#Grosvaldi1922/1912
Digitālais projekts vēsta par latviešu kultūrā un Latvijas ārpolitikā ievērojamo dzimtu – Grosvaldiem. Grosvaldu ģimenes notikumi, sākot no 1919. gada tiek atklāti caur korespondenci, dienasgrāmatām, atmiņām, preses ziņām, fotogrāfijām un mākslas darbiem.
Grosvaldu dzimtā ir:
- Mērija Grīnberga jaunākā,
- viņas māte Mērija Grīnberga vecākā (1881–1973), latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja,
- viņas brālis – matemātikas zinātņu doktors Emanuels Grīnbergs (1911–1982);
- vectēvs – advokāts, Rīgas Latviešu biedrības ilggadīgs priekšnieks Frīdrihs Grosvalds (1850–1924)
- viņa kundze Marija Grosvalde (1857–1936),
- kā arī pārējās dzimtas atvases – diplomāts, Latvijas sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds (1884–1962),
- gleznotājs Jāzeps Grosvalds (1891–1920),
- ārlietu dienesta darbinieces Līna Grosvalde (1887–1974)
- Margarēta Ternberga (dz. Grosvalde, 1895–1982).
Šis ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sadarbības projekts, atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
01.02.1912.–28.02.1912.
1. februāris
Džo devies pāris dienu atvaļinājumā uz Rīgu – māte diemžēl saslimusi, taču izdodas pārsteigt mazo māsu, aizejot pretim uz skolu. Tāpat ir laiks satikt kādu paziņu, slidot, aiziet uz vācu teātri, kur gan redzētais Džo nav sajūsminājis.
#Dzo dienasgrāmata
Rīgā pienācu, nevienam negaidot, jo nebiju nekā ziņojis: visi bij ļoti pārsteigti. Mamiņa slima un guļ gultā. Gāju Māsiņai uz skolu pretim – viņa milzīgi nobrīnējās. Pirmo un nākamo dienu pavadīju mierīgi mājās – zināms otrā dienā atkal atnāca Irma, kā tad vienmēr ir, kad pavadu kaut kādas ferijas mājās. Kāpēc nav citu pazīstamu? Kaut gan varu arī pilnīgi bez tādiem iztikt. Kā parasts skrēju ar viņu slidas un daudz runāju. Tagad pilnīgi viņu saprotu – viņa ir mazs “dumš meitens”, kurš vispārīgi nevar nekā komplicēta sajust, bez tam vēl neviens nav modinājis viņas erotismu. Mani viņa ļoti ciena un pie manis mīl ārējo pusi – drēbes un ģērbšanos, kustības un uzskatus, tomēr bez kādas zentimenta piemaises. Biju vācu teātrī uz jaunu opereti “Die Moderne Eva”*, kas ir viena no dumjākām, ko esmu redzējis. Tikai daži komiķi amizanti.
*Vācu komponista Jean Gilbert (dzimis Max Winterfeld, 1879-1942) operete, kuras pirmizrāde notika 1911. gadā
2. februāris
Džo raksta brālim uz Minheni, atstāstot gan pēdējo dienu notikumus Vilkavišķos pirms īsā atvaļinājuma, gan arī pirmās dienas Rīgā, kur Jāzepu sagaidījis liels aukstums.
Rīgā, trešdien
Cher Ogier, pēdējā stundā tomēr vēl izdevās dabūt отпуск’u uz piecām dienām, tā ka līdz svētdienai palikšu te. Raksti man, zināms, uz Волковишки, jo pa to laiku atkal būšu tur.
Pēdējā nedēļā bij diezgan jautra un viegla, jo visi gatavojās uz concours hippique, kas notiks tagad, на масленицу - stundu bij mazāk, nekā parasts un visu laiku varējām jāt bez flintēm. Pirmdien piedzirdījām Wachtmeistar, un viņš tad mums apgādāja atvaļinājumu.
Svētdien bij tipiska “ulanu diena”. Vakaru priekš tam bijām ar vienu oficieru dzēruši, cēlāmies tāpēc vēlu, ap vieniem, un devāmies uz собрание, kur atkal pieslējās divi oficieri un tika “apgādātas” vairākas koņaka pudeles. Pēc tam, puspiedzēruši, pārģērbāmies parādē un aizgājām sieviešu ģimnāzijā, kur notika liela lotereja ar dejošanu etc. Tur satiku savu smuko žīda meiteni, ar kuru papriekš drusciņ padejoju un tad nosēdēju visu vakaru pustumsā garderobē. Viņai bij apģērbta smuka skolnieces kleitīte ar un petit amour de col blanc, un te pirmo reizi biju ar viņu reiz istabā viens pats - citādi vienmēr aukstais gaiss un mēteļi pie tādām satikšanām maisīja. Stimmunga bija amizanta, meitēns izskatījās apbrīnojami smuks un savādā обстановка - (visu laiku skraidīja caur cilvēki) piedeva “ņemšanai” slepenu un jo kaislīgāku nokrāsu [..]. Trijos gultā un otrā rītā atkal uz zirga lec pa barrierām.
Tagad atkal sēžu Rīgā, kur tieku barots ar šokolādi un citiem saldumiem, par ko tad jāgādā par labo mieru un satikšanos starp Līna, Mamiņu un Papiņu utt. Diemžēl atkal ir uzmeties nežēlīgs aukstums, tā ka jāsēž безвиновно mājās. Esi sveicināts un raksti - paldies Tev un Dzialasam par pastkarti.
Joe
3. februāris
Džo brīvo dienu laikā Rīgā izdomājis apciemot arī savu senāko izglītošanās vietu, kur uzzinājis interesantus jaunumus par Parīzes mākslas dzīvi.
