Būtībā var teikt, ka Latviešu pagaidu nacionālā padome ar savu darbību un pirmajā sesijā pieņemtajām deklarācijām tad arī lika pamatakmeni Latvijas valstij. Kā tas notika, kas toreiz rosināja pieņemt deklarāciju par Latviju, kā autonomu valstsvienību un kāpēc tas notika Valkā, to pētījis un grāmatā „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture” apkopojis vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Valkā saplūst Pirmā pasaules kara bēgļi
„Pirmoreiz latviešu tauta visā dziļumā samana, ka „Latvija” nav tukšs vārds, ģeogrāfiska skaņa, Latvija priekš latviešiem ir dzīvības jautājums” – šos Līgotņu Jēkaba rakstītos vārdus savā grāmatā citē vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Ir Pirmais pasaules karš, grūst ne tikai Eiropas lielās impērijas, traģisks šis laiks ir arī Latvijas teritorijas iedzīvotājiem – no armijā iesauktajiem vairums paliek kaujas laukā vai vācu gūstā, bet mierīgajiem iedzīvotājiem nākas doties bēgļu gaitās.
''Tas ir karš, kurā Krievijas impērija jeb pēc Februāra revolūcijas vienkārši Krievija karo ar Vāciju, un no tā izriet visi apstākļi, kādi veidojās Latvijā, kādi Valkā, Ja mēs runājam konkrēti par Valku, tad no 1915.gada Valka kļūst par vienu no lielākajām pilsētām, kur saplūst latviešu bēgļi, kuri nevēlas doties uz Krieviju. Viņi vēlas tikt pēc iespējas tālāk no frontes līnijas, bet cer, ka varēs atgriezties savās mājās, kuras pametuši Zemgalē, Kurzemē un citur. Līdz ar to Valka kļūst par tādu latviešu bēgļu centru, te izveidojas dažādas bēgļu organizācijas, bēgļu aprūpes organizācijas, izglītības biedrības un tamlīdzīgi. Un līdz ar to 1917. gada rudenī, kad te dibina Latviešu pagaidu nacionālo padomi, šiem bēgļiem un latviešu inteliģencei, kas šeit dzīvo, ir liela nozīme, jo es domāju, ka diez vai Valka būtu kļuvusi par Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas vietu, ja nebūtu karš vai karš būtu izvērties kaut kā savādāk. Bet, no otras puses, mēs arī nevaram nenovērtēt šo Valkas nozīmi, jo Valka kā tāds diezgan stratēģisks punkts Latvijas teritorijā, diezgan tālu no frontes līnijām, - te atrodas ļoti svarīgs dzelzceļa mezgls, te ir ļoti daudz iedzīvotāju, valdības iestādes; līdz ar to divējāda tā situācija, ka Valka - no vienas puses, tā ir apstākļu sakritība, no otras - tā tāda loģiskākā vieta, kur tādām lietām notikt,'' vēsturisko fonu izklāsta Tomaševskis.
Mazajā Valkā tolaik ir ap 35 tūkstošiem iedzīvotāju, kurus lielākoties te atnesušas bēgļu gaitas, un Valka kļūst arī savā ziņā par latviešu inteliģences centru, jo te ierodas gan politiskie darbinieki, gan literāti, juristi, skolotāji.
Arī tas ir būtisks aspekts, kāpēc tolaik Valkā dzimst šī ideja par savu valsti.
''Te jau kopš 1915.gada atrodas viens no lielākajiem latviešu laikrakstiem „Līdums”, kurā raksta un kā žurnālisti strādā tā laika diezgan ievērojami sabiedriskie, literārie darbinieki - Ādolfs Erss, Antons Austriņš, Edvards Virza. Te 1917. gada aprīlī tiek dibināta Latviešu zemnieku savienība, kas arī ap sevi pulcē tādu ļoti lielu inteliģences kapacitāti. Te 1917. gada augustā novietojas Latvju kareivju nacionālā savienība, kas ne tikai kareivjus, bet arī māksliniekus, literātus pulcē ap sevi, kas dien latviešu strēlniekos. Un 1917. gada rudenī šie visi spēki saprot, ka ir jāliek galvas un prāti kopā un jāsaka vārds, ka mēs gribam savu valsti; ka tas, ko sludina lielinieki, nav tas, ko latviešu tauta grib, neskatoties uz to, ka lielākā daļa vēlēšanās balso par lieliniekiem, jo viņi sola to, ko visi grib dzirdēt - mieru, maizi, zemi un tamlīdzīgi. Bet, kā mēs pēc tam tikai varam pārliecināties, šie lielinieku solījumi ir tikai klajš populisms, lai iegūtu vēlētāju balsis. Bet
tajā brīdī šie latviešu sabiedriskie, politiskie darbinieki, kas sapulcējas Valkā, viņi saprot, ka tas ir brīdis, kad mēs nevaram klusēt, kad mums ir jābeidz tāda tipiskā latviešu strīdēšanās, cīkstēšanās par amatiem, bet ir beidzot jāsanāk kopā un jāsaka, ko tad īsti latvieši grib,'' stāsta Tomaševskis.
