Šobrīd aprit 30 gadi kopš vēsturiskajiem notikumiem, kuru rezultātā Latvija spēja atjaunot savu valstisko neatkarību. Viens no šo notikumu spilgtākajiem elementiem līdzās 1989. gada 23. augusta akcijai “Baltijas ceļš” un 1991. gada janvāra barikādem neapšaubāmi bija 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990. gadā. To paveica 138 Augstākās Padomes deputāti, pildot galveno priekšvēlēšanu solījumu: darīt visu iespējamo, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību.
1985. gadā pie varas nākušais M. Gorbačovs sāka pieļaut arvien lielākas politiskās vaļības, un kopš 1988. gada kļuva iespējamas lietas, kuras vēl pirms pāris gadiem pat sapņos nerādījās. Radošo savienību plēnumā (Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnums, 1988.gada 1.-2.jūnijs) Mavriks Vulfsons publiski izvirzīja tēzi par Latvijas okupāciju 1940. gadā. Pateica lielākajai latviešu sabiedrības daļai zināmus faktus, taču pirmo reizi tas notika publiski, un viņa runa tika pārraidīta Latvijas Televīzijā.
Brīvdomātājus vairs netvarstīja
Ne Vulfsons, ne citi “brīvdomātāji” vairs netika tvarstīti un arvien brīvāk un lielākā skaitā turpināja paust savus viedokļus medijos, arvien vairāk iedrošinot sabiedrību celt savu prasību latiņu. 1988. gada jūlijā tika dibināta Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK), kas uzreiz bez aplinkiem un tieši pieteica nepieciešamību atjaunot Latvijas politisko neatkarību.
Neattaisnojās PSRS centrālajai varai lojālās Latvijas Komunistiskās partijas vadības cerības attiecībā uz 1988. gada oktobrī dibināto Latvijas Tautas fronti (LTF) kā paklausīgu un kompartijas iniciētas reformas atbalstošu sabiedrisku organizāciju.
Lai arī dibināšanas kongresā LTF nedeklarēja neatkarības atjaunošanas nepieciešamību, tas notika jau pēc pusgada, 1989. gada 31. maijā, kad ar LTF Domes valdes lēmumu neatkarības jautājums tika iekļauts arī LTF dienaskārtībā. Baltijas ceļa akcija (1989. gada 23. augusts) skaidri apliecināja tautas atbalstu neatkarības idejai. Startējot Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) vēlēšanās 1990. gada martā, neatkarības atbalstītāji pauda skaidru un noteiktu pozīciju.
Panākumu ķīla
Bija notikusi sabiedriskā viedokļa radikalizēšanās un nosvēršanās par labu neatkarības atgūšanai ārpus PSRS.
Tieši pateicoties sabiedrības spiedienam, neatkarības atbalstītājiem pieslējās daļa Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) elites, kura vēl 1989. gada vasarā, pat pēc “Baltijas ceļa”, centās izlaipot starp noraidošo Maskavas pozīciju un neatkarības atjaunošanu.
Viņu balsis bija kritiski svarīgas nepieciešamo divu trešdaļu savākšanā 1990. gada 4. maijā. Par Latvijas neatkarības atjaunošanu nobalsoja 138 no 201 ievēlētā AP deputāta, un tas bija nepieciešamais divu trešdaļu balsu vairākums, kas atbilda pat PSRS Konstitūcijas standartiem.
Tieši spēja vienoties par galveno jautājumu – neatkarības atjaunošanu – bija panākumu ķīla. Par neatkarības atjaunošanu 1990. gada 4. maijā nobalsoja gan LKP augstākās nomenklatūras pārstāvji, gan iepriekš tiesāti disidenti, un tam, ka liela daļa vēl priekšvēlēšanu laikā bija Komunistiskās partijas biedri un virknes balsojošo vārdi ir atrodami tā sauktajos čekas maisos, vēstures notikumu gaitas kontekstā ir tikai un vienīgi otršķirīga nozīme. Viņu balsis bija nepieciešamas stratēģiskā mērķa sasniegšanai – neatkarības atjaunošanai.
Grāmata par Latvijas valstiskuma tapšanu un atdzimšanu
4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas 30. gadadienā tiek izdota grāmata “Latvijas Republikas dibinātaji un atjaunotāji”, kurā ir apkopotas 38 Latvijas Tautas Padomes un 138 Augstākās Padomes deputātu biogrāfijas. Tās ļaus iepazīt ne tikai konkrētas personības, bet arī abus laikmetus, kuros Latvijas valstiskumam izšķirošie lēmumi tika pieņemti. Grāmatai tiek pievienota arī plaša digitāla platforma, tostarp intervijas ar 33 Augstākās Padomes deputātiem un pašreizējo Valsts prezidentu Egilu Levitu, kurš bija 4. maija Neatkarības deklarācijas koncepcijas autors.