“Šī ir absolūti neierasta situācija visiem, krīžu laiks. Mūsu psihe, ja salīdzinām to ar datoru, var uzkārties. Ir normāli būt nedaudz nenormāliem, kad visa pasaule ir sajukusi prātā,” norāda psihoterapeite. Daļa cilvēku jaunajos apstākļos jūtas komfortabli, bet citiem ir izjaukta rutīna, jo, iespējams, līdzšinējo astoņu stundu vietā tagad jāstrādā 15 vai 16 stundas.
Ābeltiņa norāda, ka pētījumos ir pierādīts – ja attālināto darbu cilvēks izvēlas pats, tad izdegšanas riski ir ievērojami mazāki, neveidojas tik izteikts konflikts starp darba un ģimenes dzīvi, ir lielāka apmierinātība. “Ja tas notiek piespiedu kārtā, tad attālinātais darbs nozīmē lielāku iespēju izdegt un ar laiku pat nevēlēšanos strādāt,” stāsta psihoterapeite.
Izdegšanas sindroms draud tad, ja cilvēks piedzīvo hronisku stresu un viņam trūkst veselīgas taktikas vai resursu, lai tiktu ar to galā.
Par izdegšanu liecina trīs pazīmes – spēku izsīkums, tostarp emocionālo, negatīva attieksme pret veicamo darbu, kas reizēm izpaužas kā ciniskums, kā arī efektivitātes zudums.
“Svarīgi nesajaukt ilgtermiņa efektivitātes zudumu ar akūtu reakciju. Esošajā situācijā tas var būt pilnīgi adekvāti. Tas ir veids, kā prāts tiek galā. Līdzīgi ir ar sāpēm - mums tās nepatīk, bet tām ir svarīga funkcija,” pauž psihoterapeite.
Būtisks riska faktors izdegšanai tagad ir atgriezeniskās saites trūkums, jo, strādājot attālināti, kolektīvs savā starpā mazāk sazinās. Tas var radīt sajūtu, ka no cilvēka veiktā darba nav nekādas jēgas. “Ir svarīgi pašiem proaktīvā veidā meklēt sociālo atbalstu un kontaktu. Vadītājiem ir svarīgi par to domāt. Ja esam pašnodarbinātie, tad ir svarīgi uzslavēt sevi pašiem, nežēlot labos vārdus sev,” mudina Ābeltiņa.
Tāpat līdz izdegšanai var novest absolūta dīkstāve, kad cilvēkam ir jāgaida bezdarbībā. Tādā gadījuma psihoterapeite iesaka atrast kādu jēdzīgu nodarbi: “Mēs varam piešķirt jēgu grūtībām, kam ejam cauri. Tas ir ļoti svarīgi.”
Esošajos apstākļos no izdegšanas sevi var pasargāt, dodot laiku aprast ar jauno situāciju. “Vajag apzināties šā brīža vajadzības un jāseko tām. Darbaholiķiem ir īpaši svarīgi nospraust prioritātes, lūgt palīdzību citiem un samazināt prasīgumu pret sevi. Ir jāatlicina laiks miegam un ēdienam. Ir jāsaraksta plānotājā svarīgākie uzdevumi un jāsaprot, ka nepagūšu visu,” saka psihoterapeite, uzsverot, ka dienas kārtībai ir ļoti liela nozīme. “Šobrīd ir būtiski nepārforsēt un negaidīt no sevis adaptācijas posmā lielu izrāvienu,” viņa mudina. Tāpat nedrīkst aizmirst rūpes par garīgo veselību.