«Jā, man ir bail!» Emocionālās veselības ceļvedis Covid-19 krīzes apstākļiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 7 mēnešiem.

Neziņa par nākotni, uztraukums par savu un tuvāko veselību, bažas par ekonomisko situāciju, sociālā izolētība – šie un citi Covid-19 krīzes izraisītie apstākļi rada labvēlīgu augsni trauksmei un citiem emocionāliem traucējumiem. Tas var izraisīt nebeidzamu riņķa danci – bailes saslimt ar vīrusu rada trauksmi, kas savukārt nelabvēlīgi ietekmē imunitāti, jo fiziskā veselība iet roku rokā ar garīgo. Kā šajos apstākļos saglabāt emocionālo līdzsvaru?

Nav iespējams nodrošināt labu imunitāti, dzīvojot palielinātā stresā, LSM.lv norāda Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas prezidente, ārste psihoterapeite Gunta Andžāne. „Tiklīdz rodas stress, ķermenis reaģē, izstrādājot stresa hormonu kortizolu. Imunitāte automātiski samazinās, un cilvēks kļūst uzņēmīgāks ne tikai pret vīrusiem, bet arī jebkuru psihoemocionālo stresu. Imunitāte var būt normas robežās, tikai gūstot labsajūtu un esot labā garastāvoklī,” ārste skaidro.

Ieskatīties acīs bailēm

Izjust trauksmi un bailes esošajā situācijā ir normāli ikvienam, LSM.lv uzsver  ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons. Bieži rodas cilvēciska vēlme no nepatīkamajām sajūtām atbrīvoties, taču mierinājumu, tieši pretēji, drīzāk iespējams rast, grūti izturamās emocijas atzīstot, nevis mēģinot tās izstumt no apziņas kā nevēlamas. 

„Problēmas sākas tad, ja no bailēm mēģina tikt vaļā. Mēģināt bailes mazināt ir viens, bet daudzi šobrīd vēlas tās pilnībā izdzēst.

Cilvēku satrauc, kas būs ar viņa un tuvinieku veselību, ar darbu un ekonomisko situāciju, tādēļ ir vēlme atrast ideālo panaceju, kā, kaut ko uzzinot vai izdarot, šīs bailes pilnībā pazudīs.

Lai cik sarežģīti tas neizklausītos, ir jāpieņem, ka ar darbībām trauksmi pilnībā izslēgt nevar,” uzsver psihoterapeits. 

Liels izaicinājums var būt sajūta, ka esošajos apstākļos zūd kontrole pār dzīvi. Psihoterapeits Miksons norāda, ka vēlme pēc tās ir raksturīga visiem, lai varētu veikt kādu darbību un kopumā justos mierīgāk, taču katram tā ir atšķirīgā gradācijā.

„Viens satraukuma stāvoklī apēdīs kūciņu, cits izies paskriet, vēl kāds lasīs grāmatu. Katrs mēģinās kaut ko darīt, lai tiktu galā ar nepatīkamu izjūtu. Tas ir normāli. Taču ir cilvēku grupa, kuri nespēj izturēt jebkuru nepatīkamo sajūtu, jo šķiet, ka tā pilnībā pārņem un paralizē. Rodas fantāzija, ka, man kaut ko izdarot, nepatīkamā sajūta zudīs, tāpēc viņi mēģina meklēt, kas varētu būt šī darbība,” stāsta Miksons.

Bažīga temperatūras mērīšana var radīt simptomus

Ja cilvēkam ir bailes saslimt ar vīrusu, tad nedrošības sajūtu, iespējams, mēģina slāpēt, bažīgi un nemitīgi novērojot savu veselību. „Ir normāli izmērīt temperatūru, pievērst uzmanību tam, vai man ir kakla sāpes, iesnas, bet pieejot tam kritiski, nevis pie mazākajām izmaiņām uzreiz secinot – tas ir Covid-19! Ja pamana simptomus, ir vērts apdomāt, vai tiešām esmu bijis publiskās vietās, vai neesmu mazgājis rokas pietiekami, vai varēju būt saticis kādu inficēto. Risks vienmēr pastāv, uzmanība veselībai ir jāpievērš, bet nevajag darīt to bažīgi un pārmērīgi, tādējādi uztraucot sevi vēl vairāk,” pauž Miksons.

