Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos - «vēstule no meža» un lūgums pēc naudas un munīcijas

1952.gada jūnijā Centrālā izlūkošanas pārvaldes (CIP) struktūrās tika izplatīts dokuments, kas, acīmredzot, ir īsta “vēstule no meža”. Tajā bruņotas pretpadomju kustības dalībnieki ziņo par situāciju, atskaitās par rezultātiem un prasa palīdzību.

Šis dokuments atrodams CIP oficiālajā vietnē – virkne atslepenoto dokumentu šogad pavasarī kļuvuši publiski pieejami. Dokuments, visticamāk, oriģinālā rakstīti latviski, taču CIP publiskotie un attiecīgi šajā rakstā tiek tulkoti no angļu valodas. Daļa no šiem 40. - 60. gadu dokumentiem ir visnotaļ vispārīgas analītiskas atskaites, savukārt citos atrodamas aģentu liecības vai to pārstāsti.

Rakstu sērijā par mežabrāļiem CIP slepenajos arhīvos:

Rus.lsm.lv aprakstītais “informatīvais ziņojums” nedaudz atšķiras. Lai gan uzrakstīšanas datums, avots un vieta, kur CIP saņēma dokumentu, atslepenošanas laikā aizkrāsoti, taču var pieņemt, ka oriģināls bija rakstīts latviski un sākotnēji “vēstule no meža” bija adresēta latviešu emigrantu kopienām Rietumos. Vai to sūtītājiem bija zināms par to, ka CIP jau “kūrē” dažus no viņiem un dažas organizācijas redzamās personas saņem atalgojumu no specdienesta, nav zināms.

Latviešu pretošanās. Informatīvais ziņojums.

Slepeni, 1952.gada 12.jūnijs.

1. Pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš latviešu tautai laupīta brīvība. Šajos gados mūsu tauta lējusi daudz asinis un asaru. Simtiem un tūkstošiem dedzīgāko Latvijas patriotu sirdis pārstājušas pukstēt cīņu laukos un pēc kara – mūsu dzimtenes mežos un purvos. Taču arī šie drūmie gadi nav spējuši salauzt latviešu nācijas spēku un nepārvaramās brīvības alkas. Mēs ne brīdi neesam zaudējuši cerības par mūsu atbrīvošanas stundu, cerības sveicināt dienu, kad mēs atkal valdīsim pār savu zemi un īpašumiem.

2. Daudzkārt mūsu sirdis sāpēja, domājot par latviešu bēgļiem ārvalstīs. Kāpēc viņi nevarētu iestāties par mums to cilvēku priekšā, kas lemj par pasaules tautu likteņiem, un kāpēc viņiem nemēģināt darīt kaut ko mūsu labā? Domājot loģiski, mēs saprotam šķēršļus, kas traucē tam, tomēr savās sirdīs pārmetām viņiem. Tagad ar to ir cauri.

No ziņām, kas saņemtas no ārzemēm, mēs uzzinājām, kā lietas notiek patiesībā, un tas atjaunoja cīņas sparu mūsu asinīs un deva mums jaunu gribasspēku. Lai gan arī bez šī pacēluma mēs esam nesatricināmi iet līdz galam, tā kā esam ar nelaužamu pacietību un nelokāmību, un mums nav ilūziju par jauna kara prognozēm.

3. Pēdējo piecu gadu laikā mēs daudz iemācījāmies un daudz sapratām.

Pēc vāciešu kapitulācijas 1945.gadā lielākā daļa patriotu nevēlējās kļūt par gļēvuļiem un atdot sevi komunisma vardarbībai. Viņi sāka jaunu cīņu kā partizāni,

dzīvojot mežā cerībā, ka drīzumā sāksies karš starp brīvo pasauli un komunistiskajām valstīm.

4. Partizānu grupas bija organizētas visā valstī. Jāuzsver, ka partizānu darbību raksturs līdz šim bija haotisks un steidzīgs, jo kopā ar partizāniem mežos bija noziedznieki un avantūristi. Vienotas vadības viņiem nebija, kā arī šai jaunai cīņai nebija izstrādāta kopēja taktika un mērķi.

5. Katra partizānu grupa gāja savu ceļu. Daži mēģinājumi apvienot atsevišķas grupas, kas [darbojās] vienā rajonā, nesekmējās, jo tās nespēja stāties pretī ienaidnieka regulārās armijas spiedienam.

6. Saskaroties ar milzīgām grūtībām mežā, daudzi partizāni zaudēja cīņassparu, īpaši, kad komunisti atsēja sev rokas kaujas frontē un Latvijas mežos sāka plašu meklēšanas operāciju. Komunisti arī slēpa mazas armijas grupas lauku sētās mežu tuvumā. Tas nesa ne tikai lielus cilvēku upurus, iespaids uz partizānu cīņassparu bija pat lielāks. Tādēļ cīņas pirmajā gadā daudzas no šīm partizānu grupām pašķīda, bija daļēji iznīcinātas vai notvertas. Bez tam nākamajā rudenī daudzi partizāni sāka baidīties par gaidāmās ziemas grūtībām un dažas lētticīgas personas brīvprātīgi pievienojās komunistiem.