#Dzo dienasgrāmata
Piektdien, 3-ā biju joka pēc aizgājis uz savu gimnāziju, kur parunāju ar direktoru un inspektoru, dažiem skolotājiem un skolniekiem un tad aizgāju. Dzirdēju pirmo reizi, ka Dannenberga māsa (Alice)* kopā ar Castelucho** derigé La Grande Chaumière.
*Alise Dannenberga (1861-1948) - baltvācu izcelsmes gleznotāja no Rīga (Anniņmuižas), 19. gs. beigās viņa pārcēlās uz Parīzi, kur studēja un pēc pāris gadiem kopā ar domubiedriem kļuva par vienu no Académie de la Grande Chaumière dibinātājām (1902) un vēlāk (1909) arī vadītājām (līdz pat 1943. gadam).
**Claudio Castelucho y Diana (1870-1927) - spāņu gleznotājs, tēlnieks un pasniedzējs no Katalonijas, kurš visu aktīvo darba dzīvi pavadīja Parīzē
4. februāris
Sestdienas vakarā Džo izklaidējas draugu un paziņu sabiedrībā, nonākot arī masku ballē, kur tiek pavadīta visa nakts, dejojot un priecājoties. Tomēr Jāzepam ir sajūta, ka latviešu vidē netiek līdz galam pieņemts un uzskatīts par savējo.
#Dzo dienasgrāmata
Sestdien papriekš vakarā ar Maksimu drusciņ piedzērāmies klosterkellerī (gandrīz incidents ar trim …) tad aizbraucu ar viņu pie viņiem mājās, tur paspēlēju ilgi klavieres, viņu pavadot. Tad viņš man aizvizināja mājās un uz biedrību, kur bij Masku balle, kas caurmērā bij reti izdevusies. Maskas ne pa daudz banālas un uzvešanās laba. Palikām līdz sešiem no rīta. Dejoju ļoti daudz, galvenais ar Irma un Kätchen Dombrowski, vecu pazīstamu, ar kuru bērnības gados kopā esam spēlējuši. Smuks un patstāvīgs meitenes, ar kuru laikam tik drīz vairs nesatikšos: kāpē ar šo agrāk nekad nebiju ticies? Aizgājām ļoti vēlu – ap septiņiem. Tādās ballēs jo skaidri manu savu izolēto stāvokli latviešu sabiedrībā: ir daudz cilvēku, ar kuriem varbūt labi varētu satikties, bet kas no manis atturās aiz zināmām “bailēm” – līdzīgs stāvoklis kā troņa mantiniekam mazā zemītē (piemērs, zināms, drusciņ pārspīlēts, bet ne bez līdzībām).
5. februāris
Džo atgriežas dienestā pēc pāris dienām Rīgā, apraksta atvadas, braukšanu un pirmos brīžus pēc atgriešanās – kur uzreiz bijis jāstājas dienestā, kas vēlāk novedis pie aizgulēšanās nākamajā dienā.
#Dzo dienasgrāmata
Otrā dienā vēli cēlos, ātri sapakāju lietas un pēcpusdienā aizbraucu. Irma vēl bija priekš tam atnākuse atvadīties ar rozi, ko ļoti atzinu. Braucam atkal trīsi kopā un no rīta agri pienācām Volkovišķos, kur mūs žīds Jankels aizveda papriekš pie Novožilov, un tad mājās. Astoņos atkal stājāmies dienestā un tikai pēcpusdienā tiku reizi gultā. Nogulēju arī līdz vakaram un aizgulēju, jo biju jau nedēļu iepriekš ar vēstuli norunājis vakarā satikt mazo žīdieti zināmā vietā. Uzmodos pavēlu, otrā dienā arī nedabūju viņas redzēt un trešdien tiku noņemts pa dežurnij, tā ka tikai piektdien izdevās viņu satikt un pārliecināties par to, ka šķiršanās lietai nav skādējuse, bet pa līdzējuse.
6. februāris
Džo raksta brālim, jau atkal esot Vilkavišķos, un stāsta par piedzīvoto un novēroto Rīgas masku ballē, kā arī komentē notikumus Minhenē – no Oļģerda mazās “viltības” ar nepareizas adreses iedošanu līdz doktorantūras eksāmenam.
Pirmdien 6 / 19 febr.
Cher Ogier, paldies par garo vēstuli. Esmu ar lielu brīnēšanos lasījis par Kārļa Lindberga parādīšanos Münchenē: atminos tagad jau agrāk dzirdējis par viņa gara slimību, bet nezināju, ka lieta tiešām ir tik tālu. Nepatīkamākas satikšanās gan priekš Tev nevarēja būt, taisni tagad, nervoza darba laikā! Lietu ar adresi atrodu pilnīgi saprotamu un pareizu - ja tikai viņš Tev tomēr neatrod! Katrā ziņā Tev jāizsargājas no satikšanās ar viņu un nav jāņem padaudz nopietni (“sirdsapziņā”) tādi nevainīgi maldināšanas līdzekļi, kā nepareiza adrese. Bez tam Amalienstrasse Adalberta vietā ir ļoti pieļaujama “pārskatīšanās”.
Tu nemaz nevari iedomāties, kā man priecē labās ziņas par Tavu eksāmeni! Tai dienā gan piedzirdīšu sevi un citus ar Heidsiecku - dzēriens, kuru ūlani citādi neatzīst, bet gan dzer sevišķi svarīgos momentos. Zinu ļoti labi, cik šis sasodītais “dakters” priekš Tevis ir palicis nepanesams, un ar kādiem trīcošiem pirkstiem mājās attaisīs telegramu. Ap šo ir tik daudz sakrājies visādu rūktumu un nepatikšanu, ka tas priekš Tevis būs lielāks brīvības slieksnis nekā abiturija un tamlīdzīgas lietas. Bonne chance and the best wishes for ever.
