Toreiz, pirms 100 gadiem, bija pagājis tikai pavisam nedaudz vairāk par pusgadu, kopš proklamēta Latvijas valsts, bet tās pastāvēšana bija apdraudēta, lielākā daļa Vidzemes pilsētu tolaik atradās lielinieku varā.
Kā stāsta Valmieras muzeja vēstures nodaļas vadītāja Ingrīda Zīriņa, Latvijas armija bija vēl pašā savā izveides sākumā: “Pirmie Latvijas armijas formēšanas pasākumi notiek 1919.gada februāra vidū, un tas ir ārpus Latvijas – Igaunijā, Tērbatā jeb mūsdienu Tartu pilsētā, kad 18.februārī tiek saformēts 1. Valmieras kājnieku pulks. Tad veidojas 2. Cēsu kājnieku pulks, Ziemeļlatvijas brigāde un arī citi Latvijas armijas formējumi. Pakāpeniski tiek atbrīvota šī Ziemeļvidzemes teritorija, un tas izskaidro faktu, kāpēc tieši igauņi, mūsu sabiedrotie, ir tie, kas atbrīvo Valmieru no šī ieilgušā lielinieku režīma.”
Ceturtdien, piektdien un arī sestdien Valmierā atcerēsies šos brīvības cīņu notikumus. Plānota lekcija par Valmieras devumu Neatkarības karā, ekspresizstāde „Ar Valmieras vārdu Brīvības cīņās”, bet piektdien būs atceres brīdis Cēsu skolnieku rotai, kuras pirmsākums ir Valmierā.
“Stāsts ir interesants. Starp igauņu armijas daļām ir arī skolnieku rota, kas vēsturiski veidojusies lielākoties no Tallinas un Vīlandes skolniekiem. Nu lūk, un Valmieras vienaudžus tas piemērs tā aizrauj, ka viņi arī nolemj sekot šim patriotiskajam paraugam, un vairāki pārdesmit Valmieras puiši, dažāda vecuma, jaunākajam ir nepilni 16, vecākajam 20, tad nolemj arī veidot šo skolnieku rotu. 70 jaunieši tiek aizvesti uz Cēsīm, tur savukārt viņiem Cēsu proģimnāzijas telpās pievienojas vēl 38. Un šī jaunformējamā vienība tiek iekļauta 2. Cēsu kājinieku pulkā, tāpēc vēsturiski tiek nosaukta par Cēsu skolnieku rotu,” stāsta Zīriņa.
Vēlāk Cēsu skolnieku rota piedalās visās Cēsu pulka kaujās, arī Cēsu kaujās, kuras tiek uzskatītas par pagrieziena punktu Brīvības cīņās.
“Tās bija izšķirošas, un, vērtējot gan Valmieras, gan Cēsu skolnieku kontekstā, tas gandrīz līdzinās tādai pasakai,
jo nu notiek neticamais – šie mazapmācītie jaunieši, tā viņu degsme un tā vēlme ziedot savu dzīvību, mūsdienās pat ir grūti izvērtējama. Protams, jāatzīmē arī, ka tā bija arī veiksmīga vairāku faktoru sakritība, tie bija igauņu sabiedrotie kā ļoti spēcīgs atbalsta spēks,” stāsta Zīriņa.
Pēc mēneša, 22. jūnijā, Cēsu kauju simtgadi atzīmēs Cēsīs. Cēsnieks Renārs Sproģis, kurš jau piekto gadu jūnijā veido Cēsu kauju rekonstrukciju, uzskata, ka šo notikumu svarīgums Latvijas brīvības cīņu vēsturē vēl arvien nav tā īsti novērtēts: “Nākot Ulmaņa režīmam pie varas 1934. gadā pagājušajā gadsimtā, tās tika izsvītrotas ārā no vēstures, padomju laikā arī tika izsvītrotas. Tagad, kad Latvijas neatkarība atjaunojās, man grūti pateikt, bet mēs par to nerunājam - atšķirībā no igauņiem. Man ir prieks, ka tagad esam sākuši runāt, un varbūt mēs to datumu dabūsim, tāda ir mūsu ambīcija. Pagājušajā gadā, saskaņojot ar visām ministrijām, mēs panācām, ka tās nav vienkārši Cēsu kauju atceres diena, bet tā ir mūsu Uzvaras diena, ka mēs izcīnījām uzvaru. Un mēs to svinam nevis tā, kā latviešiem ļoti bieži ir - raudāt un pārdzīvot -, bija upuri, jā, bet tas bija vajadzīgs, jo, ja mēs nebūtu uzvarējuši tajās kaujās, nebūtu bijusi arī Lāčplēša diena, visticamāk, jo mēs jau būtu okupēti un būtu bijis cits režīms pie varas. Bet es domāju, ka jārunā ir gan Cēsīs, gan valsts mērogā daudz vairāk, ka tas ir bijis tik nozīmīgs posms jaunās Latvijas izveidē.”
Jūnija sākumā Cēsīs būs zinātniskā konference, kas veltīta Cēsu kaujām, bet galvenie atceres pasākumi būs to simtgadē – 22. jūnijā. Bet šīs nedēļas nogalē atbrīvošanu no lieliniekiem atzīmē Valmiera.
