Visos "Ģimenes studijas" intervēto mammu stāstos iezīmējas tas, ka "vardarbība dzemdībās un tās izraisītās traumas nebeidzas tajā vietā un tajā dienā. Tas viss turpinās un būtiski ietekmē manu un bērna veselību ilgtermiņā, kā arī atstāj smagu psiholoģisku nospiedumu."
Rīgas Dzemdību nama galvenā neonatoloģe Inese Bļodniece uzsvēra, ka nevajag visas jaundzimušā traumas uztvert kā mediķu pārinodarījumu bērnam, jo biežākās traumas rodas dzemdību procesā – kefalohematoma rodas bērnam, ejot cauri dzemdību ceļam, šīs hematomas nevar ietekmēt bērna neiroloģisko attīstību. Otra biežākā dzemdību trauma – atslēgu kaulu lūzumi – arī ir saistīti ar bērna virzību dzemdību ceļos, reti ir citi lūzumi. Ja dzemdībās bērnam ir skābekļa bads, ir speciāls reglaments, kā ārstam rīkoties.
"Visus gadījumus, kur bijušas traumas, nav iespējams sīki izmeklēt, tas arī nav nepieciešams," skaidroja Bļodniece. Citos gadījumos vērtējumu veic pēc zināmiem kritērijiem.
Ogres slimnīcas un mājdzemdību vecmāte Ilze Perceva kā biežākās dzemdētāju traumas minēja starpenes plīsumus (šīs traumas var būt dažādas), pēcdzemdību asiņošanas, abas traumas var būt saistītas ar bērna izmēriem.
Daļa no dzemdībās gūtajām traumām sievietēm būtu novēršamas, ja izvērtētu riskus. Ārste uzsver, ka mājdzemdībās dzemdības parasti ir fizioloģiskas.
Zvērināts advokāts, Medicīnas tiesību biroja izveidotājs Ronalds Rožkalns savā praksē izskatījis dažādas prasības, kas saistītas ar dzemdniecību. " Ir klienti, kuri cietuši dzemdībās, kur ievainots vai gājis bojā jaundzimušais. Pie advokāta vēršas smagākos gadījumos – hematomas un kaulu lūzumi nav biežākie."
Biežāk pēc palīdzības vēršas, kad radīti bojājumi, kas atstāj paliekošas izmaiņas visu atlikušo dzīvi. Gadījumi ir grūti vērtējami. Medicīniskās kļūdas definēšanai būtiskākais ir ārstam, vecmātei dzemdību laikā ievērot zinātnisku pamatotību, bet kļūdas un sekas rodas mediķu organizatorisku trūkumu dēļ – paļaušanās, ka viss būs labi, nav pietiekamas kontroles par mātes vai bērna stāvokli, pārlieku liela uzticēšanās, bet kompetence tiek pārkāpta. Ekonomiskā situācija ir tāda, ka bieži nav ārstu, skaidroja, skaidroja Rožkalns.
Advokāts iesaka –
ja vecākiem rodas šaubas par veselības aprites kvalitāti, tad uzreiz nepieciešams runāt ar ārstu, vecmāti, vērsties pie iestādes vadības, lai saņemtu skaidrojumu. Ja neizdodas noskaidrot šajā līmenī, ir vairāki tiesiskās aizsardzības līdzekļi.
Populārākais – vēršanās Ārstnieciskā riska fondā, šis fonds ļauj vienkāršāk saņemt atlīdzību (ārsts, vecmāte nesaņem sodu). Šīs sistēmas mērķis ir nevis sodīt ārstu, bet ieinteresēt pašu ārstu ziņot par šādiem gadījumiem un rast sistēmisku risinājumu. Latvijā šī sistēma nestrādā līdz galam, pasaules prakse rāda, ka mediķi nebaidās atzīt savu kļūdu, atvainojas pacientam.
Tāpat likums nosaka, ka jebkura manipulācija dzemdībās ir iespējama tikai ar pacientes informēšanu un piekrišanu, bieži mediķi to nedara.
Tas ir pacientes ķermeņis, pret to jāizturas ar cieņu, lai arī cik saspringta situācija dzemdībās būtu. Diemžēl pie mums vecākas paaudzes ārstiem bieži par to izpratnes nav. Prasība pēc informētas piekrišanas ir likumīgi noteikta, skaidroja Rožkalns.
Gadījumos, kad ir pārkāpumi, Latvijas Ārstu biedrībai būtu jāvērtē ārstu profesionālitāte.
Perceva uzsvēra,
ka dzemdību iznākums ir kopums – medicīnas personāla un sievietes sadarbība, būtu daudz jāuzlabo no ārstu puses, sievietei dzemdībām jāgatavojas deviņus mēnešus, jāmācās.
KONTEKSTS:
Šovasar publiskajā telpā ar sparu uzvirmoja diskusijas par topošo māmiņu piedzīvoto vardarbību Latvijas dzemdību iestādēs. Sieviešu pieredžu stāsti lika secināt, ka vardarbība ir klātesoša. Savus stāstus par pieredzi dzemdībās sabiedriskajiem medijiem uzticēja arī vairākas māmiņas, piemēram, Linda, kura ārstiem pārmet neprofesionalitāti, kas noveda pie smagām sekām. Savukārt Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece un psihoterapeite Gunta Andžāne pastāstīja, ka sūdzību skaits par personāla attieksmi dzemdībās arvien pieaug.
