Parastās zalktenes Latvijā sastopamas diezgan bieži. Tās mājo dažādos mežos (biežāk ēnainos lapkoku un jauktos mežos), pārsvarā auglīgās, vidēji mitrās vietās. Visbiežāk atrodami atsevišķi augoši zalkteņu krūmi un krūmu grupas.
Krūmi ir izmēros necili – parasti nepārsniedz pusi vidusmēra cilvēka garuma. Tiem ir reti, stāvi, tievi zari, kurus sedz iedzelteni pelēka, nedaudz grubuļaina miza.
Zalktenes ne vien agri uzzied, bet arī ilgi zied.
Viņu ziedi priecē acis martā, visu aprīli un parasti vēl arī kādu laiciņu maijā. Nelielie, zvanveidīgie ziedi ir sārtā krāsā, ļoti smaržīgi.
Tie sakopoti pa trim līdz pieciem vienkop pušķos, kas novietoti tieši uz stumbra, nobirušo iepriekšējā gada lapu pazares vietās.
Jaunās zalkteņu lapas ik gadu pa īstam sāk augt un izaug tikai pēc ziedu noziedēšanas. Lapas ir lancetveidīgi izstieptas. Tās izaug zaru galotnēs, izkārtotas pamīšus.
Zalkteņu augļi – olveidīgi, nelieli, līdz astoņus milimetrus gari kauleņi. Sākumā tie ir zaļi un cieti, bet, kad nogatavojas, top koši sarkani un sulīgi. Augļi nogatavojas vasaras otrajā pusē, jūlijā – augustā. Katrā atrodas spīdīga, četrus milimetrus diametrā liela sēkla.
Lai gan zalkteņu augļi var šķist vizuāli kārdinoši, tie nepavisam nav garšīgi, tāpēc tīši un vairumā tos diezin vai kāds cilvēks mutē bāzīs, košļās un norīs. Tomēr pat pāris zalktenes augļu un, jāpiebilst, tikai dažu lapu un nedaudzu ziedu apēšana parasti izraisa cilvēku nopietnu saindēšanos.
Tātad: visas zalktenes daļas ir ļoti indīgas, bet visbīstamākie un toksīniem bagātākie ir augļi un, jāuzsver, arī miza. Zalktenes sula spēj izraisīt cilvēka ādas un gļotādas spēcīgu iekaisumu, tāpēc būtisks ādas apsārtums cilvēkam var rasties, vien nolaužot krūma zaru. Ļaudīm ar jutīgāku ādu ne vien apsārtums, bet pat čūlas mēdzot izveidoties, zaru tikai paņurcot pirkstos. Esiet piesardzīgi!
Raksts LSM.lv pirmo reizi publicēts 2023. gada aprīlī.
Aizraujoši stāsti par dabu
Rakstu sēriju līdzfinansē:
