Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos - partizānu kustības rašanās, organizācija un pārvalde

Milzīgā Aukstā kara laika dokumentu klāstā, kuru nesen atslepenoja ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde (CIP), atrodami arī lielākā vai mazākā mērā latviešu mežabrāļiem veltīti dokumenti, kas atspoguļo partizānu aktivitātes, pēckara gados cīnoties pret padomju varu. Vairākos dokumentos ziņots arī par lomu, kuru pretošanās kustībā spēlēja gan CIP, gan PSRS Valsts drošības komiteja (VDK), vēsta rus.lsm.lv.

Daļa no šiem 40. un 50. gadu dokumentiem ir visnotaļ vispārīgas analītiskas atskaites, savukārt citos atrodamas aģentu liecības vai to pārstāsti. Lapas ar atzīmi "Pilnīgi slepeni" Rus.lsm.lv uzgāja reti, un lielākā daļa dokumentu bija atzīmēti kā "Slepeni" vai ar zemāku slepenības pakāpi. Tomēr gandrīz visos dokumentos izņemts informācijas iegūšanas datums, kā arī avota vārds. Dažos izņemtas veselas lappuses, savukārt citos piezīmēts, ka iegūtā informācija nav atzīta par uzticamu. 

Pretošanās kustības attīstība Latvijā no 1945.gada.

Slepeni. 1952.gada 16.jūnijs. 

"1. Partizānu kustība plašā nozīmē sākās Latvijas PSR 1945.gadā, pēc [Nacistiskās Vācijas] kapitulācijas. Latvijas Leģiona dalībniekiem bija izvēle vai nu ierasties [padomju organizētajos] pulcēšanās punktos un kļūt par karagūstekņiem, vai arī doties mežos un turpināt cīnīties. Šādā veidā parādījās dažādu apmēru partizānu grupas.

2. Grupas sastāvēja no bijušajiem frontes karavīriem, kas viens otru labi pazina. Tajās bija virsnieki, instruktori, citu pakāpju karavīri, policisti, aizsargi, kā arī patriotiski noskaņoti inteliģences locekļi un citi iedzīvotāji. Dažiem bija stingra ideoloģiska pārliecība; citi bija neorganizēti noziedznieki.

3. Sākumā nevienam nebija nolūka atgriezties pie dzīves zem likuma. Visiem šķita, ka tūlīt sāksies karš pret Padomju savienību. Tomēr karš nesākās, un to nevarēja sagaidīt tuvākajā nākotnē. Padomju vara sāka ķemmēt mežus, meklējot partizānus, no kuriem daudzi tika nogalināti, pretojoties arestam, un daudzi tika sagūstīti. Padomju vara nostiprināja savas pozīcijas. Dzīve mežos, it sevišķi pēc pirmās ziemas, kļuva grūtāka. Starp partizāniem bija gadījumi ar veselības problēmām, it sevišķi vecāku vīriešu vidū. Sāka kļūt skaidrs, ka šiem [vīriešiem] nebūs pa spēkam turpināt cīņu. Daudzi zaudēja dūšu, kad dzirdēja par smagajiem zaudējumiem, kas bija rezultāts neapdomīgām rīcībām, nepietiekamiem drošības mēriem, kā arī uzticībai neuzticamiem cilvēkiem. Daudzi no partizāniem ieklausījās iekšlietu ministra [Augusta] Eglīša aicinājumā nākt ārā no mežiem un padoties. Tādējādi daudzi no partizāniem padevās, it sevišķi tie, kuri uzskatīja, ka nav iesaistījušies kompromitējošās aktivitātēs.

4. Līdz 1949.gadam šie bijušie partizāni netraucēti dzīvoja un strādāja. Daži tika pie diezgan labām vietām, un citi atrada iespēju sadarboties ar komunistiem. Daudzas no šīm legalizētajām personām, kas tika turētas aizdomās par turpināšanu sadarboties ar mežu partizāniem un informācijas sniegšanu par varas iestāžu gaidāmajām darbībām, tika deportētas 1949.gadā kopā ar tiem, kam neizdevās noslēpt savu neapmierinātību ar padomju režīmu.

5. Visi legalizējušies partizāni tika nopratināti par citu partizānu atrašanās vietu, viņu identitātēm, kur viņi ieguva ēdienu, viņu aktivitātēm, ko viņi gaidīja un kā plānoja rīkoties pret padomju valdību. Legalizētajiem partizāniem tika ieteikts doties satikt savus bijušos draugus un prasīt nākt ārā no mežiem. Taču ļoti reti gadījās, ka kāds no grupām devās satikt partizānus, un tas notika tikai tad, ja tie bija radinieki. Bija vairāki gadījumi, kad bijušie, legalizētie partizāni tika spiesti strādāt Valsts drošības ministrijas labā.

6. Līdz ar to partizānu skaits saruka slimību (nebija iespējams tikt pie ķirurģiskas palīdzības vai ievainojumu apārstēšanas), pašnāvību, krišanas kaujā un sagūstīšanas rezultātā. To liktenis, kuri tika dzīvi ieslodzīti un sagūstīti mežos, nav zināms, taču tiek pieņemts, ka viņiem tika piespriests 25 gadu cietumsods. Tika arestēti arī vadoņi un atbalstītāji, un atbalstītāji parasti tika ieslodzīti uz pieciem gadiem. Ir saņemti ziņojumi, ka pēc soda izciešanas šie indivīdi atgriezās mājās.

7. Kā jau minēts augstāk, partizānus var iedalīt divās galvenajās kategorijās.

a) Ideoloģiskās grupas, kuru mērķis bija sevi saglābt Latvijas atbrīvošanai un sniegt morālu atbalstu citiem patriotiem.

b) Demoralizētas, taču citādi labas [labi trenētas] kaujas grupas, kuru mērķis bija bandītisms un visa veida nelegāla rīcība, neņemot vērā savu upuru morālos vai patriotiskos uzskatus. Šīs grupas kopumā tika ienīstas un meta ēnu uz ideoloģiskajiem partizāniem. Tika pievērsta varas iestāžu uzmanība, un pret šīm grupām bieži vērsa kaujas akcijas, kurās iesaistījās arī daudzas ideoloģiskās grupas, kuras arī cieta. Ideoloģiskās grupas brīdināja savus atbalstītājus (t.i., legāli dzīvojošus bijušos partizānus) nestāties kontaktos ar citām grupām un drošības apsvērumu dēļ nekādi ar tām nesaistīties. Draudzīgas grupas centās savā starpā uzturēt kontaktus.

8. Šie apstākļi un centrālas organizācijas trūkums radīja nemieru legāli dzīvojošajos patriotos, kuri jau 1946.gadā bija noformējuši slepenas organizācijas pagrīdes darbībai. Lai gan nav iespējams kopumā raksturot reorganizācijas procesu, kas norisinājās Latvijas pretošanās kustībā, ir iespējams iezīmēt vispārīgas tendences, vadoties no tā, kas notika kādā visnotaļ lielā reģionālā grupējumā, kas sastāvēja no vairākām atsevišķām partizānu grupām. Legāli dzīvojošu patriotu organizācijas pārstāvis, kāds [vārds dzēsts], uzņēmās nodibināt kontaktus ar ideoloģiskajām grupām mežos. Kopš 1948.gada pavasara ar viņa sadarbību norisinās darbs, lai organizētu un konsolidētu partizānus pēc ideoloģiskiem nosacījumiem, no organizācijas atšķeļot visus partizānu grupējumus, kuriem trūka disciplīnas un kuri gandēja partizānu labo slavu. Šādu ideoloģisku grupu daudzums nav liels, taču viņu eksistence ir svarīga iedzīvotāju morālajam stāvoklim. Trīsarpus gadu laikā ar zināmiem panākumiem tika īstenots grūtais uzdevums reformēt dezorganizētos, nedisciplinētos un demoralizētos partizānu spēkus mazos, taču tīri nacionāli noskaņotos kodolos. Ir izrādījies iespējams organizēt partizānus ideoloģiskā cīņā, nepiedāvājot viņiem materiālu atbalstu. Tādējādi ideoloģiskās un pasīvās pretošanās kustības ir organizētas un lēnām un uzmanīgi tiek paplašinātas, lai nākotnē tiktu galā ar konkrētiem un reālistiskiem uzdevumiem.

9. Pašreiz pretošanās kustības morāle ir laba, un tās locekļi ir ļoti sagatavoti, taču neko tādu nedrīkst izrādīt uz āru. Partizāni un legāli dzīvojošie atbalstītāji veica atklātas darbības pirms tika veikta kolektivizācija, proti, [tika veikta] propaganda pret kolektivizāciju un sabotētas zemnieku saimniecības, to aprīkojums. Aktīvākie komunisti tika noķerti un piekauti. Komunistiem tika sūtītas draudu vēstules, un tie, kuri tām nepievērsa uzmanību, tika nošauti. Tomēr šādas aktivitātes izraisīja vietējo iedzīvotāju un pašu partizānu apspiešanu. Savukārt teroristu grupas, un it sevišķi bandītu grupējumi, kas darbojās paši par sevi un īpaši nedomājot, nogalināja daudzus nevainīgus, nesvarīgus cilvēkus, nošaujot pat vairākus, kuri atbalstīja kustību, taču tajā pat laikā bija nodarbināti padomju iestādēs. Sekojošās deportācijas un krasā rīcība pret partizāniem bija tādā līmenī, kādu varēja sagaidīt. Tad tika saprasts, ka pašreizējos apstākļos labāk nedot pierādījumus par jebkādām aktivitātēm, un kopš 1949.gada partizānu darbības princips ir saglabāt savus spēkus, līdz nāk palīdzība, un līdz tam iemācīties būt noderīgiem."

Tālāk dokumentā seko puse lapas, kas izdzēsta, to atslepenojot. Dokumenta noslēgums savukārt veltīts metodēm, kuras padomju iekārta - Valsts drošības ministrija, iznīcinātāju bataljoni, vietējā milicija utt. - pielieto pret mežabrāļiem.

Ziņojums beidzas šādi: "Cīņa starp partizāniem un drošības iestādēm turpinās."

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti