"Ir ļoti svarīgi atšķirt cilvēku, kuram patīk maksimālisms vai daudz mantu, no patiešām smaga stāvokļa, kas ir psihiskā saslimšana, kas ir mentālās veselības traucējums – patoloģiska vākšana, kas patiesībā prasa profesionālu palīdzību," uzsvēra Ābeltiņa.
Cilvēkiem ir dažādas gaumes, un ne visiem ir jābūt minimālisma piekritējiem savā dzīvesstilā un mājoklī. Kādam var patikt vairāk grāmatu plauktos, vairāk drēbju skapī, no kurām izvēlēties, vairāk sentimentālu priekšmetu interjerā, taču vēlmei vākt jāsaglabājas veselīgās robežās.
"Patoloģisko vākšanu raksturo pilnīga dzīves telpas piepildīšana ar dažnedažādām mantām. Kad es saku "pilnīga piepildīšana", es to tā arī burtiski domāju. Nereti cilvēkiem, kuriem ir šis mentālās veselības traucējums, īsti nepaliek vietas, pa kuru aiziet, teiksim, uz virtuvi. Viss dzīvoklis un māja ir tik blīvi piepildīta, ka tur ir tikai tādas kā ejas, kas patiesībā apdraud arī dzīvību, jo mantas bieži tiek sakrāmētas tādās kā piramīdās, un tas viss var uzkrist virsū.
Tās ir divas dažādas lietas – cilvēks, kuram vienkārši ir daudz mantu, kuram varbūt nav ideāla kārtība, un cilvēks, kura dzīve ir mantas," uzsvēra Ābeltiņa.
Patoloģiska vākšana var attīstīties jebkurā vecumposmā, taču pētnieki secinājuši, ka ar katru desmitgadi, ja cilvēkam jau ir novērojamas problēmas, situācija pasliktinās. Līdz ar to, jo vecāks kļūst cilvēks, jo lielākas izpausmes šim traucējumam būs iespējams novērot.
"Divi lielie pasaulē atzītie slimību klasifikatori šobrīd vākšanu ir atdalījuši kā atsevišķu diagnozi. Agrāk tā ietilpa obsesīvi kompulsīvos traucējumos, bet šobrīd ir skaidrs, ka tā ir atsevišķa diagnoze, kas diezgan grūti padodas ārstēšanai, jo cilvēki nereti paši neuztver to kā problēmu. Cilvēki tiešām nesaskata tajā kaut ko īpašu," norādīja Ābeltiņa.
Pētījumi par šīs diagnozes izcelsmes iemesliem vēl turpinās, un joprojām speciālistiem ir gana daudz neatbildētu jautājumu, taču skaidrs, ka cilvēks ar patoloģiskām vākšanas problēmām no mantu vākšanas gūst prieku, iespējams, aizpilda arī kādu tukšumu dzīvē, tāpēc nevēlas no tām šķirties.
"Ja kāds vardarbīgi atņem šīs mantas, cilvēks izjūt ļoti daudz bēdu, skumju un dusmu. Tas ir ļoti milzīgs pārdzīvojums, tas nav vienkārši izmest mantas, – šiem cilvēkiem tas ir kā izmest daļu no viņiem," skaidroja Ābeltiņa.
Ja krājumus ir izmetuši tuvinieki, vācējs to var uztvert kā pāridarījumu un pat saraut attiecības, norobežoties no apkārtējās pasaules un cilvēkiem. Līdz ar to, lai palīdzētu cilvēkam cīņā ar šo problēmu, ieteicams vispirms konsultēties ar kādu speciālistu.
Ābeltiņa skaidroja, ka konsultēties ar speciālistu der, jo, pirmkārt, lai izglītotos par šo traucējumu, jo tas ir sarežģīts. Otrkārt, lai saņemtu tādu emocionālu atbalstu. "Ja jūs dzīvojat kopā ar tādu cilvēku, tas ir ļoti grūti arī visiem pārējiem – tās bezgalīgās cīņas un pārrunas par to, ko darīt, ko atstāt un ko var mest ārā. Tas ir smags traucējums, līdz ar to atbalsts ir noderīgs visiem," skaidroja speciāliste.
