Ideja par latviešu pagaidu nacionālas padomes dibināšanu nāca no latviešu organizācijām Petrogradā. Tie bija Pirmā pasaules kara un revolūcijas apstākļi. 1917. gada februārī Krievijā gāza caru. Iestājas demokrātijas posms, kad pirmo reizi varēja atklāti runāt par pašnoteikšanos un nacionālo autonomiju. Par to cara laikā varēja runāt vien čukstus.
"Oktobra apvērsums, kad lielinieki nāca pie varas Krievijā, tas ļoti liels signāls latviešu pilsoniskajiem spēkiem apvienoties un pateikt, ko tad latvieši īsti grib. Pirms tam tie centieni bija ļoti individuāli, partiju līmenī, bet nebija tāda kopēja politiska platforma, kas varētu runāt visas tautas vārdā," norāda Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Latviešu pagaidu nacionālo padomi dibināja 13 organizāciju pārstāvji. Sesiju noturēja Valkā, jo Pirmā pasaules kara laikā tā bija izveidojusies par sabiedriskās un kultūras dzīves centru. Rīgu tobrīd bija okupējuši vācieši.
Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP) pirmā visai pasaulei pavēstīja - Latvija grib savu pašnoteikšanos, tās iekšējo iekārtu un attiecības uz ārieni noteiks Satversmes sapulce un tautas plebiscīts, nevis Krievijas lielinieku vara vai Vācijas ķeizariskā impērija. Tas bija skaidrs vēstījums, ka latvieši vēlas būt noteicēji savā zemē.
"Kārlis Skalbe, Jānis Goldmanis un citi uzskatīja, ka šajā laikā ir pasludināta Latvijas neatkarība [..] un arī daži ārzemju vēsturnieki uzskata, ka, jā, Latvijas neatkarība ir pasludināta tieši Valkā 1917. gada 2. decembrī," stāsta Aija Priedīte, Valkas Novadpētniecības muzeja galvenā krājuma glabātāja.
"Vārdu 'neatkarība' nevarēja lietot, jo tobrīd Rietumu sabiedrotie, ar kuriem nacionālās padomes dibinātāji jau bija uzņēmuši sakarus, teica, jūs varat teikt, ka jūs gribat pašnoteikšanos, gribat latviešu autonomiju, bet jūs nekādā gadījumā nevarat aizskart Krievijas teritoriālās intereses, jo Krievija joprojām atradās karā ar Vāciju.
"Miera sarunas ar Vāciju vēl nebija sākušās. Līdz ar to latviešu nacionālās padomes dibinātājiem bija jāņem vērā šīs sabiedroto prasības. Tolaik neviens īsti par neatkarības deklarāciju nesauca, jo neatkarība nebija saukta vārdā, un latviešus ierindoja starp tautām, kas joprojām ir ceļā uz savu nacionālo pašnoteikšanos. Bet vienlaikus, no mūsdienu pozīcijām raugoties, varam teikt, ka tas bija ļoti, ļoti nozīmīgs solis," norāda Tomaševskis.
LPNP izvērsa ļoti aktīvu, praktisku darbu. Sūtīja delegātus uz ārzemēm. Kā norāda vēsturnieki, bez Valkas deklarācijas un bez sakaru uzturēšanas ar ārvalstīm, ceļš līdz Latvijas valstij būtu daudz sarežģītāks.
"1918. gada jūlijā Zigfrīds Anna Meirovics aizbrauca uz Londonu un 1918. gada 11.novembrī, reizē, ar kara beigām panāca nacionālas padomes de facto atzīšanu kā Latvijas valdību. Tātad nedēļu vēl pirms Latvijas valsts proklamēšanas. Tas vien apliecina nacionālas padomes lielo ieguldījumu. Latvija starptautiski bija atzīta, vēl pirms tā tika oficiāli proklamēta," norāda Tomaševskis.
Tagad ēka, kurā sanāca LPNP, pieder Igaunijai, un tajā atrodas ir Valgas informācijas centrs. 1920. gadā, kad vilka Igaunijas un Latvijas robežu, Igaunijai uzdāvināja lielu daļu Valkas par to, ka igauņi palīdzēja latviešiem brīvības cīņās.
