Svarīgi nodrošināt mitrumu
Latvijā pirmos rododendru krūmus ieveda no Vācijas 19. gadsimta 20. gados. Šobrīd vecākais rododendrs Latvijā iestādīts Tumes pagasta Ķīļu kapos 1860. gadā, un tas joprojām ik pavasari priecē ar krāšņiem ziediem. Sākotnēji rododendrus Latvijā audzēja tikai vēsajās augu mājās vai, stādot ārā, ziemā tos kārtīgi piesedza.
20. gadsimta sākumā un vidū Rīgas parkos aktīvi stādīja šos kuplos krūmus, izdaiļojot pilsētas vidi, bet tie līdz mūsdienām nav saglabājušies, jo dārznieku zināšanas par to kopšanu nebija pietiekamas. Rododendrus iestādīja zem lielajiem kokiem, kur tie cieta no sakņu konkurences un sausuma. Latvijā ir daudz mazāk nokrišņu nekā Anglijā vai Vācijas ziemeļos, tāpēc bez regulāras laistīšanas izaudzēt skaistus rododendrus nav iespējams.
Botāniskajā dārzā aptrūkās vietas
Profesors Rihards Kondratovičs ar rododendru pētīšanu sāka nodarboties 1957. gadā un sava mūža laikā radīja 122 brīvdabas rododendru šķirnes. Iesākumā darbs ritēja Latvijas Universitātes (LU) Botāniskajā dārzā, veicot introdukciju, kolekcijas veidošanu un selekciju.
Krustojot šķirnes, tika iegūts tik daudz rododendru hibrīdu, ka LU Botāniskajā dārzā sāka pietrūkt vietas, kur tos stādīt. Tā radās ideja par atsevišķu audzētavu – LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu "Babīte". 12 hektāru lielais priežu mežs, kurš rada pusēnu, ir īpaši piemērota vieta šo krāšņumkrūmu audzēšanai. Kondratovičs ir ne tikai "Babītes" dibinātājs, bet 37 savas dzīves gadus veltīja šīs vietas vadīšanai. Ik gadu rododendru ziedēšanas laikā audzētavu apmeklē vairāk nekā 30 000 interesentu.
Sēkla uzzied tikai piektajā vai sestajā gadā
Salīdzinot ar citiem košumkrūmiem, rododendri aug diezgan lēni. Veidojot jaunu šķirni, rezultātu var iegūt ātrākais 12 gadu laikā, bet vidēji tas aizņem 15 gadus, jo, audzējot rododendru no sēkliņas, tas uzzied tikai piektajā vai sestajā gadā. Kopumā audzētavā radītas 126 šķirnes, kas ir izturīgas un piemērotas audzēšanai mūsu klimatiskajos apstākļos. Mūžzaļo rododendru šķirnes, kuras ir violetos, rožainos toņos, ir ziemcietīgākas, bet sarkanās un dzeltenās – mazāk.
Rododendru ziedi iespējami teju visās krāsās, pat zilos toņos, ko daudzi citu ziedu selekcionāri mēģina panākt neskaitāmus gadus, taču bieži bez rezultātiem.
Starp Riharda Kondratoviča radītajām vairāk nekā 122 šķirnēm ir tādas mūžzaļo rododendru šķirnes kā 'Feja', kas zied ar lieliem, piltuvveida ziediem gaiši purpurvioletā krāsā, kas diametrā sasniedz aptuveni 10 centimetrus, 'Mammadaba' zied baltiem ziediem maija beigās un jūnija sākumā. Pilnīgi ziemcietīga šķirne 'Lita' piemērota audzēšanai visā Latvijas teritorijā.
Vasarzaļo rododendru grupu Kondratovičs papildinājis ar tādām šķirnēm kā dzeltenās krāsas 'Austra', ar nedaudz smaržīgiem ziediem 'Rasma', kā arī ar maigi rozā ziediem vēlāk par citām vasarzaļo rododendru šķirnēm ziedošo 'Rīga' u.c.
Viņa iesākto selekcijas darbu turpina Gunita Riekstiņa. Viņa ar to sāka nodarboties 2004. gadā un tikai tagad sāk redzēt pirmos darba rezultātus. Selekcionāre radījusi šķirni 'Latvijai 100', kura zied balti purpursārtiem ziediem un maija beigās ar maigi violetiem ziediem ziedošo šķirni 'Dāvids Hieronīms Grindelis', kā arī ir autore 2020. gadā Starptautiskajā šķirņu reģistrā reģistrētajām šķirnēm – violetajai 'Babītes Mārtiņš' un purpursārtajai 'Babītei 40'.
Ilgmūžīgais rožu koks
Pasaulē rododendri izplatīti galvenokārt Ziemeļu puslodes mērenajā zonā. Savvaļā tie sastopami visos kontinentos, izņemot Āfrikā un Dienvidamerikā. Vislielākā sugu daudzveidība ir Austrumāzijā – Ķīnā un Japānā. 29 rododendra sugas ir Ziemeļamerikā – ASV un Kanādā. Tropiskie rododendri sastopami Malajas arhipelāga salās un Austrālijas ziemeļos. Eiropā aug 10 sugas. Arī pie mums savvaļā sastopams rododendrs – purva vaivariņš, kurš ir mūžzaļš un apveltīts ar reibinošu smaržu.
Eiropā rododendru kultivēšanas pirmsākumi meklējami 1656. gadā, kad Anglijas dārzos sāka audzēt Alpu skarbmataino rododendru. Japānā tas notika ātrāk – tur šajā laikā jau bija izveidoti vairāki simti rododendru dārza formu.
Šie košie krūmi, kuri atgādina krāsainas kupenas, ir iecienīti īpaši ar to, ka ir ilgmūžīgi – tie var augt pat līdz 200 gadiem, priecējot vairākas paaudzes. Vārds rododendrs tulkojumā no grieķu valodas nozīmē rožu koks (rhodon – roze un dendron – koks). Ir rododendri, kuriem smaržīgi ir nevis ziedi, bet tieši lapas – pārsvarā tās ir agri ziedošās šķirnes. To aromāts atgādina mūsu pašu purva vaivariņa reibinošo smaržu.
Uzmundrinošās un apreibinošās īpašības
Daudz šo košo krūmu aug Nepālā, kur dažām rododendru sugām ir vieta arī virtuvē. Koka rododendrs arboreum ir Nepālas nacionālais zieds, no tā ziedlapiņām taisa salātus un dzērienus. Turcijā no Pontijas rododendra un dzeltenā rododendra ziediem iegūst medu, kurš ir ar apreibinošām īpašībām.
Tomēr pārtikā to lietot nevajadzētu, jo tas satur stipras iedarbības glikozīdus un var izraisīt nopietnu saindēšanos.
Daudzas rododendru sugas izmanto tautas medicīnā, ārstējot saaukstēšanos, locītavu sāpes un citas kaites. Ādamsa rododendru Sibīrijas mednieki lieto uzmundrinošas tējas pagatavošanai.
Arī Latvijas purvos augošo vaivariņu izmanto tautas medicīnā, cīnoties ar elpceļu slimībām un reimatismu, bet, tā kā augs ir indīgs, tad to var darīt, tikai vadoties pēc ārsta ieteikumiem. Izžāvēts tas noder kožu un blakšu atbaidīšanai.
Materiāls pirmo reizi LSM.lv publicēts 2021. gada 23. maijā.