Pārlieku bažīga veselības uzraudzīšana var radīt vēl lielāku trauksmi, kas savukārt fizioloģiski ietekmē visu ķermeni, un cilvēkam patiešām var parādīties kāds simptoms, skaidro ārsts: „Tai brīdī cilvēkam var šķist – lūk, es taču zināju, ka man ir vīruss! Lai gan tā ir ķermeņa reakcija uz paša uzkurinātajām bailēm.''

Pārtikas krājumi – ilūzija par kontroli

Tāpat aiz pārtikas krājumu veidošanas var slēpties centiens saglabāt kontroli pār savu dzīvi un tādējādi izvairīties no bailēm un bezspēcības sajūtas, kas šobrīd daudzus objektīvi piemeklē. „Ja nevaru kontrolēt, kas notiks pasaulē, varu kontrolēt, kas ir manā mājā, tāpēc sapērku pārtikas krājumus,” norāda Miksons.

Atsaucoties uz Anglijas kolēģu novērojumiem, psihoterapeits stāsta, ka tur pārtikas krājumu veidošana kļuvusi par burvju loku – cilvēki izpērk veikalu tukšu, iekšējā trauksme varbūt uz mirkli pierimst, bet pilnībā neizzūd. Pēc brīža trauksme atkal atgriežas, un šķiet, ka ir jāpērk vēl kaut kas, bet veikalā ir tukši plaukti, jo viss ir izpirkts,” stāsta Miksons. Attiecīgi rodas otrais trauksmes vilnis, kad cilvēki veikalā ir vēl lielākā panikā, jo pašu iepriekšējās darbības rezultātā nevar veikt ikdienas darbību, kas palīdz uz laiku apklusināt trauksmi.

Plānot pārredzamu nākotni

Papildu stresu šobrīd rada arī neskaidrība, cik ilgi būs nepieciešams pakārtot savu ikdienu ārkārtas situācijai un strādāt no mājām, iespējams, paralēli rūpējoties par bērniem. „Nezinām, vai 14. aprīlis, līdz kuram pagaidām ir noteikts ārkārtas stāvoklis, nesīs kādu prieka vēsti. Ir jāmēģina dzīvot dienai, kurā esi tagad. Ja šobrīd zinām, ka mājas režīms ir līdz 14. aprīlim, tad savu dzīvi plānoju līdz tam,” iesaka psihoterapeits.

Ārsts arī mudina raudzīties uz nākotni ar piesardzību, uzreiz nepieņemot, ka pēc 14. aprīļa dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs: „Ja izmaiņu nebūs, tad jau būšu izveidojis augsni, lai turpinātu darbu šādā režīmā. Ja to nevajadzēs turpināt, tad būšu atradis labu veidu, kā tikt galā ar problēmu.”

Krīze kā iespēja

Tai sabiedrības daļai, kas vadījusi izolētu dzīvi arī līdz šim, jaunie apstākļi var būt ļoti ērti. Turpretī tiem, kuri pieraduši būt sociāli aktīvi un apmeklēt dažādus pasākumus, jāsaskaras ar grūtībām.

Īpašs izaicinājums ārkārtas situācija ir cilvēkiem, kuri ar aktīvām izklaidēm mēģinājuši slāpēt trauksmi.

„Izolācijas apstākļi var aktualizēt bailes un citas nepatīkamas izjūtas, tāpēc cilvēki ir spiesti risināt problēmu, kas līdz šim atlikta. Varbūt pārim vai vecākiem ar bērniem jāsāk risināt iepriekš atliktas sarunas. Līdz šim mēs esam atraduši veidus, kā izvairīties no problēmu risināšanas un uzreiz likt sev justies labāk, piemēram, aizejot uz kafejnīcu vai aizbraucot ceļojumā. Vienmēr kaut ko varēja darīt, lai no šīm sajūtām izvairītos un justos labāk, tagad jāmeklē risinājums,” psihoterapeits aicina uz esošo krīzi palūkoties kā uz iespēju, tiesa, piespiedu kārtā sākt kaut ko risināt.

Tāpat esošie apstākļi ir pavēruši iespēju just kaut ko patīkamu šajā situācijā – var nodarboties ar to, kam iepriekš nav bijis laika. „Iespējams, beidzot varu sakārtot māju, izlasīt kādu grāmatu vai sazināties ar kādu sen nedzirdētu cilvēku. Protams, nevar arī mudināt raudzīties tikai uz gaišo pusi, bet, iespējams, viss nav tikai drūmās krāsās,” norāda Miksons. Psihoterapeits kā uzteicamu piemēru min atsevišķus ēdināšanas uzņēmumus, kuri, nevis tikai ieslīgst bezcerībā par piemeklējušo krīzi, bet arī meklē veidus, kā būt sabiedrībai noderīgiem, šai gadījumā, atbalstot mediķus ar bezmaksas pusdienām.

