Situācija Gulbenē uzlabojas
Ira Žeigure saka, ka viņas dzīves misija ir neatstāt nelaimē nonākušos. Un tam arī tiek veltīta viņas enerģija, spēks un lielā mīlestība pret dzīvniekiem.
Jau 12 gadus Ira, kā pati saka, ar visu savu sirdi ir iekšā dzīvnieku glābšanā. Dzīvnieku glābšanas gēns ir arī meitai Sabīnei. Abu ģimenes šobrīd rūpējas par pieciem suņiem un četriem kaķiem, bet vēl desmitiem dzīvnieku atradušas jaunas mājas.
"Tas ir no bērnības. Es atceros, ka vēl skolā negāju, tie varētu būt kādi seši gadi, pie manis pieklīda sunītis, kaimiņu sunītis, no diezgan patālas mājas, un es kaut kā sapratu, ka viņš grib pie manis dzīvot. Tas sunītis dzīvoja pie mums, tie sauca līdzi, bet viņš negāja, viņš palika pie manis," viņa stāstīja.
Sākotnēji bijis tā, ka nelaimē nonākušie dzīvnieki vienkārši nejaušības pēc patrāpījušies Iras ceļā, bet tad tika nodibināta biedrība, un nu varēja sākt palīdzēt daudziem.
Šobrīd Gulbenē situācija esot uzlabojusies, vērtē Ira.
Ja kādreiz bijis daudz klaiņojošu suņu un kaķu, kas nekontrolēti vairojās, tad šobrīd statistika ir neitrāla. Joprojām gan netrūkst bezatbildīgu saimnieku.
"Es esmu panākusi tik daudz, ka mums suņi vairs neklaiņo pa pilsētu. Laukos vēl varbūt, jo es neeju pa mājām un neprasu, vai jums ir kaut kādas problēmas un vai ir jāpalīdz. Nē, cilvēkiem tāpēc mūsdienās tagad ir mobilie telefoni, un cilvēki var apjautāties man, kas notiek, ka viņiem ir problēmas, un es palīdzu nokārtot šīs te problēmas," viņa stāstīja.
Savā ikdienā Ira daudz nodarbojas ar likumu skaidrošanu, iejūtas gandrīz vai psihologa ādā, lai mācītu citus, kā pareizi rūpēties par mīluli, izskaidrotu labturības prasības un citreiz pat pierunātu mājdzīvnieku atdot.
"Es esmu neatlaidīga. Es vienmēr esmu teikusi: "Ziniet ar mani labāk pa labam, strīdēties ar mani nevajag, ar mani var sarunāt visu pa labam". Dzīvnieki nav nokrišņi, dzīvnieks ir dzīva būtne. Ja suņu mamma nav sterilizēta, viņai sadzimt, piemēram, 6-7 kucēni – nu, tad kurš viņus paņem? Ne jau baigi atbildīgie cilvēki. Kādā viņi sadzimuši, tādā apvidū viņi grozās, tādiem pašiem arī izdala, un tas viss turpinās," norādīja Ira.
Mīluļu stāsti
Mazais, baltais kamoliņš Čiepiņa neatkāpjas ne soli no savām glābējām. Visdrošāk sunīte jūtas Sabīnes rokās, jo ir akla no dzimšanas un piedzīvojusi ne mazums šausminošu brīžu pie iepriekšējiem saimniekiem.
"Viņa dzīvoja būrī kopā ar jūrascūciņu, viņa kārtojās tajā pašā būrī, viņai visas kājiņas, visas ciskiņas bija tā – kur nu viņa gulēja, tur arī kārtojās," skaidroja Ira.
Viņa sākumā nezināja, ka sunim ir redzes problēmas, ka tas ir akls no dzimšanas un acis nav attīstījušās. Čiepiņa tika izņemta no iepriekšējās ģimenes.
Čiepiņa nebija vienīgais dzīvnieks, ko Irai izdevās izglābt no necilvēcīgajiem apstākļiem, bet ar to bēdu stāsts nebeidzās. Vardarbīgā ģimene turpināja ņemt citus dzīvniekus.
Lai tādus cilvēkus apturētu, kā vienīgo iespēju Ira redz dzīvnieku sterilizāciju, jo likuma spēks nevienu nebiedējot.
"Es vēlreiz saku – tā ir sterilizācija," viņa pauda, norādot, ka situāciju izmainītu tad, ja dzīvnieku varētu dabūt patversmē vai kādā oficiālā audzētavā, kur nedomā tikai par peļņas gūšanu.
Rotveilers Taigers ir Žīguru ģimenes seniors. Lai gan šo suņu opi moka sirds problēmas, to nemaz nevar pamanīt, kad Taigers spēlējas ārā pagalmā. Arī šis skaistulis piedzīvojis saimnieku nodevību.
"Rotveilers nāca no ģimenes, kur bija vīrs un sieva, bērnu nebija. Bija laimīga ģimene, pienāca brīdis, kad izšķīrās, un rotveilers nebija vajadzīgs. Rotveilers divus gadus nodzīvoja malkas šķūnītī caurvējā, tika barots tikai ar kauliņiem," stāstīja Ira, norādot, ka tad kādā brīdī suns laikam saņēmies un aizmucis prom. Galu galā saimniece uzrakstīja oficiālu atteikumu no suņa un tas nonāca pie Iras.
Arī dzīvespriecīgā Šarlote pārdzīvojusi īstas šausmas. Jau kopš kucēna vecuma saimnieki viņu bija barojuši tikai ar netīrām kartupeļu mizām.
Ira skaidroja: "Arī no nelabvēlīgas ģimenes. Es aizbraucu, protams, man šajā situācijā palīdz mūsu Gulbenes policija, kas stāv man aiz muguras, viņi nepiedalās, jo tas nav viņu kompetencē un tas ir viņiem drusciņ savādāk, bet viņi man kā drošības aizmugure stāv man aiz muguras un es runāju un stāstu, cenšos ieskaidrot, un saimnieki man atnes paši tos dzīvniekus."
Bella, Ozīriss un Hugo ir kaķēni, ko Ira izbarojusi ar pudelīti no to pirmajām dienām. Tagad tie ir meitas kaķi un neparko Sabīne tos neatdotu uz citām mājām. Tieši mīlestība, kas staro no mazajiem deguniem, palīdz brīžos, kad rokas nolaižas.
Gan māte, gan meita uzskata, ka dzīvnieki ir pārāk labestīgi, lai atcerētos ļaunumu. Par spīti piedzīvotajām pārestībām tie vienmēr ir gatavi mīlēt no jauna. Abas sievietes arī tic, ka viņu un arī izglābto dzīvnieku satikšanās ir ierakstīta zvaigznēs. Arī katram dzīvniekam ir sava misija, un kamēr to pavada mīlestība, viss notiek tikai uz labu.
