Olha stāstīja par prātam neaptveramo Krievijas propagandu, kas tieši skārusi arī viņas ģimeni, Maskavas ielikteņa, tā dēvētā "Motorolas" nāvi sprādzienā mājā Doneckā un par savām acīm redzēto tā dēvētās "Zaporižjas Tautas Republikas" karogu, kas pirms vairākiem gadiem pilsētā jau "gaidījis" Krievijas armijas ierašanos.

"Šī ir interesanta lieta ar ukraiņiem – viņi visu laiku dzied". Tā sarunas ievadā, smejoties saka Olha, bet atbildu viņai, ka man nebūt nav iebildumu. Vārds pa vārdam un nonākam pie stāsta par to, ka viņas mājā pirms vairākiem gadiem mitinājies Maskavas ielikteņu komandieris Arsenijs Pavlovs, kurš bija pazīstams arī ar pseidonīmu "Motorola". (Aut: 2016. gadā Arsenijs Pavlovs gāja bojā daudzdzīvokļu ēkā Doneckā pēc tam, kad eksplodēja ēkas liftā ievietots spridzeklis. Viņš Donbasā vadīja bataljonu "Sparta" un bija viens no nozīmīgākajiem tur esošo Krievijas spēku komandieriem. Viņš bija pazīstams ar savu cietsirdību un personīgi piedalījies gūstekņu spīdzināšanā un nošaušanā.)

"No mūsu dzīvokļa Doneckā, kur izauga vīrs un kur kādu laiku dzīvojām ar bērniem," atminējās Olha. "Mēs no turienes aizbraucām un izvedām mammu un tur palika krustmāte. Periodiski viņai zvanījām, viņa negribēja izbraukt. Tas bija 2014. vai 2015. gads.

Viņa reiz zvanīja un sacīja: pie mums izmitināja ļoti svarīgu karavīru. Krustmāte strādāja izlūkošanā.

Vārds pa vārdam un beigās noskaidrojās, ka tas ir tas pats "Motorola". Pēc mēneša kāpņutelpā notika sprādziens. Diemžēl tieši mūsu dzīvokļa līmenī, bet velns ar viņu … (smejas) Pēc tam sāka izmeklēt un prašņāt – kurš nogalināja? Vai nodeva atrašanās vietu? Zvanīja arī man un teica – "zinām, ka esat daudzbērnu ģimene un mūsu jaunā Doņeckas republika ir nozīmējusi nelielu pabalstu. Nu ne jau lielu pabalstu, jo mēs redz tāda jauna republika vēl, bet par šo pabalstu jums ir jāziņo mums par savu aktuālo atrašanās vietu". Kā tad … tūlīt … (smejas). Pārsvarā no okupētajām teritorijām visus izveda. Okupētajā teritorijā palika pārsvarā veci cilvēki, bērnus gandrīz visus izveda. Palika manu draugu un paziņu vecāki. Tā tas diemžēl ir, mana krustmāte arī negribēja izbraukt, negrib mājas atstāt.

Tādi tie ukraiņi ir. Ukraiņi laikam nebaidās ne no kā – ja nokritīs, tad nokritīs…"

Rihards Plūme: Bet šeit kopš februāra ļoti daudz cilvēku iebrauc vai ne?

Olha: Ļoti daudz cilvēku. Pirmajā dienā – 24.februārī – iebrauca 90 tūkstoši pāri robežai. Cilvēki sāka braukt šurp uz kafejnīcu. Pirmos cilvēkus izmitinājām pie sevis mājās.

24. februāra rītā te nebija, kur ābolam nokrist. Visi atnākuši un neziņā, ko tagad darīt. Nākamajā dienā jau te bija vietējie žurnālisti, brīvprātīgie. Vēlāk jau viņus izsūtīja pa punktiem. Pēc tam arī humānā palīdzība te stāvēja kaudzēm. Viss bija aizkrauts līdz augšai. Viens no puišiem te nodarbojās ar militāro palīdzību, sūtījām bruņuvestes. Kamēr citiem to nebija, mums to te – pa pilno. Kaut kādā veidā savācām ārprātīgu kaudzi naudas un nosūtījām tik daudz bruņuvestu, ka nezinu…, ja to daudzumu kāds uz robežas zinātu, nezinu, ko ar mums tad izdarītu.

Te uz kafejnīcu bija atnākuši daudz poļu, kas bija gatavi palīdzēt. Tepat teātrī tika izveidots brīvprātīgo punkts, kur vest atbraukušos. Pēc divām nedēļām organizācija jau bija laba un laiks, no brīža, kad cilvēks atbrauca, līdz brīdim, kad nokļuva kādā mājvietā, samazinājās līdz divām stundām. Iepriekš tās bija divas, trīs dienas. Varasiestādes pieslēdzās vien pēc divām nedēļām. Es pati mājās ņēmu ģimenes ar maziem bērniem. Tādām tomēr grūtāk. Pāris mēnešus pieņēmu šādas ģimenes. Tad pamazām viņi atrada mājvietas, un es savukārt atradu sev jaunu "nodarbi" (smejas). Sāku palīdzēt brīvprātīgajiem vest mašīnas uz fronti. Noorganizējās tāda sākotnēji maza slēgta cilvēku grupa, pārsvarā puiši, informācijas tehnoloģiju jomā strādājošie.