Informācijas pārsātinājums

Daudzviet tagad lasāms ieteikums mazināt satraukumu, samazinot informācijas plūsmu, kurai ikdienā seko līdzi, jo pārmērīga informētība var kalpot par iemeslu trauksmei. Miksons norāda, ka tas nozīmē nevis pilnībā informatīvi izolēties, bet gan kritiski izvērtēt, cik plašs informācijas lauks ir nepieciešams:

„Svarīgākā informācija tāpat jūs sasniegs agri vai vēlu ar mediju vai valsts iestāžu starpniecību. Nav nepieciešams būt pārlieku informētam, sekojot katram jaunākajam „Facebook” ierakstam. To, protams, var darīt, bet jābūt kritiskam pašam pret sevi un jāsaprot, vai informācijas pārsātinājums neuzvelk vēl vairāk. Ja tas uzvelk, tad vajadzētu atturēties,” iesaka psihoterapeits.  

Nenonākt sazvērestību teoriju valgā

Krīzes situācijas un neziņa vienmēr rada arī labvēlīgu augsni dažādām sazvērestības teorijām, ka nepatikšanas ir radījusi kāda institūcija vai konkrēts cilvēks. Šādu teoriju radīšana ir vēl viens centiens aplinkus pieklusināt nepatīkamās izjūtas. Ja kaut kas rada bailes un bezspēcības izjūtu, kas izraisa dusmas, bieži tiek meklēts ārējs, redzams apstāklis, uz ko šīs negācijas izlikt.

 „Ja pats savas dusmas neatzīstu un nepieņemu, ka tas ir normāli, tad man ir jāatrod, kur tās novirzīt. Psihoterapijā to sauc par projekciju – savas izjūtas piedēvē citam, lai tiktu ar tām galā. Piedēvēt dusmas Covid-19, nav iespējams, jo kā vīruss var dusmoties? Sazvērestības teorijas tādā gadījumā piedāvā kaut ko skaidru, piemēram, kādu cilvēku, kas vīrusu it kā radījis, lai iznīcinātu indivīdus vai ekonomiku. Ne jau es pats esmu agresīvs un dusmīgs. Manas dusmas ir pamatotas, jo viņš to visu sāka,” skaidro Miksons.

Atzīt dusmas mūsu kultūrā ir īpaši grūti, jo Latvijā nav pieņemts tās atklāt nekādā veidā. „Labais tonis” ir dusmas paturēt pie sevis, kas ilgtermiņā var radīt emocionālas ciešanas un trauksmes izjūtu.

Atbalsts līdzcilvēkiem: „Redzu, ka uztraucies”

Emocionālas spriedzes apstākļos būtiska loma ir līdzcilvēku atbalstam, taču Covid-19 krīzes īpašais izaicinājums ir tāds, ka nepatīkamas izjūtas piedzīvo visi. Proti, paaugstināta stresa situācijā var būt grūtāk būt iejūtīgam pret otru. Apziņa, ka nepatīkamas izjūtas ir pārņēmušas arī līdzcilvēku, apstākļus var tikai sarežģīt un papildus radīt aizkaitinājumu, ja cilvēks neapzinās pats savas sajūtas.

„Tādi „iedrošinošie” vārdi kā „liecies mierā, par to nav vērts uztraukties” otram nelīdz nevienā dzīves situācijā, ne tikai esošajos apstākļos,” norāda Miksons. Tā vietā psihoterapeits iesaka ieklausīties un censties izzināt satraukuma iemeslu. Otru var iedrošināt vārdi: „Es redzu, ka tevi tas satrauc, bet mēs tiksim ar to galā.”

Līdzcilvēka bažām ir jāpieiet kritiski – ja cilvēku satrauc pārlieku dramatiska iedomāta situācija, uz to ir iejūtīgi jānorāda. „Ja cilvēks runā dramatizēti, tad nevajag teikt, ka tās ir muļķības. Tā vietā var norādīt, ka redzat satraukumu, bet iedomātais scenārijs jums izklausās pārspīlēts un tā, visticamāk, nebūs,” iesaka psihoterapeits. Ja šķiet, ka pārspīlētais satraukums tuviniekam neatkāpjas, ir vērts vērsties pie ģimenes ārsta, psihiatra vai ārsta psihoterapeita.

