Laulību tiesības gadsimtu laikā ir ievērojami evolucionējušas. “Domājams, ka sākotnēji senākā laulību forma bija vardarbīgās laulības, kas ar laiku kļuva par līgumiskām laulībām,” stāstīja docente. Viņa skaidroja, ka vardarbīga laulība no līgumiskas atšķiras ar to, ka precoties netiek prasīta sievas dzimtas piekrišana. Laulība ir noslēgta, kad vīrs aizbrauc pēc savas iecerētās un atved viņu uz savām mājām.
Pirmie rakstītie avoti, kuros iekļauti laulību tiesību regulējumi, ir vietējās zemes tiesības, kuras tapušas 13. vai 14. gadsimtā. Tajās minētas atsevišķas tiesību normas, kas nosaka, ka, piemēram, sievas pamešanas gadījumā vīrs zaudē visu savu mantu.
Pēc reformācijas situācija mainījās, laulība vairs nebija sakraments, bet tika atzīta par civiltiesisku darījumu, un tās šķiršana bija atļauta tikai īpašos likumā paredzētos gadījumos.
17. gadsimtā Zviedrijas baznīcu tiesības noteica, ka vispirms mācītājam ir jāmēģina samierināt abas puses.
Tikai tad, ja tas neizdodas, laulību var šķirt. Likumā paredzētie gadījumi, kad laulības saites drīkstēja pārraut, bija, piemēram, ja radās šķēršļi bērnu radīšanā, tāpat, ja izrādījās, ka kādam no laulātajiem ir dubultā laulība vai slēpis savu patieso identitāti. “Tiesībās ir īpaši atrunāts tas, ka maldīšanās par laulātā raksturu nevarēja tikt izmantots kā iemesls laulības šķiršanai.
Tātad, ja izrādījās, ka sieva vai vīrs ir ļoti nejauka rakstura un nepanesama personība, tas nebija juridiski būtisks iemesls,” stāstīja Elīna Grigore-Bāra.
Arī laulāto neuzticība ir būtisks iemesls laulības šķiršanai, ja nespēj samierināties un piedot sānsoli. “Ir pat zviedru tiesībās norma, kas nosaka, ka, ja vīrs pēc tam, kad uzzinājis, ka sieva bijusi neuzticīga, tomēr ar viņu gulējis, tad tiek atzīts, ka viņš ir viņai piedevis un tad viņš vairs laulību šķiršanu nevar prasīt,” atklāja Grigore-Bāra.
Zviedrijas baznīcu tiesībās bija noteikums, ka nedrīkst otrreiz laulāties ar savu mīļāko, ar kuru tika pārkāpta laulība. Pēc noteikta laika citu precēt drīkstēja.