Tā kā puiši īsti nevarēja braukāt iekšā un ārā, tad vajadzēja meitenes. Braucu, kur vajadzēja, uz Ļvivu, arī uz citām pilsētām. Kopš pievienojos šiem puišiem, mēs esam pārdzinuši vairāk nekā 250 mašīnas.

Es vairāk nekā 20, bet pēc tam jau pārstāju skaitīt (smejas). Pēc kāda laika mūsu loģistiķi Juļu izsauca uz Ļvivu militāristi. Bažījāmies, kas par lietu, kas tāds noticis..?! Izrādās, ka ģenerālis Valērijs Zalužnijs parakstījis valsts apbalvojumus, un saņēmām medaļas par palīdzību armijai. Kad beigsies šis sasodītais karš, varēšu iziet parādē ar savu medaļu.

Karavīri, ar kuriem runājām, teica, ka izglābto karavīru skaits ir tieši atkarīgs no mašīnu skaita, ar kurām var vai nu izvest ievainotos vai arī aizlaisties uz drošākām vietām. Tikt pāri robežai gan var būt liels izaicinājums. Pirmā mašīna – tas bija murgs – tā birokrātija… Uz robežas nesaprot, ko tu no viņiem gribi. Tev netic, ka esi brīvprātīgais, ka ved mašīnu, kas domāta mūsējiem. Nepieciešami simtiem papīru. Ja tev mašīnā ir bruņuvestes, droni vai vēl kaut kas, tev tas ir jādeklarē, bet tu to nemaz nevari – vispār ārprāts.

Sarunu ar Olhu mēs kafejnīcas iekštelpās iesākām angļu valodā, jo krievu valodā viņa nevēlējās runāt. Vēlāk gan devāmies uz terasi un pārgājām uz krievu valodu, jo acīmredzot tā vieglāk izteikties. Bet viņa atzīst, ka šī daudzu mēnešu laikā ir garākā saruna krievu valodā, kāda šajā kafejnīcā ir skanējusi. Olha smejas, jo uz krieviski runājošiem šeit skatās ar šķību aci.

Ļoti daudzi cilvēki Ukrainā runāja krieviski un nekad pat neaizdomājās – labi tas ir vai slikti? 

De facto austrumu daļa jau bija okupēta ļoti sen, būtībā visu Ukrainas neatkarības laiku – kultūra, ziņas, mūzika, tas viss… 

To krievu valodu, ko te Krakovā var dzirdēt, drīzāk tie ir ukraiņi. Bet krievi – viņi baidās runāt krieviski. Krieviem šeit nepatīk, un tas ir lieliski! Tie cilvēki, kas te nāk un agrāk runāja krieviski, tagad runā ukraiņu valodā."

Es domāju, karš sagrāva arī daudz attiecību, daudz ģimeņu..?

"Jā, tas viss ļoti skaidri nāca gaismā. Zinu meiteni, kas ir brīvprātīgā, un viņas vīrs ir krievs, ar Krievijas pasi. Es viņai saku – kā tu ar viņu dzīvo? Viņa saka – viņš normāls, palīdz, pelna naudu, tērējam to, lai sūtītu uz fronti. Un viņa nevienam nesaka, ka viņš ir krievs, jo viņai ir kauns. Tagad ir kauns būt krievam un vienalga, kāda saikne.

Mana mamma ir vienīgais cilvēks, kas, cik es atceros, no Ukrainas kontrolētās teritorijas ir pārcēlies uz Krievijas kontrolēto teritoriju.

Kā viņa teica – lai audzinātu jauno Novorosijas paaudzi. Vienkārši… nu kā?! Tātad, mana mamma, kas ir ukraiņu valodas un literatūras skolotāja, visu dzīvi dzīvojusi Ukrainā ar trīs augstākajām izglītībām. Un beigās tā. Nezinu, kas ar viņu notika. Viņa joprojām turpina sēdēt Doneckā un saka, ka to apšauda ukraiņu karavīri. Viņa nebrauc prom. Tic, ka "russkij mir" ("krievu pasaule") uzvarēs. Tāpēc sazināmies ļoti reti un tad, kad viņa zvana, dodu telefonu vecākajam dēlām un viņš saka – vecmāmuļ, slava Ukrainai! Un es jau dzirdu, cik ļoti viņai tas nepatīk (smejas). Tas ir krievu propagandas spēks, ir bezjēdzīgi kaut ko teikt. Man ir draudzene, kas aizbrauca no Doneckas uz Krieviju, jo ukraiņi, redz, tādi un tādi. Propaganda ir smalka māksla, tas ir kaut kas, kam ir ļoti grūti noticēt, bet tā ir balstīta emocijās, un cilvēki tādēļ tic tādiem atbaidošiem draņķiem. Patiesībā ir aizgājis līdz absurdam – jebkurš cilvēks, kurš Ukrainā runājis ukraiņu valodā, krieviem automātiski ir kļuvis par banderovieti.

