Grāmatas ar burvju nūjiņu
Ar senu mīlestību pret omulīgajiem Lupatiņu piedzīvojumiem, ko iedzīvinājuši Inese Zandere, Edmunds Jansons, Reinis Pētersons, interaktīvās grāmatas “Lupatiņi pie galda”, “Lupatiņi laukos”, “Lupatiņu pilsēta” (“Liels un mazs”, 2018/2019) komplektā ar runājošo burvju nūjiņu – digitālo pildspalvu pirmsskolas vecuma bērniem bija liels pārsteigums.
Vērtīgi ir tas, ka vienā un tajā pašā grāmatā ir pieejami divi sarežģītības līmeņi – gan divgadniekam ar vienkāršāku valodu un jautājumiem, gan vecākiem pirmsskolas bērniem, kuri ir gatavi klausīties ilgāk un izzināt vairāk plašu tēmu loku, veicinot kā valodas, tā matemātikas, kā sociāli emocionālo, tā runātprasmes attīstību. Tā kā grāmatas izglītojošā daļa, kuras uzdevumu saturu veidojusi Maira Dobele, tapusi sadarbībā ar Latvijas Universitātes un Tartu Universitātes mācībspēku līdzdalību, tas vēl vairāk vecākam ļauj uzticēties izvēles drošumam un lietderībai bērnam.
Grāmatā ieslēpto uzdevumu daudzveidība ļauj katram bērnam atrast arī savus “interesantumus”. Ja četrgadīgā meita, ko apbur mūzika, kustību māksla un skaņu virtuozitāte, visvairāk grāmatā izbaudīja asprātīgo dārzeņu nošu ieskaņojumu un Jēkaba Nīmaņa lipīgās melodijas, kā arī emociju detektīva darbu, piemeklējot katrai emocijai īsto sejas izteiksmi, tad piecgadniekam patika apceļot grāmatā atrodamās kartes, atklājot aizvien jaunus runājošos punktus un uzzinot jaunus faktus. Jaunākajam bērnam “Lupatiņu pilsēta”, kurā nav lasāms stāsts, bet ir tikai ilustrācijas kā elementu kolāžas, labi kalpo bez runājošās pildspalvas rīka kā bagātīga bilžu grāmata. Savukārt “Lupatiņi pie galda” un “Lupatiņi laukos” ir papildināti arī ar lasāmo stāstu, pievienojot grāmatai vēl papildu funkcionalitāti, ļaujot apvienot kopīgu bērna un vecāka grāmatas lasīšanu ar digitālo noslēpumu atklāšanu katrā no grāmatas atvērumiem.
Grāmata, kas runā bērna balsī, kļūst nevis par skolotāju, bet par draugu, no kuriem bērni mācās visātrāk. Un bērns, esot divatā ar grāmatu, ne tikai smaida, bet arī dabiski sarunājas ar to. Runājošā pildspalva ir laba izvēle mirkļiem, kad vecākiem jāatrod kāda pusstunda bērna nodarbināšanai bez vainas apziņas vai esot ceļā, piemēram, mērojot garāku attālumu automašīnā. Tiesa, ir vērts ar bērnu vienoties par laika limitu, ko atvēlēsiet Lupatiņu draugiem. Mazs pārsteigums bija arī tas, ka neviens no trim bērniem necentās iekarot digitālās pildspalvas turēšanas tiesības, bet visi labprāt sekoja līdzi saturam, neatkarīgi no tā, kura rokās šī burvju rīkstīte atradās. Tas ir vēl viens bērnu piešķirts “ordenis” idejas īstenotājiem.
“Es iešu klavierēt”
Arī mūzikas pasaules atklājumus bērns var sākt veikt jau pirmsskolas vecumā. Neatņemama istabas sastāvdaļa ir galdiņš, uz kura goda vietā stāv klaviergrāmata “Latviešu tautasdziesmas. Spēlēsim, dziedāsim!” (“Zvaigzne ABC”, 2019). Tās ir divpadsmit dziesmiņas, kuras bērns pats var atskaņot, lūkojoties uz krāsainām, numurētām bumbiņām, kas iegūlušas nošu līnijās. Liels ir bērna prieks, kad paša pirksti rada melodiju, ko bērns spēj atpazīt no agrāk jau dzirdētām šūpuļdziesmām, piemēram, “Velc pelīte saldu miegu”. Šī grāmata ir vienlaikus sīkās motorikas treniņš, rūdot mazos pirkstiņus rakstītprasmei, un mūzikas burvības atklājēja.