Esmu tikai šorīt piecos atbraucis uz tejienu - tūlīt astoņos bez gulēšanas bij jāiet dienestā un tāpēc esmu bailīgi piekusis.
Sestdienas vakarā aizgāju ar Līna uz “Labdarīšanas” jeb tamlīdzīgas biedrības maskarādi R.L.B. zālē. Maskarāde bij ļoti labi izdevusies un noritēja bez kādiem traucējumiem: daži kostūmi pat bij diezgan origineli un smuki, kaut gan caurmērā valdīja parastā vienmulība. Bet caurmērā ļaudis bij diezgan glīti ģērbti - labākas frakas nekā agrāk, un mažakais laka kurpes, ja arī vēl nevienam nav escarpine. Līna ar bij apģērbusies par japānieti un ļoti labi amuzējās ar diviem jautriem ķīniešiem - Ārgali un Mühlenbachu (kuram šis kostums atņēma drusciņ drūmo izskatu - als hatte er Vater und Mutter ermodet). Irma Lazdiņ, Biedermeiera krinoliné nemācēja īsti kustēties, kā to vajaga - es ar viņu daudz dejoju (pie tam nemaz nemāku dejot!?!) un, kā vienmēr, apgalvoju, ka esot iemīlējies etc. etc. Kāpēc viņa ir tāda maza zosiņa. Ar drusku gudrāku meiteni varētu tik labi amizēties! Bez tam drusciņ nodarbojos ar smuku meiteni - Kätchen Dombrowski (Reinfeldt kdzes meitu), ar kuru bērnības gados Edinburgas mežā esmu sēnes meklējis, un tagad pirmo reizi atkal saticies. Viņa ir ārzemēs bijuse, ļoti enerģisks meitens, ar temperamentu un interesi - varbūt tā vēl izrādīsies par Tavu “brūti”, daktera kungs! Bij smukā franču kleitē ģērbusies - katrā ziņā varu ieteikt.
Ļoti smuka ideja šai ballē bij Promenade a lampions: visām maskām tika izdalītas papīra laternītes (pie gariem kātiņiem virs galvas nesamu) un tad viss garais gājiens papriekš kustējās pa tumšo zāli un tad pa trepēm, caur restorāciju un atkal atpakaļ. Uz trepēm iznāca smuka un raiba bilde, kas atgādināja Münchenes faschingu.
Dzīvo sveiks, drīz atkal rakstīšu.
Joe
7. februāris
“Dzimtenes Vēstnesī” tiek publicēti Rīgas pilsētas domnieku sapulces rezultāti. Šoreiz sēdē nav varējis piedalīties viens no latviešu pārstāvjiem – Fridrihs Grosvalds (tāpat kā 6 citi latviešu sabiedrības pārstāvji).
Vietējās ziņas.
Pilsētas domnieku sapulce 6. februārī
Sēdi vadīja pilsētas galva Armitsteds, klāt bij 71 domnieks, to starpā 17 latvieši, kuriem iztrūka Bēms, Groswalds, Ķergalvs, …, Reinfelds, Sēja un Strautmanis.
8. februāris
Džo turpinās dažādi nelieli piedzīvojumi ar nesen iepazīto meiteni.
#Dzo dienasgrāmata (1912)
Sestdien viņu satiku kinematogrāfā: papriekš maisīja septiņi oficieri, kas bij sagadījušies, bet tad tiku aiz viņas sēdēt. Māsa un māte bij tur, tā ka man bij jāslēpjas, bet tumsā spiedu viņas roku un bučoju. Taube iepazinās ar kādu citu meiteni. [..]
13. februāris
Džo dienasgrāmatā apraksta notikušās jāšanas sacensības un to, kā viņa biedram izdevies pat uzvarēt lēkšanas konkursā (par ko visi bijuši priecīgi izbrīnīti). Protams, negaidītais notikums bijis jāatzīmē.
#Dzo dienasgrāmata (1912)
Svētdien tad notika tā lielā jāšana: es nekur sevišķi nespīdēju, bet Maksim’am izdevās dabūt pirmo godalgu pie lēkšanas. Pirmo reizi, ka savvaļnieki vispārīgi piedalās, ko ar atzinību visi atzīmēja. Pēc tam dzērām pie Novožilova un klubā, kur uzreiz ieradās vesels ducis oficieru un sāka mūsu veselību dzert etc. – daudzums šampīzera un citu dzērienu, tā ka pēdīgi vairs nezinu, kā tiku mājās. Zināms atkal vēmu, arī otrā dienā, un jutos ļoti nelabi. Mūsu stāvoklis laikam caur šo lietu stipri labosies. Vienu dienu nācām no Собрание – pirmā pavasara diena – mēness un drusciņ salnas. Satiku meiteni mazā ieliņā un ļoti kaislīgi ņēmos.
14. februāris
Nākamajā dienā pēc jāšanas sacensībām Džo raksta brālim un stāsta pēdējās dienās notikušo – gan par savu kritienu no zirga pēdējā treniņā, gan pašu konkursu, gan sekojošām svinībām, no kurām Džo jūtas visai piekusis. Tiek plānota arī drīza satikšanās ar Oļģerdu.
14/27 febr.