Latgales kongress devis grūdienu Latvijas apvienošanai
Bet pirms Valkas notikumiem pavasarī savu viedokli jau ir paudusi Latgale, pirmajā Latgales kongresā lemjot, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta. Vēsturnieks Jānis Tomaševskis saka - Valka un Latviešu pagaidu nacionālās padomes izveide ir loģisks turpmākais solis:
''Pirms tam, kā mēs zinām, ir divas tādas nosacītas latviešu guberņas un ir Latgale, kas pieder pie Vitebskas guberņas, un līdz pat Februāra revolūcijai latgaliešiem, kuri sevi arī pieskaitīja tai latviskajai daļai, viņiem nebija iespēju kaut kā paust savu viedokli. Pēc Februāra revolūcijas, tad beidzot latgalieši var teikt, ko tad viņi īsti grib, un jāsaka -
ja latgalieši nebūtu paši 1917. gada aprīlī pateikuši, ka viņi grib būt kopā ar to latvisko Latvijas daļu, tad, protams, iespējams, ka Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture būtu izvērsusies savādāk.
Jo ar šādu skaidru viedokli, ka Latgale grib būt pie tās latviskās daļas, tas ļoti atviegloja Latviešu pagaidu nacionālajai padomei darbu, jo tur vairs nebija diskusiju par to, kas tad ietilpst tai nosacīti latviskajā Latvijā, Latvijas etnogrāfiskajā apgabalā. Līdz ar to no šīs padomes dibināšanas pašiem pirmajiem soļiem vienmēr klāt ir, ka Latvija būs apvienota un tur būs iekļauti visi vēsturiskie novadi - Latgale, Kurzeme un Vidzeme.''
Kad risinās notikumi Valkā, vēl ir kara laiks, un būtībā jau arī Latviešu pagaidu nacionālās padomes dalībnieki riskē:
''Pēc lielinieku apvērsuma, kas notiek pēc vecā stila 25.oktobrī, nevar teikt, ka uzreiz sākās kaut kāds masu terors, bet, protams, ka kaut kādi ierobežojumi pamazām sākas, pamazām sākās avīžu slēgšana. Bet jāsaka, ka 1917. gada novembrī, kad notiek nacionālās padomes dibināšana, tad, lai arī ir atmiņās rakstīts, ka šī sēde bija slepena un tamlīdzīgi, bet tas tā nebija - par šo sēdi bija rakstīts lielākajās latviešu avīzēs, uzaicināti arī lielinieki, kurus vēl tolaik centās iesaistīt nacionālās padomes dibināšanas darbā, jo arī šie latviešu pilsoniskie spēki saprata, - jo plašāka šī latviešu pārstāvniecība, biedrību, organizāciju, partiju pārstāvniecība būs nacionālajā padomē, jo viņa varēs kā tāds spēcīgāks spēlētājs pieteikt sevi starptautiskā arēnā un prasīt kaut kādas lietas latviešiem.''
Padomes galvenais dokuments - deklarācija „Ārvalstīm un tautām”
1917.gadā no 16. līdz 19. novembrim, pēc jaunā stila no 29.novembra līdz 2.decembrim, Valkā notiek Latviešu pagaidu nacionālās padomes pirmā sesija. Pats galvenais dokuments, kuru tā pieņem, ir deklarācija „Ārvalstīm un tautām”, kurā teikts, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts. Valkā pieņemtās deklarācijas publicē Latvijas, Krievijas un arī ārvalstu laikraksti, tolaik un arī vēlāk raisot diskusiju – ir vai nav Valkā pasludināta Latvijas neatkarība.
''Galvenais, ko šī nacionālā padome tajā laikā gribēja panākt, bija tas, ka
viņi gribēja apvienot Latviju, pateikt, ka Latvijas sastāvēs no šiem trim novadiem, sasaukt Satversmes sapulci, un trešais - panākt latviešu pašnoteikšanās tiesību aizstāvēšanu nākamajā miera konferencē.
Šie cilvēki saprata, ka karš agri vai vēlu beigsies, viņi paredzēja, ka karā uzvarēs Rietumu sabiedrotie, kā arī notika, un ka tieši Rietumu sabiedrotie būs tie, kuri izšķirs šo Eiropas pēckara kārtību. Un līdz ar to tas tajā brīdī bija tāds vēl ne tik skaidri saskatāms, bet tāds ļoti tālredzīgs moments, jo viņi saprata, ka ir jārunā ar tiem, kas to noteiks. Viņi neilgi pēc nacionālās padomes dibināšanas jau devās pie sabiedroto valstu pārstāvjiem, teica latviešu prasības un sāka praktisko darbu šo Valkā pieņemto deklarāciju īstenošanā,'' klāsta grāmatas autors.
