Atšķirībā no Tautas padomes, kas nepilnu gadu vēlāk īstenoja Latvijas valstiskuma deklarāciju, Latviešu pagaidu nacionālajā padomē uz līdzvērtīgiem pamatiem piedalījās kā politisko partiju, tā sabiedrisko organizāciju un pašpārvaldes institūciju pārstāvji. Tas spilgti raksturo tābrīža situāciju, kad pilnvērtīgs latviešu politiskais spektrs vēl bija tikai tapšanas stadijā.
Kā īpašs 1917. gada politiskajai videi raksturīgs fenomens jāmin trīs Latvijas vēsturiskos novadus pārstāvošās zemes padomes, kurām gan bija visai atšķirīgs statuss.
Jau 1917. gada aprīlī Pirmajā Latgales latviešu kongresā izveidotā Latgales zemes padome, kuru vadīja Francis Trasuns, tā arī nebija panākusi sava statusa atzīšanu no Krievijas Pagaidu valdības puses, respektīvi – Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas.
Tajā pašā laikā Tērbatā tapušās Kurzemes pagaidu zemes padomes vadītāju Jāni Čaksti Pagaidu valdība gan iecēla par Kurzemes novada komisāru, respektīvi – evakuēto Kurzemes pašvaldības iestāžu vadītāju. Tomēr kā pašvaldības institūcijai bez teritorijas Kurzemes zemes padomei bija ierobežotas darbības iespējas. Vienīgā ar reālu varu apveltītā no trim tobrīd bija Vidzemes zemes padome, taču tās vēlēšanās 1917. gada augustā bija uzvarējuši radikāli kreisie spēki, kuri pret latviešu nācijas pašnoteikšanās ideju izturējās noraidoši.
Nespējot sastrādāties, nacionāli noskaņotais mazākums padomi bija pametis un tagad pārstāvēja šo institūciju Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sesijā.
Starp sabiedriskajām organizācijām nozīmīgākā loma bija latviešu bēgļu apgādes komitejām. Tapušas kā sociālā atbalsta organizācijas, šīs komitejas kļuva arī par nacionālās kopības uzturētājām, bet pēc 1917. gada Februāra revolūcijas – arī par latviešu bēgļu nacionālo interešu paudējām. Līdzās bēgļu pārstāvjiem kā otra nozīmīgākā grupa Valkas sesijā minami karavīru organizāciju delegāti. Jāsaka gan, ka bēgļu organizācijās tobrīd vēl valdīja pamatā uz nacionālo interešu vienotību orientēta gaisotne, toties kareivju organizācijas jau bija nepārprotami sadalījušās nacionālajās un boļševistiskajās, un ietekmīgākās latviešu strēlnieku organizācijas – Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomitejas jeb Iskolatstrela pārstāvji Valkas sesiju ignorēja.
Kas attiecas uz Valkā pārstāvētajām politiskajām partijām, tad tās visas bija 1917. gada Krievijas revolūcijas demokratizācijas bērni.
Klāt bija vēlākā Latvijas politikas smagsvara, maijā dibinātās Latviešu zemnieku savienības pārstāvji, tai skaitā Zigfrīds Meierovics.
Tomēr nozīmīgākā loma Valkā bija tieši vairākām nacionāli noskaņotās inteliģences un pilsonības partijām: Latviešu nacionāldemokrātu partijai, Latvijas Demokrātu partijai un Latviešu radikāldemokrātu partijai. Nacionāldemokrāti Kārlis Skalbe, Kristaps Bahmanis un Jānis Akuraters, demokrāts Pēteris Zālīte, radikāldemokrāts Jānis Zālītis bija starp tiem, kuri tobrīd – 1917. gada nogalē – definēja nacionālās pašnoteikšanās ideju savās publikācijās, Valkas sesijas runās, debatēs un programatiskajos dokumentos.
Taču liela latviešu politisko spēku grupa Valkas sesiju vai nu ignorēja vispār, vai piedalījās tajā tikai novērotāju statusā, debatēs oponējot tās mērķiem.
Tās bija sociālistiski orientētās partijas – latviešu sociāldemokrāti lielinieki un arī sociālisti revolucionāri jeb eseri.
Šīs partijas Latvijas nākotni saskatīja tikai kopā ar Krieviju, un lielinieki to redzēja ieplūstam vispasaules revolūcijas straumē, kuras neapturamo plūdumu tobrīd sludināja nule varu Petrogradā sagrābusī Krievijas boļševiku partija un tās vadonis Ļeņins. Un tobrīd šo ideju paudējiem bija vislielākā ietekme latviešu sabiedrībā.
Pretrunas starp nacionāli un boļševistiski orientētajiem spēkiem, kas iezīmējās Valkā, jau drīz pārauga asā konfrontācijā.