Cher Ogier,
esmu pa šo laiku reiz bijis tā saucamās nāves briesmās, jo kad kopā ar zirgu gāžos no barjera un zirgs uzveļas virsū, tad gan visiem skatītājiem palika švaki ap dūšu. Bet nekas nav noticis: staigāju pilnīgi vesels apkārt - tikai kāju drusciņ esmu sasitis. Lieta bij tā, ka mums bij jāpiedalās vienā concours hippique, kurš svētdien notika, un kur starp citām lietām bij jālec 6 barjeri, diezgan prāvā augstumā. Sestdien, uz repetricijas tad nu uz viena no šiem barjeriem zirgs aizķērās ar priekšu kājām un taīšija ar mani kopā smuku kukerballi gaisā. Pa laimi tas ir milzīgi prātīgs zirgs, kurš pat pie krišanas parādīja lielu delikatesi un mieru un tikai viegli uzvēlās, nekā neapskādēdams. Biju drusciņ apreibis, bet bij tūlīt atkal jākāpj zirgā un jāizjāj vēlreiz viss cauri. Svētdien piedalījāmies pie konkursa: vienam biedrim izdevās dabūt pirmo godalgu par lekšanu! Bij klāt pāris ģenerāļu, kas ļoti brīnījās par to, ka savvaļnieki piedalās un tik ātri jau izmācījušies visu darīt, un tāpēc pēc tam liels pulks oficieru ieradās mūsu istabā, notika liela veselību dzeršana un tā tāļāk. Vēl šodien esmu piekusis.
Neesmu vēl apskatījis vilcienu sarakstu, bet darīšu to šinīs dienās. Parasti esam braukuši no Berlīnes deviņos no rīra un pienākuši Wirbaļļos* vienpadsmitos naktī. Ja nu izrādītos, ka nakts vilciens Volkovišķos nepietur, tad es Tev brauktu ar kamanām pretim uz Virbaļļiem un mēs kopā atbrauktu tāpat atpakaļ (16 verstes). Bet, kā jau teicu, apskatīšos vilcienu sarakstos.
Uz redzēšanos, drīz atkal rakstīšu
Joe
*Virbale (LT - Virbalis, DE - Wirballne) - pilsēta Lietuvā starp Vilkavišķiem un Ķībartiem. 1861. gadā, izbūvējot Pēterburgas - Varšavas dzelzceļa atzaru uz Kēnigsbergu, Virbale kļuva par Krievijas Impērijas robežstaciju pirms iebraukšanas Vācijā.
15. februāris
Džo raksta māsai (vācu valodā!), izstāstot notikumus, ko jau iepriekš uzticējis gan dienasgrāmatai, gan arī Oļģerdam. Viņš lūdz arī sirsnīgi sveicināt visus un vēlreiz apliecina, ka jūtas labi un vesels.
Dienstag
Liebe Marga,
[..]
Ich bin unterdessen einmal mit dem Pferde auf einem Hindernis gefallen, have aber auch nicht den geringsten Schaden gelitten, obgleich das Pferd sich auf mein Bein walzte. Das ist eben der Unterschied: Herr K.Z. fallt vom Pferde - unserern aber nur mit dem Pferde (falls schon gefallen werden muss). Es geschah Sonnabend, auf einer der Repetitionen für den concours hippique und es waren sechs sehr hohe Hindernisse aufgestellt: jetzt ist der concours vorbei, und keine Gefahr mehr vorhanden.
[Pa šo laiku ar zirgu vienreiz pārkritu pāri žogam, bet ne mazāko traumu neguvu, lai gan zirgs uzvēlās man uz kājas. Tāda ir atšķirība: K.Z. kungs krīt no zirga - bet mūsējie tikai ar zirgu (gadījumam, ja jākrīt). Tas notika sestdien, vienā no concours hippique atkārtojumiem, un tika uzstādīti seši ļoti augsti šķēršļi: tagad konkurss ir beidzies un vairs nav nekādu briesmu - vācu val.]
Mir gelang es nicht einen Preis zu kriegen, wohl aber Maxim (fur die Hindernisse), so dass die Offiziere nachher uns Großartig ehrten und bedankten. Die beiden Generale (dibzionnij und korpucnoj) waren dabei und haben ihren Dank dafür ausgesprochen, dass die freiwilligen nach paar Monaten Dienst schon an Wettreiten teilnehmen können [..] Das kalte Wetter hat aufgehört, es taut nach Noten und bald wird Wolkowischki ein großes Schmutz meer sein.
[Man neizdevās tikt pie balvas, bet Maksimam izdevās (par šķēršļiem), tā ka pēc tam virsnieki mūs pagodināja un pateicās. Abi ģenerāļi bija klāt un izteica pateicību, ka brīvprātīgie pēc dažu mēnešu dienesta var piedalīties sacensībās. Aukstais laiks ir beidzies, būs atkusnis un drīz Volkovišķi būs liela netīrumu jūra - vācu val.]
[..]
Bitte gruss alle und sei noch einmal aufrichtigst versichert, dass ich kerngesund bin. Danke allen Damen für die Blumenkarte. Welche Irma hat unterschrieben? Der Lazdinschen erzähl bitte, wenn Du sie triffst, von meinem “fall” und sag ihr, dass das ein guten Grund sei, mir einen Brief z. Trost zu schrieben.
[Lūdzu, pasveicini visus un vēlreiz esi drošs, ka man ir laba veselība. Paldies visām dāmām par ziedu kartiņu. Kura parakstīja Irma ? Lazdiņai izstāsti, lūdzu, kad Tu viņu satiec, par manu “gadījumu” un saki, ka tas ir labs iemesls, lai uzrakstītu man mierinājuma vēstuli - vācu val.]
J.
16. februāris
Džo jau atkal raksta brālim, tikai šoreiz – lai priecātos par viņa panākumiem un sasniegumiem, noslēdzot studenta posmu dzīvē. Brāļi turpina plānot (īsu?) satikšanos Vilkavišķos; Džo lūdz atvest dažas labas lietas no Minhenes.
ceturtdien 16/29 febr.