Un vēl viens citāts no Jāņa Tomaševska grāmatas: „Latviešu pagaidu nacionālā padome, kas pelnīti dēvēta par neatkarīgās Latvijas pamatu radītāju, iemantojusi nepelnīti mazu vietu mūsu vēstures pētniecībā un tautas kolektīvajā atmiņā”. Izrādās, kopš 1925.gada, kad iznāca Līgotņu Jēkaba darbs „Latvijas valsts dibināšana”, kurā runāts par padomes rašanās vēsturiskajiem aspektiem un tās darbību, nav veltīts plašāks pētījums šai tēmai. Tagad tas ir tapis grāmatā „Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture”, līdz ar to apliecinot, ka mūsu valsts nav dibināta tukšā vietā, vienā dienā Nacionālajā teātrī, satiekoties toreizējiem latviešu politiskajiem un sabiedriskajiem darbiniekiem un pasludinot neatkarīgu valsti. Kā savā grāmatā saka Jānis Tomaševskis - svinīgais akts bija tikai aisberga redzamā daļa, sagatavošanās darbam, kas tika veikts neokupētajā Latvijas daļā, Krievijā un arī vairākās Rietumu lielvalstīs, kur darbojās latviešu diplomāti. Kā grāmatā raksta vēsturnieks, tad Latviešu pagaidu nacionālajai padomei šajā Latvijas iecerēšanas darbā bija vislielākie nopelni:
''Valkā ir ielikts vispār tāds pamatakmens neatkarīgai Latvijai, jo mēs visi zinām par 18. novembri, kurā tika proklamēta Latvija, visiem pateikts, ka mēs gribam būt neatkarīgi un ka mēs sākam darbu pie šīs valsts veidošanas, bet patiesībā jau Valkā arī šie vārdi tika pateikti. Šajā brīdī tikai neviens tos nesaklausīja, jo tajā brīdī nacionālās padomes dibinātāji nevarēja teikt - mēs gribam neatkarīgu valsti, jo tajā brīdī sabiedrotie bija arī sabiedrotie ar Krieviju, tobrīd jau lieliniecisko Krieviju; un sabiedrotie jau pirms nacionālās padomes dibināšanas bija tiem nākamajiem padomes līderiem Zigfrīdam Annai Meirovicam, Jānim Čakstem un citiem teikuši, ka - jūs varat teikt, ka jūs gribat pašnoteikšanos, bet jūs nekādā gadījumā nedrīkstat aizskart Krievijas tādas teritoriālās intereses. Līdz ar to viņiem vajadzēja izdomāt kaut kādu formulējumu, kā pateikt, ka mēs gribam būt brīvi un neatkarīgi un vienlaikus ievērot šīs sabiedroto prasības, un līdz ar to tajā nacionālās padomes deklarācijā ārvalstīm un tautām ir tāds diezgan komplicēts tas formulējums, ka Latvija ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli attiecībās uz iekšieni un ārieni noteiks Satversmes sapulce, un tautas plebiscīts. Ievērojami latviešu juristi, kā Kārlis Dišlers ir teicis, ka tas būtībā nozīmē to, ka mēs gribam būt neatkarīgi, tikai pateikts citiem vārdiem, un
tajā brīdī, protams, to neuzskata par neatkarības deklarāciju, jo neatkarības vārds nav izskanējis, un līdz ar to latviešus tajā brīdī pieskaita tautām, kuras tiecas pēc pastāvības, bet dažādi ārējie un iekšējie apstākļi to neļauj. Un faktiski [Kārļa] Ulmaņa valdība un 1918. gada 18.novembra arhitekti - viņi pateica šos pašus vārdus skaidrāk, un viņiem bija daudz labāki starptautiskie apstākļi, jo viņi varēja uzreiz sākt šo valsti realizēt. Nacionālajai padomei 1917.gadā Valkā to izdarīt bija neiespējami.''
„Neatkarīgās Latvijas zvaigzne uzlēca Valkā, kur vēlā rudenī sanāca Latviešu nacionālā padome, lai izteiktu protestu pret Kurzemes pievienošanu Vācijai un pasludinātu, ka Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir nedalāmas, neatkarīgas valsts vienība, kuras iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Tā bija pirmā Latvijas pasludināšana.” – Tā 1920. gadā rakstīs Kārlis Skalbe savās piezīmēs „Latvijas iecerēšana”.
