vismaz viņu darbus var redzēt gandrīz katrā vietā, kur cik necik iespējams aizturēt ūdensteci.
Var "nogāzt" pat ozolu
Bebri ir veģetārieši – pārtiek tikai no augiem. Gada siltajā periodā viņi ēd pārsvarā visādu ūdenī un piekrastē augošu lakstaugu sulīgās daļas, bet ne tikai (ik pa laikam zarnām tiek arī šis tas cietāks).
Rudenī, ziemā, agrā pavasarī šie kustoņi pārtikā izmanto galvenokārt krūmu un koku zarus, koku mizu. Lai pie šīs ēdmaņas tiktu, bebri "gāž" jeb nograuž krūmus un kokus. Priekšroku viņi dod mīkstajiem lapu kokiem, taču, ja vajag, spēj "nolaist no kājas" arī ozolu!
Lielo grauzēju priekšzobi (divi augšžoklī, divi apakšžoklī) – gari, kaltveidīgi, asi un oranži. Zvērs prot saslēgt lūpas tā, ka priekšzobi paliek ārpusē. Dzīvnieka zobi ir visu mūžu augoši un tāpēc visu mūžu deldējami. Bebri nedrīkst negrauzt!
Zobu asināšana – tas ir viens no iemesliem it kā bezjēdzīgai resnu, cietu koku apgraušanai.
Vēl viens resno koku nobendēšanas iemesls varētu būt mērķis atbrīvot no šo koku pārlieka apēnojuma kādu teritoriju, lai tajā pēc tam leknāk augtu bebru barības augi. Turklāt zobus bebri laiž darbā ne tikai nolūkā tikt pie ēdmaņas un tos uzasināt, bet arī gādājot kokmateriālus savām būvēm.
Redzi var izmantot arī zem ūdens
Ārēji šie zvēri šķiet maisveidīgi. Pieauguša bebra rumpis ir nepilnu metru garš, 20–30 kilogramu smags. Pakaļkājas viņam daudz garākas par priekškājām. Starp pakaļkāju pirkstiem – labi attīstītas peldplēves.
Astei nav apmatojuma, tā pārklāta ar ragvielas plātnītēm, ir plakana, apmēram 30 centimetru gara un 10 centimetru plata, un peldot kalpo par "dziļumstūri".
Turklāt viņa acīm daba devusi izturīgas, caurspīdīgas mirkšķināmās plēves, tāpēc dzīvnieks spēj zem ūdens izmantot redzi.
Bebri – ģimeniski dzīvnieki
Bebri ir monogāmi dzīvnieki, kas veido stabilas ģimenes. Ar savu dzīvesbiedru turas kopā līdz brīdim, kad partneris aiziet bojā. "Mīlestības periods" bebriem iekrīt gada aukstākajā periodā – janvārī, februārī. Aprīlī vai maijā nāk pasaulē rezultāts – trīs līdz pieci jau labi attīstīti mazuļi. Kopā ar vecākiem viņi dzīvo divus gadus, tātad dabū redzēt arī savus jaunākos brāļus un māsas, kas ģimenei pievienojas nākamajā pavasarī.
Bebri gan dzīvo, gan arī strādā ģimenēs – plecs pie pleca.
Vienīgi jaunie dzīvnieki, kuri jau pametuši vecākus, bet vēl nav sasnieguši dzimumbriedumu un izveidojuši savu ģimeni, dzīvo pa vienam.
Varenie inženieri
Būdami samērā piesardzīgi un uzmanīgi, bebri darbojas galvenokārt krēslā un tumsā. Visčaklāk viņi rosās no saulrieta līdz pusnaktij.
Kas tieši tiek darīts, kas darināts, kur un kā tas tiek darināts, cik augsts, cik plats, cik garš objekts top būvēts – tas atkarīgs no konkrētās vietas īpatnībām, prasībām. Pirmais un galvenais uzdevums: izveidot dīķi, tātad svarīgākais – uzbūvēt dambi ūdens aizturēšanai un saglabāšanai.
Bebru būves ir ne vien no koku stumbeņiem, zariem, zariņiem, no velēnām, dūņām un dubļiem uzcelti dambji jeb aizsprosti, bet arī piramīdveida mājas vai pussalām līdzīgas pusmājas. Nereti bebru būves ir kanāli, tās var būt arī krastos izraktas dzīvojamās alas, pakrastēs ierīkotas ēdiena rezervju glabātavas.
Daudzveidīgā lielo grauzēju darbošanās daudzviet nenoliedzami kaitē lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Tomēr uz viņu rosīšanos varam raudzīties arī pozitīvi. Kā nekā – bebru aktivitāšu rezultāts nāk par labu meža sukcesijai jeb sugu sastāvu maiņai, paātrina enerģijas apriti un tās uzkrāšanos ekosistēmā.
Veidojot dzīves vidi sev, bebri rada mājvietu vēl daudziem citiem. Pavērojiet, kā bebru darinātajās sprostezeru sistēmās daždažāda dzīvība burtiski kūsāt kūsā. Vismaz siltajā sezonā – noteikti!
Visticamāk, pateicoties tieši bebru skaita pieaugumam, Latvijā aizvien palielinās arī pie mums ligzdojošo dzērvju skaits.
Šie putni daudzās bebru applūdinātās teritorijās rod sev labvēlīgus vairošanās un barošanās apstākļus.
Aizraujoši stāsti par dabu
Rakstu sēriju līdzfinansē:
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2021. gada 20. martā.