Cher Ogier,
šodien pie pusdienām saņēmu telegramu un milzīgi nopriecājos par to, ka nu Tu reiz esi uz kādu laiku “nodrošināts vīrs” t.i. Tev nav jādzird katrā vēstulē pārmetumi no mājām un muļķīgie joki par “veco studentu” utt. Tu has recognis la liberte honnete et civile, mon cher vieux damne garcon - a la bonne heure! et tous mes meilleurs sorhaits pour l’avenir! [Tu esi atzinis godīgu un pilsonisku brīvību, mans dārgais vecais sasodītais zēns - lai veicas! un visi mani vislabākie vēlējumi nākotnē - franču val.]
Uz telegramas bij uzrakstīts “Wegen Verlegung verzögern” [Kavēšanās pārvietošanas dēļ - vācu val.] - laikam papriekš bij sūtījusi uz SudwestAfrika jeb Fidschi-Inseln.
Izrādās, ka naktī uz Virbaļļiem iziet viens pasažieru vilciens ap vieniem, tā ka tas būtu pareizais Anschlufs pie tā Berlīnes vilciena, kas no Berlīnes deviņos no rīta iziet. Viņš pietur Volkovišķos, un es tad nāktu ar zirgiem uz staciju pretim. Atraksti man, kad Tu apmēram te būsi un telegrafē no Berlīnes, kad izbrauksi no turienas! Ja es varētu tā ierīkot, tad es pat uz Virbaļļiem jau nāktu pretim. Atvedi man lūdzu no Berlīnes kastīti ar 50 Muratti’s Ariston un kādu smuku kabatas drānu (zīda) ar zilu kanti (bei Weathaim für fuffzig fennja [pie Weathaim par piecesmit feniju - vācu val.]).
Sveicina pazīstamus, atraksti Dziales’a adresi. Esi pats sirsnīgi sveicināts un apģērbi uz tejieni stiprākas kurpes, jo drīz valdīs liels netīrums.
Sveicina un gaida
Tavs brālis Joe
[uz lapas malas slīpi] Varu iedomāties, kāds uzbudinājums mājās!!!
18. februāris
Laikrakstā “Jaunais Laiks” aprakstītas tuvojošas Valsts domes vēlēšanas Rīgā, kā arī analizētas iepriekšējās trīs, ne reizi vien pieminot Frīdriha Grosvalda politiskās darbības.
Valsts domes vēlēšanas Rīgā.
Valsts domes vēlēšanām Rīgā piemīt trīskārtēja interese: 1) Rīga pieder pie tām nedaudzām Krievijas lielpilsētām, kurās valsts domnieka ievēlēšana (otrā kūrijā) atkarājas vairāk vaj mazāk tieši no iedzīvotāju masām, nelūkojoties uz visiem sprostiem, kādi ierobežo arī šei strādnieku vēlēšanu tiesības. 2) Pateicoties “kontinuitātei” nacionālā ziņā, dažādu grupu un partiju savstarpējās attiecības nav nekur tik sarežģītas, kā taisni Rīgā; un, beidzot 3) no visiem Krievijas rūpniecības un tirdzniecības centriem taisni Rīgā strādnieki ir tik labi organizēti, ka atbalstoties uz savām organizācijām šeit tie arvien pratuši panākt sprausto mērķi, starp citu arī valsts domes vēlēšanās. Ar pilnu tiesību tādēļ Rīgas vēlēšanās redz nevien notikumu Latvijā, kur latviešu buržuāzijai būs jārāda atkal reiz savs patiesais vaigs, ko viņa tā mīl slēpt aiz tautiskām frāzēm - Rīgā uzstāsies Krievijas vislabāki organizētais proletariāts un šeit tā tad ad oculum varēs pārliecināties par to iespaidu, kāds s.d. pašlaik ir tiklab strādnieku mājās, kā pārējos sabiedrību slāņos. Rīgas 4. w. domes vēlēšanas noskaidros nevien latviešu buržuāzijas stāvokli komunālās vēlēšanās, bet tās dos jo gaišu liecību arī par to lomu un tam līdz par tiem mērķiem un uzdevumiem, kādus, blakus savam ikdienas darbam, valsts sabiedrībā un politiskā dzīvē organizētais proletariāts var tagadējā laikā uzņemites, resp. veikt. Būtu maldīgi domāt, ka vēlēšanu nozīme aprobežojas vienīgi ar valsts domes tribīni un to saviļņojumu, kāds seko vēlēšanu aģitācijai, né - i mūsu, i pretinieku taktika, praktiska darbība, pat teorija - visas tās meklēs aizrādījumus vēlēšanu aģitācijas rezultātos, un caur to valsts domes vēlēšanas, kuru nozīme pirmā acumirklī var izlikties diezgan problemātiska, kļūst par notikumu, kas atstāj dziļu jo dziļu iespaidu nevien vietējā, bet gan visas valsts sabiedriskajā, politiskajā un pat saimnieciskajā dzīvē. Šo vēlēšanu lielo nozīmi, lūk, nekad nevajag aizmirst, kad gatavojamies stāsties vēlēšanu cīņa, un sevišķi Rīgā ne, kur šai ziņā piekrīt trīskāršēja interese.
Pirmās Rīgas valsts domes vēlēšanās, kurās strādnieki nepiedalījās, uzvarēja, kā zināms, ar latviešu progresīvās buržuāzijas palīdzību, mūsu vēžu nacionālisms par ne mazāk atpakaļ rāpulīgo vācu nacionālismu. Aiz tā iemesla pirmo vēlēšanu iznākumā grūti redzēt soli uz priekšu, pat vietējā dzīvē, masu ziņā pret valdošo aizgādniecību. Vaj uz vairoga, kā šis aizgādniecības simbols, atrodas latvietis Groswalds vai cits kāds viņam līdzīgs tautas gādnieks iz vācu aprindām, tas demokrātijai, to starpā arī latviešu, var būt pilnīgi viens pīpis.