Bet patiesībā mēs maz zinājām par krieviem. Mana draudzene, kas ir no Luhanskas, bija tajā mazākumā, kas Luhanskā izgāja uz ielas Maidana laikā. Mēs runājām, ka tolaik iziet Maidanā Kijivā nebija bail nepavisam, jo aiz tevis stāvēja miljoni, bet Luhanskā vajadzēja drosmi, jo izgāja 20 cilvēki un tevi vienkārši var nogalināt…

Viņa teica, ka Luhanskā līdz 16 gadiem ukraiņu valodu tur nebija dzirdējusi. Un, kad pilsētā parādījās pirmie krievi, viņus varēja ļoti labi dzirdēt, bija milzīgs akcents. Tas pats bija Doneckā.

Un tur jau arī labu laiku stāstīja, ka atnāks kādi banderovieši un būs beigas. Un DNR (tā dēvētās Doņeckas Tautas Republikas) karogi parādījās jau ilgi pirms revolūcijas. Šie noskaņojumi tur bija jau labu laiku pirms 2014. gada. Es redzēju arī ZNR – "Zaporižjas Tautas Republikas" karogu. Biju darīšanās Zaporižjā un runāju ar vienu ierēdni, kurš nesaprata, ar ko pats sarunājas. Un viņš man stāstīja, ka laikā, kad atdeva Donecku, viņi bija gatavi atdot pilsētu. Viņi gaidīja komandas, karogi jau bija sagatavoti.

Un pēc februāra šķiet, ka daudzi cerēja vai gaidīja, ka Krievijā pret šo visu cilvēki izies ielās, bet tomēr tā nenotika.

Nē, tā tas nestrādā. Šiem cilvēkiem viss cilvēcīgais ir tikai vārdos. Un patiesībā jau sen, vienkārši mēs to nepamanījām. Bet nekas, tas viss sabruks, tur nav citas izejas. Mēs no sākuma arī mēģinājām kaut kā runāt ar tiem krieviem, kas mums ir pazīstami – stāstīt, kas un kā. Bet galu galā, cik cilvēku izgāja mītiņos Krievijā? Un kāpēc neiziet ielās tie krievi, kas dzīvo ārzemēs?

Galvenais arguments taču ir tas, ka mēs neizejam ielās, jo mūs iesēdinās. Bet, lūdzu, ejiet taču, jūs neviens nenogalinās, pasaulē ir daudz krievu, bet neviens neiet. Tāpēc, ka visas tās ir muļķības!

Cilvēks it kā ir pret karu, bet tad, kad sāc ar viņu runāt, tu saproti, tu dzirdi: "bet Krima tomēr ir mūsu", "bet patiesībā jūs taču esat krievi". Lūk, šis man riebjas visvairāk! Cilvēki dzird, ka es runāju krieviski un domā, ka esmu krieviete. Kāpēc!? Viņi visus cilvēkus, kas labi runā krieviski, uzskata par savējiem. Un tas pat netraucē viņiem viņus nogalināt.

Mariupole bija pati krieviski runājošākā pilsēta Ukrainā! Kāda velna pēc viņi tur visu sabombardēja?

Tas pats ar Harkivu un tā tālāk. Tur nav loģikas. Lai kā to meklētu, tu nonāc pie tā, ka viņi vienkārši vēlas nogalināt pēc iespējas vairāk ukraiņu. Mums atliek tikai aizsargāties ar visām pieejamajām metodēm. Es nekad nebiju domājusi, ka priecāšos par cilvēku nāvi, bet tagad priecājos. Par savējiem – jā, ir sāpīgi. Par viņiem – vienalga. Zinu, ka mūsējiem karavīriem ir ļoti, ļoti grūti ņemt krievus gūstekņos. Ļoti grūti. Ar sakostiem zobiem, bet viņi to tomēr dara. Jo zina – jo vairāk paņems gūstā, jo vairāk varēs samainīt pret mūsu karavīriem, civilajiem un mediķiem.

Bija smieklīgs stāsts, kad pārdzinām vienu pikapu. Pēc kāda laika mūsējie no turienes raksta, vai var lielāku pikapu atsūtīt? Domājam, kas noticis, varbūt mašīna apšaudē iekļuvusi? Prasām, kas ar to noticis, ka varam atsūtīt jaunu, tūlīt vāksim naudu. Viņi saka: nē, ar mašīnu viss labi, bet vai vienkārši var vēl vienu atsūtīt, tikai lielāku. Pēc tam viņi mums atsūta fotogrāfiju, kur redzami pikapā sakrāmēti sasieti krievi, un viņi raksta, ka šie mums tur vairāk neielien… (smejas) Mēs viņiem sakām – atsūtīsim pašu lielāko pikapu, kādu vien atradīsim (smejas).