Šī rudens jaunatklājums ir jaunais Latvijas Televīzijas raidījums jaunākā vecuma bērniem “Mūziķene”: formāts, kur katrā raidījumā paši bērni iepazīstina ar kādu mūzikas instrumentu, tā uzbūvi un skanējumu. Nepilnas piecpadsmit minūtes bērni aizrautīgi klausās, ko bērniem saprotamā un ikdienišķā valodā stāsta citi bērni, kuriem mūzikas instruments ir viens no draugiem ikdienā. Savukārt “saldajā” pirmsskolas vecuma bērniem var piedāvāt LSM Bērnistabas platformas tematisko saturu “Atrodi skaņu” un “Kam pieder skaņa”, kas asina bērna prasmi sadzirdēt, atpazīt mūzikas instrumentu skanējumu un apgūt to nosaukumus.
Kleksim pa pēdām
Lasot ik vakaru priekšā bērniem grāmatas, nācies censties skaidrot bērniem pieturzīmju funkcionalitāti, kas ir visnotaļ izaicinoši, lai bērnam, kurš vēl tikai iepazīst burtus un zilbes, ļautu saprast interpunkcijas jēgu. Tad, kad par lasāmgrāmatu dažiem vakariem kļuva šoruden izdotā poļu rakstnieces Annas Taraskas grāmata Ingmāras Balodes prasmīgā tulkojumā “Punktiņa un Kleksis” (“Pētergailis”, 2020), krāsaino līniju burtnīcā dzīvojošā, mazā, apaļā un priekpilnā Punktiņa un viņas izmisīgie centieni atrast pazudušo Kleksi rotaļīgi ieved pieturzīmju un arī nošu līniju pasaulē vismazākos lasītājus. Turklāt ne vien iepazīstinot ar dažādu pieturzīmju grafisko izskatu bagātīgi ilustrētajās lappusēs un lomu tekstos asprātīgās ilustrācijās, bet arī ar attieksmi rakstu darbu veikšanā. Grāmata pārvērš svešvārdus dzīvos grāmatas stāsta varoņos, iegrāmatojot tos bērna prātā un ieskicējot to nozīmi gramatikas pasaulē. Starp citu biedējošākais tēls šai grāmatā bērniem šķita korektors, kas brauc policijas mašīnā un tvarsta kļūdas.
Savukārt valodas pārsteidzošo dabu ar daudziem uzskatāmiem piemēriem bērniem palīdz atklāt Ievas Samauskas grāmata “Meitene, kura mācēja visas pasaules valodas” (“Pētergailis”) ar maigām Gitas Treices ilustrācijām. Meitene Lela, kas iespītējoties apņemas iemācīties visas pasaules valodas un krāj vārdnīcas, palīdz ieraudzīt pasaules valodu daudzveidību un līdzību vienlaikus. Stāsts, kura lappusēs ik pa brīdim ir iespēja izlasīt kādu bērna ikdienā nozīmīgu vārdu (tostarp, mamma, saldējums, slieka, zivs, bumba, arī kaka) divpadsmit valodās (angļu, franču, somu, vācu, spāņu, itāļu, igauņu, zviedru, slovēņu, nīderlandiešu, maltiešu un krievu), bērnu piesaista arī ar meitenes Lelas noslēpumainajiem piedzīvojumiem un attiecībām ar pieaugušo pasauli.
Grāmata rosina bērnu arī praktiskiem uzdevumiem, piemēram, tajā ir ilustrēta pamācība, kā no papīra lapas origami tehnikā izlocīt zivi. Tas ļauj šo grāmatu nelasīt vienā piegājienā, bet dalīt “porcijās” un pakāpeniski iemācīties pa kādam vārdam arī citās valodās, lai reiz sasveicinoties pateiktu franciski elegantu “Bonjour!” vai spāniski stipro “Buenos dias!”.