Īpaši vērīgiem trauksmes gadījumā vajadzētu būt pret senioriem, kuriem fonā var būt arī demences attīstība, dažādi kognitīvi traucējumi, kas apgrūtina informācijas apstrādāšanu, kā arī citas saslimšanas. „Vecākā gadagājuma cilvēkiem var būt nepieciešams vairākas reizes izstāstīt esošo situāciju, ja viņi to īsti neizprot vai nesaprot, kamdēļ pēkšņi bērni vairs nenāk pa durvīm iekšā un atstāj paciņu pie sētas. Ja viņiem attīstās pārāk liela trauksme, ar ko paši tuvinieki netiek galā, tad noteikti būtu jāvēršas pēc profesionālas palīdzības. Reizēm var būt nepieciešami īslaicīgi ārsta nozīmēti medikamenti, lai mazinātu trauksmi,” norāda Miksons.

Kur meklēt atbalstu pašam

Profesionālu emocionālo palīdzību esošajā krīzes situācijā ir vērts apsvērt arī pašam, ne tikai līdzcilvēku atbalstam. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuriem atrašanās mājās dažādu iemeslu dēļ sagādā stresu un līdz šim vienīgā iespēja no tā distancēties ir bijusi došanās sabiedrībā. Īpaša riska grupa ir cilvēki, kuriem ģimenē nākas saskarties ar dažādām atkarībām, konfliktiem vai vardarbību.

Akūtās situācijās palīdzību var meklēt, zvanot uz diennakts krīzes tālruņiem, piemēram, krīžu un konsultāciju centru „Skalbes”. Veselības ministrijas pārstāvis Oskars Šneiders norāda, ka pašlaik tiek meklēts risinājums, kā šī atbalsta veida apjoms esošajā krīzes situācijā iedzīvotājiem varētu tikt palielināts.

Bezmaksas konsultācijas

Savu artavu sabiedrības garīgās veselības atbalstam šobrīd sniedz arī speciālisti, kuri pieņem individuālus lēmumus grūtībās nonākušiem cilvēkiem sniegt bezmaksas vai samazinātas maksas konsultācijas. Par lēmumu konsultēt bez atlīdzības sociālās saziņas vietnē „Twitter” paziņojuši psihologi Reinis Lazda un Raimonds Lazda. Tāpat Latvijas Ārstu psihoterapeitu asociācijas (LĀPA) prezidente Andžāne norāda, ka arī šīs organizācijas atsevišķi biedri krīzes periodā ir nolēmuši samazināt vizītes maksu vai sniegt atbalstu kolēģiem, kuriem tāpat šis laiks sagādā īpašus izaicinājumus. 

Bezmaksas palīdzību piedāvā ne tikai garīgās veselības speciālisti. Piemēram, ārsts Uģis Gruntmanis cilvēkus mudina pieteikties pie sevis uz attālinātu endokrinologa konsultāciju, lai tādējādi atslogotu darbu kolēģiem slimnīcās.

Psihoterapija internetā

Savukārt tos, kuri psihoterapiju iesākuši jau iepriekš klātienē, LĀPA un Latvijas Psihoterapeitu biedrība mudina konsultācijas nepārtraukt, izmantojot attālinātas vizītes iespējas ar „Skype”, „Zoom”, „WhatsApp” un citu saziņas lietotņu starpniecību. LĀPA prezidente Andžāne atzīst, ka

attālināta psihoterapija nav pilnībā pielīdzināma klātienes vizītēm, taču tas ir labāks risinājums nekā terapijas pārtraukšana vispār, jo līdz šim risinātās problēmas krīzes situācijā var samilzt lielākas, ja tās atstās novārtā.

 „Ar attālinātu terapiju kaut ko zaudē un kaut ko iegūst. Ieguvums ir tāds, ka attālināta saziņa esošajos apstākļos ir fiziski droša. Taču psihoterapija ir attiecību un jūtu pārneses ārstēšana, kas ir tik smalka, ka diemžēl īsteni kvalitatīvu un profesionālu palīdzību var saņemt tikai klātienē. Taču, ja ir jāizdara izvēle starp atteikšanos no terapijas vai tās veikšanu attālināti, tad priekšroka jādod pēdējam,” pauž Andžāne.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti