ĪSUMĀ:
- Inspekcijā šogad par veselības aprūpes kvalitāti ginekoloģijā un dzemdniecībā saņemti 19 iesniegumi, tostarp pirmais par emocionālu vardarbību dzemdībās.
- Zvērināta advokāte: Latvijā vardarbība dzemdībās pastāvējusi arī iepriekš, arī citās valstīs, taču līdz šim ir ļoti maz darīts, lai to novērstu.
- Veselības tiesību eksperte: Esošā pacientu tiesību aizsardzības sistēma ir salīdzinoši vāja un maz attīstīta.
- Tāpat šobrīd Latvijā trūkst kārtības, kādā runāt ar pacientu, – kādi jautājumi jāuzdod, kā jāvērtē tas, cik daudz pacients no ārsta izklāstītā saprot.
- Nodarītos pāridarījumus ekspertes aicina dokumentēt, kā arī saistībā ar tiem vērsties pašā slimnīcā un valsts iestādēs.
Latvijā veselības nozari uzrauga Veselības inspekcija (VI), taču zvērinātas advokātes, Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātes asociētās profesores Solvitas Olsenas vērtējumā iestāde ilgu laiku uzskatījusi, ka viņu pienākums nav izmantot visus pieejamos pierādījumus, tādējādi skatot tikai to, kas pausts medicīnas dokumentos vai ārsta vai māsas ieskatā par notikušo.
"Tie ir vienas personas sastādīti dokumenti, kuros nebūs nekas par vardarbību un apsaukāšanu, līdz ar to tie nevar būt pietiekami ticami, ja otra puse neapliecina, ka tā tiešām bijis. Tas, ka mums nav saprātīgas kontroles par šiem pārkāpuma gadījumiem, dubultā viktimizē tās sievietes, kas gatavas stāstīt par notikušo. Viņas atkārtoti cieš no netaisnīgas valsts iestāžu rīcības," sacīja Olsena.
Kopumā VI par veselības aprūpes kvalitāti ginekoloģijā un dzemdniecībā no 2018. līdz 2022. gadam saņemti 140 iesniegumu.
Nevienā no iesniegumiem nav bijušas ietvertas sūdzības par emocionālo vardarbību dzemdībās.
Savukārt šī gada pirmajos sešos mēnešos dzemdniecībā un ginekoloģijā saņemti kopumā 19 iesniegumu, tajā skaitā pirmais iesniegums, kurā konkrēti minēta emocionālā vardarbība dzemdībās. Patlaban notiek iesnieguma ekspertīzes process.
Inspekcijā skaidroja, ka līdz šim iesniedzēji atsevišķos gadījumos ziņojuši par ārstu nelaipnu attieksmi un komunikācijas prasmju trūkumu, savukārt termins "emocionālā vardarbība" veselības aprūpē saturiski noformulējies vien pēdējos divos gados.
"Paslaucīt problēmu zem paklāja"
Kā norādīja Olsena, vardarbība dzemdībās pastāvējusi arī iepriekš, tostarp arī citās valstīs, taču līdz šim Latvijā ir ļoti maz darīts, lai to novērstu. Papildus tam publiskajā telpā tās sievietes, kas ir gatavas dalīties savā pieredzē, tiek noniecinātas no profesionāļu puses. Veselības tiesību eksperte un jaunā zinātniece, juriste un LU pasniedzēja Laura Kadile lēš, ka šādu attieksmi pret pacientu, iespējams, rada ārstniecības personu stāvoklis sabiedrībā, atalgojums, pārslodze, kā arī aizvadītā Covid-19 pandēmija.
"Mēs mēģinām to visu ignorēt, noliegt un paslaucīt zem paklāja. Mēs redzam, ka Latvijā ir, piemēram, nevajadzīga iejaukšanās dzemdību laikā bez sievietes piekrišanas vai ka viņai netiek prasīta piekrišana jebkāda veida stimulācijām, griezieniem. Mums jau gadiem vērojama stagnācija, gan runājot par dzemdību kvalitāti, gan arī par veselības aprūpes kvalitāti kopumā, kā arī pacientu tiesībām. Tas, ka šobrīd cietušās sievietes ir gatavas par to runāt, palīdz mazināt personīgo traumu un nākotnē dod iespēju uzlabot situāciju," sacīja Olsena.
Arī Kadile atzīmēja, – tas, ka kāds tiesību aizskārums ir skaļāk izskanējis sociālajos tīklos, medijos vai ticis kur publicēts, nenozīmē, ka tie nenotiek ik uz soļa ikdienā. Tomēr bieži vien par vardarbīgiem gadījumiem ir dzirdēts reti, jo vai nu pats pacients vairs neatcerēsies, kas pirms vai pēc operācijas ar viņu noticis, to pat nezinās, vai arī bīsies kādam kaut ko izpaust.
"Lielākoties par pacientu tiesību pārkāpumu izdzirdam vien tad, kad tas pacientam ir radījis salīdzinoši lielāku aizskārumu un tas ir nonācis līdz dzirdīgām ausīm. To lielākoties spēs paveikt gados jaunāks pacients, bieži ar piekļuvi sociālajiem tīkliem, medijiem, iepretim, piemēram, vecāka gadagājuma pacientam, kam šādas iespējas "sūdzēties" nav vai ir ierobežotas," uzskata veselības tiesību eksperte.
Viņa norādīja, ka pacientu tiesību aizskārumi un ētikas pārkāpumi ārstniecības iestādēs var būt arī salīdzinoši mazi. Piemēram, tas var būt ētikas normu pārkāpums, izturoties nievājoši pret pacientu, nesasveicinoties, apvainojot. Lielākoties tikai tādēļ, ka ārstam ir bijusi noslogota darba nedēļa, pārlieku liels pacientu daudzums, kuru vidū arī vienmēr satrauktās topošās māmiņas, vai konstanti zems atalgojums par paveikto. Tāpat aizskārumi var beigties ar smagākiem un pacientam radītiem būtiskiem kaitējumiem, piemēram, privātu ziņu nopludināšanu vai fizisku kaitējumu, piemēram, sekām, kas paliek pēc operācijas.
Pacients nav atbildīgs par ārstu profesionalitāti
Olsena uzsvēra – sieviete nav un nevar būt atbildīga par to, lai visi darbinieki, kas strādā konkrētā ārstniecības iestādē, atbilstu profesionālām kvalifikācijas prasībām, kā arī spētu komunicēt un strādāt kā pienākas. Viņa norādīja, ka citās valstīs esot iestrādāta prakse, ka tajās jomās, kurās ir zināma sistēmiska problēma, tiek izveidota speciāla komisija, kas izmeklē situāciju, nāk ar secinājumiem un ieteikumiem, kas būtu jāmaina, lai situāciju vērstu uz labu. Latvijā viņa pagaidām par tādu nav dzirdējusi.
Līdzīgās domās ir arī Kadile, norādot, ka pacientu tiesībās pasargāt personu, kas ir cietusi, "aizsardzības" sistēma ir salīdzinoši vāja, maz attīstīta, kā arī tajā vērojami pat kļūdaini risinājumi tiesību piemērošanas jomā.
Turklāt viņa uzsvēra, ka grūtnieces nav vienīgā pacientu kategorija, kas mēdz piedzīvot neapmierinošu ārstniecības praksi. Proti, lielākā daļa cilvēku, nezinot savas pacientu tiesības, pakļaujas idiomai, ka "ārsts zina labāk", savukārt ārsts pilda tā saukto tēvišķīgo lomu pār pacientu, balstot pieņemto lēmumu pēc objektīviem kritērijiem.
Vienlaikus, Kadiles vērtējumā, nepieciešams vērtēt kā pacientu, tā arī ārstniecības personas rīcību, jo pacienta attieksme un izturēšanās pret ārstu var aizskart vai nokaitināt arī pašu ārstniecības personu. Šajā gadījumā gan jāgarantē, ka ārsts, rīkojoties savas profesionālās brīvības ietvaros, nepārkāps vispirms ētikas normas saziņā un saskarsmē ar pacientu.
Trūkst kārtības, kādā jārunā ar pacientu
Ekspertes norāda, ka nereti pacientu tiesību aizskaršanas pamatā ir savstarpējās komunikācijas neesamība ceļā uz informētās piekrišanas saņemšanu ārstniecībā.
Kadile atzina, ka piekrišanas nesaņemšana vai vien formāla tās saņemšana, piemēram, nevērtējot, vai pacients šobrīd vispār ir spējīgs to sniegt, ir lielākais klupšanas akmens ārstniecības iestādēs Latvijā, kā arī sistēmā kopumā. Šobrīd Latvijā nav izdomāta un ieviesta kārtība, kādā jārunā ar pacientu, kādi jautājumi jāuzdod, kā jāvērtē tas, cik daudz pacients no ārsta izklāstītā saprot.
Šādas kārtības ieviešana nozīmētu, ka attiecībā pret katru pacientu būtu jānodrošina individuāla pieeja, taču patlaban pacients ir pakļauts visatļautībai, nekontrolētai praksei, ārsta brīvi un vienpersoniski pieņemtam lēmumam, skaidroja Kadile. Kā piemēru viņa minēja komunikācijas vadlīniju starp ārstniecības personām un pacientu ieviešanu, norādot, ka pacientam nav jāpakļaujas ārstu norādījumiem, bet gan kopīgi komunikācijas ceļā jāizlemj, ko vēlas pati grūtniece, proti, kas būs pacientam pieņemama veselības aprūpe, kā to nodrošināt, kādas ir alternatīvas un riski.
Tāpat šādu un līdzīgu situāciju pamatā ir arī medicīnas tiesību zināšanu trūkums ārstniecības personām. Veselības tiesību eksperte informēja, ka medicīnas tiesības kā studiju kurss Latvijā tiek pasniegts vien pēdējos desmit gadus, tādēļ tie ārsti, kas beiguši mācības pirms šī perioda, nemaz savas un pacientu tiesības un pienākumus nepārzinās. Savukārt tikko medicīnas tiesību kursu apguvis students, strādājot ārstniecības iestādē un vēršot ārstu uzmanību uz pieļautajiem pārkāpumiem praksē, lielākoties pat netiks uzklausīts, tādējādi pieļaujot nepareizas prakses izplatīšanos turpmāk, jo "ir ērti tā, kā šobrīd ir", viņa atzina.
Kadile uzskata, ka ārstniecības iestāžu vadībai būtu jānodrošina ārstniecības personu apmācība medicīnas tiesību jautājumos, jo īpaši attiecībā uz informēto piekrišanu, tās saņemšanu un komunikācijas veidu kā šīs piekrišanas priekšnoteikumu. Papildus tam medicīnas tiesībās būtu ieviešams lemtspējas jēdziens, bez kura nav iespējams izvērtēt pacienta sniegto piekrišanu ārstniecībā.
Savukārt Olsena uzskata, ka ir jāievieš arī pietiekami efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi cietušajiem pacientiem, kā arī jānodrošina kontrole gan ārstniecības iestādēs, gan arī profesionāļu komandās, tādējādi, piemēram, izsakot aizrādījumus tiem mediķiem, kas pieļauj likumpārkāpumus. Viņa uzsvēra, ka sistemātisku pārkāpumu gadījumos valstī ir jābūt instrumentam, kas nosaka, ka darbinieku tā rīcības dēļ nevar laist pie pacienta, lai tas varētu saņemt drošu un kvalitatīvu valsts apmaksātu pakalpojumu. Tas varētu atturēt iespējamo pāridarītāju no līdzīgas darbības veikšanas.
Pievērst uzmanību "sarkaniem karogiem"
Kamēr Latvijā nav izstrādāta kārtība, jebkādus piedzīvotos pāridarījumus no ārstniecības personāla puses pacients var labāk pierādīt, ja tos, piemēram, nofilmē vai ieraksta. Olsena gan norādīja, ka tā vairs nav normāla ārstniecība, taču, ņemot vērā, ka ārstniecības iestādes ilgstoši nomelno, pazemo sievietes, nostādot tās neaizsargātā situācijā, nereti nākas ķerties pie līdzekļiem, kas nav tie labākie.
Ja mediķis ķeras klāt ārstniecības procesam, neko nepaskaidrojot, sievietes var lūgt skaidrojumu veicamajām darbībām un to nepieciešamībai, kā arī uzdot jautājumus, kas šķiet svarīgi. Tas attiecas arī uz pavadošajām personām, skaidroja Olsena, uzsverot, ka ārstniecības personas atbilde "nav svarīgi" šajā gadījumā nav pieņemama, jo pacientam ir tiesības pašam izlemt, kura informācija ir vai nav svarīga.
Tāpat asociētā profesore un zvērinātā advokāte iesaka fotografēt medicīniskos dokumentus no pašas pirmās lapaspuses un pārbaudīt, kurš ārsts ko ir ierakstījis, jo arī dzemdniecībā ir izplatīti gadījumi, kad ārstējošais ārsts neiepazīstina pacientu ar sevi.
"Bieži sievietes stāsta, ka atnācis kāds mediķis, laikam ārsts, bet viņas nezina, kā to sauc, un tad ir jānoskaidro, kas bijuši iesaistīti ārstniecības procesā. Medicīniskos dokumentos parakstījies kāds pieredzējis ārsts, bet klātienē bijis kāds cits," stāstīja Olsena.
Savukārt, ja sieviete saskaras ar jebkāda veida vardarbības izpausmēm, Kadile aicina sūdzēties ārstniecības iestādē.
Tas ir vislabākais variants tad, ja pacients joprojām atrodas iestādē. Viņa norādīja, ka veselības kaitējumu ar sūdzību var pagriezt tādā virzienā, kas varētu novērst šo kaitējumu.
Sievietes var vērsties ar sūdzību par ārstniecības iestādes vai ārsta darba kvalitāti arī VI, kā arī tiesā. Ja kriminālprocesa ietvaros tiek konstatēts pārkāpums, tad atlīdzību var lūgt arī šī procesa ietvaros. Tas jo īpaši ir efektīvākais variants maznodrošinātiem pacientiem, jo valsts to īsteno par saviem līdzekļiem, skaidroja Kadile.
Tāpat pacients var prasīt atlīdzību no ārstniecības riska fonda, kas ir ārpustiesas ceļā, ja pacientam nodarīts kaitējums dzīvībai vai veselībai.
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
