Antonija Priede
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem LSM.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Antonija Priede ir dzimusi Rīgā vidusšķiras ģimenē 1890. gadā, absolvējusi Rīgas Lomonosova sieviešu ģimnāziju. Pēc ģimnāzijas beigšanas Antonija sapņoja par mācībām universitātē, tomēr ģimene nevarēja atļauties apmaksāt studijas ārzemēs. Antonija sāk strādāt par sekretāri. Īsi pirms kara sākuma viņa iemīlas krievu ierēdnī un, kad 1915. gadā vasarā sākas Rīgas evakuācija, pretēji vecāku gribai dodas līdzi ierēdnim uz Petrogradu. Attiecības ar ierēdni izjūk, bet Petrogradā Antonija sadraudzējas ar krievu meņševikiem un latviešu maziniekiem un pārņem viņu politiskās idejas. Pēc Oktobra revolūcijas viņa atgriežas Vidzemē un dzīvo Valmierā. Pēc vācu okupācijas Antonija izlemj slepeni atgriezties Rīgā.
Saziņas medijs projektā #LV99pluss - ieraksti dienasgrāmatā.
Antonijai ir arī savs "Facebook" profils un un viņa veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien veikalā, izņemot maizi, mani sagaidīja nepatīkams pārsteigums. Manu maizes talonu atņēma un paziņoja, ka tagad ir jāpiesakās jaunai reģistrācijas kartiņai. Neizpratnē jautāju, kāpēc? Man strupi atteica, ka jānoskaidro mana šķiriskā piederība. Turpmāk pārtiku izsniegšot atbilstoši šķirai - godīgiem strādniekiem vairāk un nenovīdīgiem buržujiem mazāk. Man kartiņa esot jāizpilda un jāaiznes uz savu fabrikas komiteju, arodbiedrību vai darba biržu.
Neizpratnē jautāju – ko darīt, ja man nepiederu šādai iestādei? Veikalnieks atbildēja, ka tad jānes uz iestādi, kurai pieder mans vīrs. Atbildēju, ka man nav vīra. ‘’Tad ar ko tieši tu nodarbojies, biedrene? Vai tu esi kalpone?’’
Atbildēju, ka neesmu gan kalpone un ka šobrīd es nestrādāju. Bet kā tad es varot nestrādāt? Jautājums patiešām apstulbināja mani. Redzot manu vilcināšanos, blakus stāvošs vīrs, visticamāk no politiskās pārvaldes, izsmejoši jautāja: ‘’Ka tik no vecāku naudiņas nedzīvo? Ja tā, biedri, mums te ir atrasts sociālais parazīts. Kamēr godīgi strādnieki lej savus sviedrus un asinis frontē un fabrikās, šī te mamzele lasa pornogrāfiskas lapeles, vien ar zvaniņu piesaucot savu kalponi pieliet sev tēju.’’
Visu sanākušo skatieni dūrās dziļi mani. Nosarkusi izskrēju no veikala un steidzos mājās. Visu dienu domāju par notikušo. Sākotnēji manī vārījās niknums – es visu mūžu esmu cīnījusies par strādnieku tiesībām. Politiski aģitējusi un turējusi augstu morālo stāju. Bet tad, domājot dziļāk, sapratu. Vīrietim bija taisnība. Lai gan cīnos par strādniekiem, nekad sava mūža laikā neesmu darījusi strādnieku darbu. Un tā arī neesmu spējusi atteikties no savu vecāku sniegtā buržuāziskā komforta. Es patiešām esmu sociāls parazīts. Man ir jādodas strādāt!
*1919. gada 4. februāra ieraksts dienasgrāmatā.