Bez tam šai vēlēšanu ziņā jautājums negrozījās pat ap to, lai tautas gādnieki piespraustu sev jaunas spalvas, - vaj tie tērpjas vācu vai latviešu nacionālisma spalvās, tas mūsu didžtautiešiem bij līdz sirds dibenam vienaldzīgi, ja vien viņiem ir tiesības lepoties tai pašā lomā. To apstiprināja vēlākie piedzīvojumi i valsts domes, i pilsētas vēlēšanās, kur agrākā spalva tika nomesta, pirms vēl jaunā bij paspējusi uzaugt. Velti tādēļ mūsu progresīvā buržuāzija, sevi taisnodama, mēģina nostādīt lietu tā, it kā pirmās vēlēšanas Rīgā būtu tikusi vesta ziņa arī par diez’ kādām tur masu interesēm. [..]
Pavisam citāds raksturs kā pirmām v. domes vēlēšanām Rīgā, bij jau nākošām. Ar strādnieku piedalīšanos mūsu progresīvā buržuāzija dabūja to stuti, kas palīdzēja tai atdalīties no Weinberga vadītiem dižtautiešiem un nostāties uz savām kājām. Netik viegli bij to pārliecināt, ka viņai jāuzstājas par sociāldemokrātijas interesēm roku rokā ar strādniekiem. Kas gan neatmin tās garās sarunas, kādas II. valsts domes vēlēšanās tika vestas starp birgelisko progresīvo bloku un strādniekiem par kopēju kandidātu listes uzstādīšanu! Pat pēdējā acumirklī sarunas draudēja vēl izkust un strādnieku delegāti jau vilkās mēteļos, kad beidzot no progresīvā bloka puses tika dots vajadzīgais paskaidrojums, kas vienošanos padarīja par iespējamu [..]
III. valsts domes vēlēšana notika jau pēc jaunās vēlēšanu kārtības, kurai Rīgā bij tas labums, salīdzinot ar agrāko, ka vēlēšanās tagad bij tiesības pārvēlēšanām, un katra partija tā tad varēja uzstādot patstāvīgu kandidātu pirmās vēlēšanās, pārliecināties par savu patieso piekritēju skaitu vēlētāju starpā. No šīs privilēģijas, aiz saprotamiem iemesliem, toreiz atteicās vienīgi mūsu dižtautieši, kuri jau II. valsts domes vēlēšanās bij paspējuši gūt ro rūgto patiesību, ka bez “govju andeles” ar citreizējiem pretiniekiem viņu sabiedriskā dziesma jau aprauta. Tādā kārtā vēlēšanās uzstājās tikai trīs grupas: vienota konservatīvā buržuāzija (ar vācu kandidātu pirmā kūrijā un latviešu otrā), tāda pat progresvīvā buržuāzija (uzstādīja otrā kūrijā divus kadidātus - latviešu un krievu, jo uz uzvaru tā necerēja, bet spekulēdama uz nacionālām jūtām, tā domāja tādā kārtā savākt vairāk balsu) un, beidzot s. d. [sociāldemokrāti]. Šeit, otrā kūrijā, tā tad Rīgas vēlētāji 1907. g. pirmo reiz atklāti gāja cīņā kā to triju grupu locekļi, kādā tie pēc sava sociālā stāvokļa dalās. Kā lasītāji atminēsies, galvenās vēlēšānās neviens no uzstādītiem kandidātiem absolūto balsu vairākumu nedabūja: visvairāk dabūja Groswalds, pēc tam Priedkalns (ap 1000 balsu mazāk par Gr.) un vismazāk abi birgeliskās demokrātijas kandidāti (kopā par abiem ap 2000 balsu mazāk par Pr.). Ievērojot tos sprostus, kādi tika likti ceļā strādniekiem vēlēšanu tiesības nodrošinot, nevarēja būt šaubu, ka visstiprākā partija toreiz Rīgā bija s. d., tāpat kā visvājākā birgeliskā demokrātija. Pārvēlēšanās daļa no pēdējās (ebreju un krievu k. d.) balsoja par labu s. d., tādēļ Priedkalns arī tika ievēlēts. Kas attiecas uz latviešu demokrātiem, tad, spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, bij jānāk pie slēdziena, ka par savām simpātijām tie arī šoreiz vēl nebij skaidrībā: daļa bij balsojusi par s. d., daļa par Groswaldu un daļa pavisam palikuši mājās. Domā, ko gribi! [..]
24. februāris
Džo dienasgrāmatā apraksta pēdējo dienu notikumus – priecīgo ziņu par brāļa nokārtoto doktora eksāmenu, idejām par zirga pirkšanu (kurš nozudis..), kā arī dažādām pierastām izklaidēm. Tikmēr iestājies arī pavasarīgāks laiks.
#Dzo dienasgrāmata (1912)
Ceturtdien 16tā dabūju no Olgerda svarīgu telegramu “magna cum laude” [ar lielu slavināšanu - latīņu val.] – t.i. par doktora eksāmena nolikšanu. Viņš šo rudeni galīgi reiz bij nopietni ķēries pie lietas un ko pastrādājis, tā ka viņam tagad izdevās šo lietu izdarīt, kura jau ilgi visus mocīja. Nu viņam būs vairāk brīvības, Mamiņai liela gandarīšana und Gott und den Menschen ein Wohlgefallen [Laba griba Dievam un cilvēkiem - vācu val.].
Otrdien bij liels zirgu tirgus, pa kuru staigāju ar nedrošo nodomu varbūt kādu klepperi nopirkt, lai pēcpusdienā varētu pajāties – mums te tik daudz laika! Atradu vienu ļoti подлобяший zirgu, bet kamēr gāju atstiept Novožilovu, lai dzirdētu viņa spriedumu, zirgs un saimnieks bija pazuduši.
Trešdien pavadīju gandrīz visu dienu pulkā: dzēru šņabi pie Daugaiļa, tinos iekš собрание ar dekorācijām, pēcpusdienā jāju eskadronā uz zirga “Tobnij”, kas smalki leca, un pēc tam vēl pasēdēju priekš staļļa. Laiks bija smalks – pirmā pavasaras diena, Novožilov’s stāstīja visādus stāstus pa sieviešiem un Maksims pūta smukos zignālus – gaiss tāds silts un neapmierinošs – vakarā atkal mazā ieliņā, tumsā, uzbudināju sevi un mazo.
25. februāris
Džo apraksta pēdējo dienu notikumus – dažāda veida aktivitātes un izklaides, kā arī “šaubīgas lietas” par dienesta biedru Taubi.
#Dzo dienasgrāmata (1912)
Otrā rītā bij полевая поездка, uz kuru Taube un Volcks atnāca taisni no Собрание, kur viņi līdz rītam laikam bij sēdējuši – Maksims bij “abgefallen”. Vakarā bijām kinematogrāfā, kur satiku meiteni. Pēc tam bij dzeršana, paliku ar Maksimu viens pats un viņš man stāstīja savādas lietas par Taube, anormālijām un citām lietām. Tas viss var būt – man viņš no paša sākuma ir šai ziņā izlicies par šaubīgu. Jocīgi, ka arī viņam ir bijis saduršanās ar Münchenes Stryku, bet pēc viņa stāstiem nevar īsti noteikt, vai viņš uz šā kunga priekšlikumiem iegājis vai ne: dzērumā viņš kādreiz dod diezgan šaubīgus detaljus.
26. februāris
Džo turpinās karadienesta izklaides – izrāde, balle ar lielu dejošanu (kurā iepazītas ģimnāzijas priekšnieces meitas), amizēšanās un pat iešana pa ielu pussešos no rīta mūzikas pavadībā.
Svētdien [..] izdzēru daudzumu, bet tā kā turējos pie vienas markas, tad izturēju līdz beigām. Tad Dorogunins mūs visus komandēja uz pilsētas klubu, kur notika amatieru izrāde, un bij atnākuse liela daļa oficieru ar pāris dāmām un “vietējā inteliģence”, pastāvoša no 14 ½ cilvēkiem. Pa izrādes laiku izturējāmies klusi, bet tad nāca dejošana un tur nu bij jāturās, tāpēc ka mums bez apstāšanās bij jādejo, pa lielai daļai no prikazaņiju načaljstva. Iepazinos ar trim jaunkundzēm (ģimnāzijas priekšnieces meitas, kuras bieži pie pastaigāšanās bijām satikuši), un vēl dažām citām meitenēm, ar kurām tad dejoju un nodarbojos. Vecākā ir ļoti smuks un interesants meitens, tikai ar viņu tīties ir ļoti nevajadzīgi, jo viņai esot brūtgāns un bez tam varbūt sakari ar kādu oficieri, kas viņai visi ļoti cour taisa. Bij vēl viena puslīdzās glīta dāma, Tucikovič kundze, kura ļoti mīl flirtēt, bet ir paveca un patukša. Viena no meitenēm, Oļa, sevišķi labi dejo valceru un viņu visu laiku apraudzīja Dorogunins, kas vispārīgi bij ļoti jautrs, - kad viens ar viņu bij beidzis, otram bij jāķeras klāt, tā ka nabaga meitens bij bailīgi piekusis. Kad citi visi jau bij aizgājuši, oficieri sarīkoja maltīti, mūs ar ielūdza. Trudaru spēlēja visādas Paulinas un bij diezgan jautri. Maksims atkal bij pilnīgi piedzēris, gribēja parādīt savu varu pār cilvēkiem un pēdīgi izdabūja to, ka gājām pa ielu ar mūziku, pussešos no rīta – nebijis gadījums!
Gulējām pusotru stundu un tad atkal gājām dienestā, bet mana kāja, uz kuras toreiz zirgs uzkrita, no dejošanas sāka sāpēt, tā ka no daktera dabūju atvaļinājumu uz trim dienām un gāju mājā izgulēties. Pēcpusdienā taisījām vizīti pie Pucikovičiem, kur tikām ļoti mīļi uzņemti.
27. februāris
Džo raksta māsai vēstuli, kurā skaidri redzams starp viņiem valdošais humora līmenis. Jāzeps atskaitās par savu nedēļu – informācija, kas nododama Mamiņai.
Montag 27 Febr.
Liebe Margarete,
danke für Deinen blauen Brief! [..]
Mammi möchte eine Aufzählung meiner Schnäpse haben - bitte:
Montag. 26 Gläschen Cognac. 3 Flaschen Bier. Eine große Flasche Schnaps.
Dienstag. 1 Bierglas Benediktirieur. 35 Schnapse. 1-2 Tonnchen Bier.
Mittwoch. 25 Glas von folgender Mischung: Bier, Rotwein, Porter und Schnaps.
Donnerstag. 45 Schnäpse. Ein Dutzend Fl. Bier.
Freitag. 10 Flaschen Cognac. 99 Schnäpse.
Sonnabend. 175 (!!!) Schnäpse. 25 Flaschen Benediktiner. Eine Tonne Porter und 13 Flaschen Whisky.
[Mīļā Margarēta. Mamiņa vēlējās zināt par manu izdzerto šņabju skaitu - lūdzu:
Pirmdien. 26 glāzītes konjaka. 3 pudeles alus. Liela pudele šņabja.
Otrdiena. 1 alus glāze benediktīnieša. 35 šņabji. 1-2 tonnas alus.
Trešdiena. 25 glāzes šāda sajaukuma: alus, sarkanvīns, porteris un šņabis.
Ceturtdiena. 45 šņabji. Ducis alus pudeļu.
Piektdiena. 10 pudeļu konjaka. 99 šņabji.
Sestdienas vakars. 175 (!!!) šņabji. 25 pudeles benediktīnieša. Tonna portera un 13 pudeles viskija. - vācu val.]
–
Nette Woche, was?
Bitte schick mir nur immer die Femina: Ich werde sie schon gut verwahren.
Bald schreibe ich Mammi wieder einen Brief.
Viele Grusse
Joe
[Jauka nedēļa, vai ne? Lūdzu sūti man vienmēr Femina (žurnāls): es to labi paglabāšu. Drīz atkal uzrakstīšu Mamiņai vēstuli.
Daudz sveicienu,
Joe - vācu val.]
28. februāris
Džo raksta brālim un ir patiesi apbēdināts, ka neizdosies satikt brāli, – kā viņi abi bija plānojuši. Džo jau bija uzbūris veselu iztēles ainu par to, kā kopā labi izklaidēties. Toties reizē prieks par to, ka Mamiņa varēs doties atvaļinājumā un pabaudīt saules starus. Šai sakarā Džo dod vecākajam brālim arī pāris padomu. Pēc tam tiek pārstāstīti arī jaunākie ikdienas notikumi (par kuriem jau lasījām dienasgrāmatā)
28 febr./ 12 martā
Cher Ogier,
ļoti, ļoti žēl, ka Tu nebrauci te caur, jo biju ļoti uz to priecājies, Tevi atkal redzēt un parādīt Tev savu jauno, kaut arī garlaicīgo, dzīvi; vest pa kazarmām un zirgu staļļiem un starp citām lietām uzspēlēt Alma de Dios uz balalaikas un gitares. Tādā kārtā neviens no mūsējiem nedabon redzēt to milieu, kurā pavedu veselu gadu…
Bet par to ļoti priecājos, ka Mamiņa tiek uz ārzemēm un dabūs drusku saules un siltuma, kas viņai tagad ir ļoti vajadzīgi. Zinu, ka tas Tavu brīvību drusciņ ierobežo, bet Tu tak pats zini, ka galu galā nav nemaz tik bezgalīgi grūti drusciņ priekš cita cilvēka uzupurēties. Atmini tikai pēdejo Parīzes satikšanos un izsargājies pēc iespējas no asiem teikumiem, kas viņai ir ļoti sāpīgi. Nedomā nemaz, ka Tev gribu moralsprediķi turēt - tikai “dodu Tev padomus”, kurus pats vienmēr sevim atkārtoju, kad esmu mājās un kuri man vienmēr ir palīdzējuši uzturēti pilnīgu mieru un satikšanos. Tu tak par šiem “padomiem” nedusmojies, veco dakter?
Ļoti žēl tomēr, ka Tu te nenāci, jo te katrs mazais notikums paīsina laiku caur to, ka uz viņu gaida un sagatavojas, dzīvo nākotnē un tādā kārtā nemaz nemana, kā pāriet viena garlaicīga diena pēc otras. Tagad atliek vesels garš mēnesis līdz Lieldienām (varbūt varēsim tad braukt mājās uz vienu nedēļu) un es nemaz nezinu, kā to izdosies piepildīt. Braukšu katrā ziņā Mamiņu Virbaļļos satikt un vienu stundu ar viņu tur pasēdet vakzalī.
Slinkoju tagad jau otro dienu mājās, jo kaja, uz kuras bij uzkritis zirgs, no lielās dejošanas (tūlīt stāstīšu), ir iesākuse atkal sapēt un esmu uz kādām pāris dienām atsvabināts no dienesta. Lieta tāda, ka piektdien oficieru klubā bij amatieru izrāde, priekš kuras arī es biju uzzīmējis vienu dekorācijas gabalu. Tā tad jau tāpēc būtu pieklājīgs bijis mani ielūgt - bet nāca otrādi. Īsi priekš izrādes ieradās ielūgums no komandiera, kur bij tikai minēti trīsi savvaligee Ciminj, barons Taube un Volck’s, tā tad vācieši un krievs - mēs abi latvieši bijām izlaisti, kā to galu galā no fon Krusensterna (igauņu muižnieks) nevarēja citādi sagaidīt. Mūsu biedri, kas jāatzīst, bij ļoti возлушени un viens vēl aizbrauca pie adjutanta pēc izskaidrojuma, bet tur viņam tika teikts, ka komandiera ielūgums ir uzskatāms kā pavēle, un tāpēc viņiem bij jāaiziet, kaut gan viņiem tā lieta bij ļoti nepatīkama. [..] Bez tam no Doroguņinina tikām tūlīt ielūgti uz mazāku balli pilsētas klubā (zem šī svinīgā vārda slēpjas mazs ķieģeļu namiņš apmēram Slokas stilā), kur bij lielākā daļa oficieru ar dāmām un kur tad līdz pieciem no rīta bij jādejo bez apstāšanās - по приказанию. Pēc tam tam mana kāja sāka drusciņ sāpēt). Tu, cik atminos, esi lasījis Kuprina “Поединок”? Tādā garā ir apmēram arī mūsu oficieru sabiedrība, tikai drusciņ glītāka un zimpātiskāka. Starp dāmām ir dažas diezgan smukas, bet stipri garlaicīgas un tukšas sievietes. Satiekos vēl vienmēr pa laiku laikam ar savu mazo žīdieti tumšā ieliņā un dodu viņai bučošanas stundas - votķ vienīgais amiziers. Bez tam paliek gramofons un cinema.
Raksti man atkal kādu reizi.
Ko dar F. K.? Ko dar Marcels? Ko dar Sternheims? Basilici? Ernesto? Serenissimus? Odeon Kasino?
Sveiks un labu ceļojumu!
Joe
