Tīnūžu muižas komplekss ir vienīgais no piecām Ikšķiles apkaimes muižām, kas daļēji saglabājies arī mūsdienās.
Pirmās ziņas par Tīnūžu muižu jeb Lindenbergu rakstītajos avotos parādās jau 16. gadsimtā, bet savu saimniecisko uzplaukumu tā piedzīvojusi 19. gadsimta beigās.
Vēsturnieks, kultūras mantojumu centra ''Tīnūžu muiža'' vadītājs Kaspars Špēlis stāsta, ka šī muiža “lielā mērā atspoguļo arī Latvijas likteni, tā ir cietusi Otrā pasaules kara laikā, izlaupīta, postīta, aizmirsta uz kādu periodu”.
Arheoloģiskie izrakumi Tīnūžu muižas kompleksā notika vien pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, un katra vēsturiskā liecība šeit tiek atrasta gluži nejauši. Tā nosacītajā muižas ēkā, kas no jauna uzbūvēta pagājuša gadsimta sešdesmitajos gados, ir durvis no vēsturiskās ēkas, kas atrastas kādā netālā cūku fermā.
Savukārt iekārtojot bērnudārzu, atrasti ķieģeļi, kas liecina, ka Tīnūžos bijis arī ķieģeļu ceplis, bet tagad, rokot bedri, atrastas apmēram 100 gadu senas kanalizācijas caurules.
“Rokot bedri, nejauši saskārās ar keramisku priekšmetu. Papētot tika atrasti skaisti zīmogi, un tā mēs pirmoreiz uzzinājām par šādu sistēmu. Es nekad nebiju ne dzirdējis, ne redzējis, ka ir vēl bijušas kādas modernākas sistēmas, kas aizstāja veco koka kanalizācijas cauruļu sistēmu,” atklāj Špēlis.
Kanalizācijas sistēmas līnija vedusi no kalpu mājas uz upi, un jau toreiz cilvēki sev saprotamā veidā domājuši par apkārtējo vidi, jo kanalizācijas ūdeņi upē ievadīti zem tilta, kur straume ir visātrākā.
Vai tolaik modernajai sistēmai bijušas pieslēgtas visas muižas kompleksa ēkas, gan bez īpašas izpētes pateikt nevarot. Visas atrastās vēstures liecības tiek saglabātas un gaida laiku, kad tiks izveidots muižas muzejs.