7. Šāda situācija bija visu 1946.gadu. Partizānu skaits šajā laikā būtiski samazinājās, taču dažas grupas sāka uzlabot disciplīnu un drošību.

8. 1947.gadā partizānu vēsturē sākās jauna ēra. Cīņa ar komunistiem kļuva organizētāka. Parādījās atsevišķas partizānu organizētas grupas ar uzlabotām kaujas spējām un labāku taktiku.

9. Katras grupas apmērs – no pieciem līdz desmit cilvēkiem.

10. Vērts atzīmēt, ka šīs grupas Latvijā nav vienīgie bruņotie spēki, pastāv arī dažas neorganizētas grupas. Bez tam ir daudz atsevišķu personu, kas dzīvo nelegalizēti un ar kurām var rēķināties kā ar papildspēku avotu organizācijai.

11. Attiecībā uz ekonomisko bāzi pastāv dažādi veidi palīdzības iegūšanai:

a. Katrai partizānu grupai ir sava nodrošinājuma bāze, tostarp pie legāli dzīvojošiem zemniekiem. Šo atbalstītāju vārdi tiek turēti noslēpumā.

b. Papildus partizāni pamanās atņemt naudu un citas lietas komunistiskai varai un ekonomiskajām organizācijām.

c. Latvijas patriotu brīvprātīgie ziedojumi.

12. Neraugoties uz visām grūtībām, ko 1949.gadā izraisīja boļševiki – mūsu bagātāko zemnieku deportācijas, kas bija mūsu atbalstītāji, un kolektivizācija – mēs sākām organizācijas veidošanu no legāli un nelegāli dzīvojošiem patriotiem un cilvēkiem, kas ir opozīcijā padomju režīmam. Tomēr organizācijas kodols bija partizāni.

13. Mēs pieliekam pūles, lai saglabātu šo organizāciju kritiskajam momentam kara gadījumā.

14. Cik tas ir iespējams, nodrošinām saviem partizāniem ieročus patronas un uzlabojam taktiskās zināšanas. Lai taupītu patronas un paglābtu dzīvības, viņi šaujamieročus izmanto tikai situācijās, kad ir spiesti atņemt pārtiku, un pašaizsardzībai, kad piedzīvo ienaidnieka armijas un drošības spēku uzbrukumu.

15. Lai izvairītos no ienaidnieka provokācijām, jaunas grupas un cilvēkus organizācijā ielaiž tikai caur ļoti labiem personiskiem kontaktiem un pazīšanos.

16. Papildus, cik tas ir iespējams vietējos apstākļos, partizāni izplata patriotisko propagandu vietējiem zemniekiem, stiprinot latviešu pretkomunistisko apziņu.

17. Kā vēsturisku brīdi jāpiemin visu organizēto grupu komandieru tikšanās 1951.gada 15.septembrī. Tika apspriesta mūsu skatījums uz nākotni un iezīmes situācijai pasaulē. Komandieri savos posteņos atgriezās ar vēl stingrāku apņēmību turpināt šo pašaizliedzīgo cīņu, kamēr nebūs atgūta Latvijas brīvība.

18. Mēs nolēmām kara gadījumā sekojoši izvērst savas darbības:

a. Izveidot bruņotas partizānu grupas mežos katrā Latvijas daļā, lai dotu iespēju partizāniem pārņemt kontroli jebkurā valsts daļā.

b. Spridzināt tādus ienaidnieka armijas un ekonomiskos objektus kā noliktavas, tiltus, dzelzceļu un citus stratēģiskos mezglus.

c. Vākt visu piemērotu informāciju par ienaidnieku un viņa nocietinājumiem vai pārvietošanos, ko tad nodot rietumvalstu komandieriem, ja viņi to pieprasīs.

d. Palīdzēt vai slēpt visus latviešus, kurus apdraud komunisti.

19. Šīs programmas īstenošanai ar iespējami mazākiem zaudējumiem mums nepieciešama palīdzība no ārpuses, tas ir:

a. Nauda pārtikas, apģērba un apavu iegādei partizāniem.

b. Ieroči un munīcija:

  1. Automātiskie ieroči un 9 mm kalibra patronas.
  2. Vācu patronas vieglajiem automātiem.
  3. 7,65 un 6,35 mm kalibra pistoles un patronas – personām, kas dzīvo legalizēti.
  4. Rokas granātas.
  5. Mīnas stratēģisko punktu mīnēšanai.

c. Topogrāfiskās kartes un medikamenti, lai gan tās ir mazāk akūta problēma.

20. Situācija ar munīciju ir tik slikta, ka dažās grupās automātiskie ieroči ir nelietojami patronu trūkuma dēļ. Partizāniem nākas izmantot parastās šautenes, un vācu munīcija, kas palikusi pēc kara, sākusi rūsēt un nav izmantojama.

21. Mēs sūtām labākos un sirsnīgākos sveicienus mūsu latviešu bēgļiem, kas izkliedēti daudzās valstīs. Mēs sagaidām viņu iespējami ātrāku atgriešanos. Mēs esam pārliecināti, ka viņi alkst atgriezties, lai gan var uzskatīt, ka viņiem paveicās, jo viņi ir atpestīti no bezspēka skatīties, kā spīdzina viņu Tēvzemi.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti