Svarīga ir irdena un viegla augsne
Latvijā ceriņus audzē kopš 19. gadsimta vidus, nepilnu gadsimtu vēlāk, 20. gadsimta divdesmitajos gados, Kristiana Vilhelma Šoha dārzniecībā Salaspilī varēja iegādāties skaistākās franču audzētāja Viktora Lemuāna radītās šķirnes.
Latvijas kultūrvēsturiskajos novados šie košie krūmi iemantojuši dažādus sinonīmus. Piemēram, Kurzemē tos sauc par pliederi, Latgalē par beseņu un besakūku. Selekcionāra Pētera Upīša piezīmēs tie saukti sieviešu dzimtē – cerīnes. "Ceriņi" ir arī populārākais māju nosaukums Latvijā, liecina Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras apkopotā informācija.
Ceriņi sāk ziedēt maijā, bet aukstā pavasarī ziedēšanas periods var aizkavēties un sākties tikai jūnija sākumā. Ziedēšanas ilgums ir no divām nedēļām līdz pat mēnesim – tas atkarīgs no gaisa temperatūras. Divas nedēļas pēc parastā ceriņa uzzied citas sugas, piemēram, Meijera ceriņš, Prestones ceriņi, matainie ceriņi. Visvēlāk zied Amūras ceriņi – jūlija sākumā.
Parastais ceriņš Latvijas klimatiskajos apstākļos aug labi, bet svarīgi tam nodrošināt irdenu, gaisa caurlaidīgu augsni. Smagās, ilgstoši slapjās augsnēs krūma mūžs ir īsāks un tam liela iespēja saslimt ar stumbra pamatnes slimībām.
Aktuālākās kaites, ar kurām var nākties saskarties, audzējot šos dekoratīvos krūmus, ir sakņu slimības, stumbra pamatnes puve un bakterioze. Lai tās neapdraudētu ceriņu krūmu, nepieciešams nodrošināt labus augšanas apstākļus, dot sabalansētu mēslojumu un nepārmēslot ar slāpekli. Agri pavasarī pirms pumpuru plaukšanas ieteicams profilaktiski apsmidzināt ar vara preparātiem.
Austroungārijas ķeizara sūtnis atved uz Eiropu
Parastā ceriņa izcelsmes vieta ir Balkānu un Karpatu rajons, Transilvānijas reģions Bulgārijā, Rumānija, Maķedonija. Šajās vietās atrasta vēl viena ceriņu suga – Ungārijas ceriņš. Tomēr kā kultūru parasto ceriņu pirmo reizi ieviesa Turcijā.
Ceriņi Eiropas dārzos ienāca 16. gadsimtā, ko veicināja Austroungārijas ķeizara sūtnis Ožjē Gislēns de Bisbeks, kurš tos atveda no Konstantinopoles uz Vīni. 1570. gadā de Bisbeks devās uz Parīzi, līdzi paņemot ceriņu stādus, kas vēlāk izplatījās Francijas dārzos. Rietumeiropas zemēs ceriņi, iespējams, nokļuva vēl pirms tam kopā ar arābiem, kuri tos atveda uz Spāniju. Tas ir iemesls, kāpēc radies nosaukums "spāņu ceriņi".
Kā cēlies to nosaukums?
Ceriņu nosaukums latīņu valodā ir "syringa", kas cēlies no grieķu valodas "syrinx", bet tulkojumā nozīmē – izdobts stumbrs. No tā cēlies dāņu "syren", zviedru "syren", norvēģu "syrin" un, kā mēs tos dēvējam, – ceriņi. Sākotnēji ar vārdu "syringa" apzīmēja pavisam citu augu – neīsto jasmīnu.
Franču botāniķa Mateja Lobela darbos 1576. gadā ceriņi pirmo reizi dēvēti "Syringa caerulea Lusitanica".
Nosaukums "lilac" cēlies no turku valodas "leilak" un tas saistīts ar persiešu vārdu "liladsch" – tā agrāk dēvēja indigo krūmu, no kura iegūst violeto krāsu. Angļu valodā joprojām ceriņus dēvē "lilac".
Ziedu krāsu ietekmē dažādi faktori
Ceriņu krāsu palete ir bagātīga – no sniegbaltiem līdz piesātinātiem purpura toņiem. Krāsu un tās intensitāti ietekmē virkne dažādu faktoru, kā, piemēram, klimatiskie apstākļi un augsne. Vēsā, mitrā laikā ziedlapiņu krāsas ir tumšākas un intensīvākas, piemēram, tumši zilas un purpura. Karsts laiks un spoža saulesgaisma veicina sārto toņu veidošanos. Vieglās (grantainās un kaļķainās) augsnēs krāsu toņi atšķiras no tiem, kādi veidojas smagās māla augsnēs. Sārmaina augsne veicina zilgano nokrāsu veidošanos, bet skāba – sārtos toņus.
Starptautiskajā ceriņu reģistrā to krāsas tiek iedalītas septiņās pamatgrupās: baltie, violetie, zilie un zilganie, gaiši violetie, rozā un sārtie, sarkanīgie purpura un purpura krāsas.
Zinātnieki konstatējuši, ka ceriņos nav melnās krāsas pigmenta. Līdz šim selekcionāriem nav izdevies iegūt intensīvi dzeltenas vai oranžas krāsas ceriņus. Piemēram, šķirnes ‘Primrose’ ziedi ir maigā krēmkrāsā, bet, tiem pārziedot un ilgstoši atrodoties spilgtā saulē, krāsa strauji izbalē, atgādinot gaiši dzeltenu toni. Internetā redzamās spilgti dzelteno ceriņu fotogrāfijas radītas apstrādes rezultātā.
Ceriņu krūmu augstums atkarīgs no sugas, šķirnes un augšanas vietas. Parastais ceriņš var sasniegt četru līdz sešu metru augstumu, bet punduršķirņes tikai nedaudz pārsniedz metra augstumu. Kokveida ceriņi, piemēram, Amūras ceriņš, visbiežāk sasniedz piecu līdz astoņu metru augstumu, bet savā dzimtenē, kas ir Amūras lejtece un Japānas ziemeļu daļas salas, pat 20 metrus.
Lemuānu dzimtas devums
Ceriņu šķirņu veidošanās vēsturi var iedalīt divos posmos. Pirmkārt, pasīvā introdukcija, kad savvaļas sugu tās dekorativitātes dēļ pārstāda, piemēram, parkā vai dārzā. Šādā veidā Persijas ceriņš senos laikos nokļuva Tuvo Austrumu dārzos (Irānā, Indijā, Afganistānā) un Rietumeiropas zemēs (Venēcijā). Otrkārt, introdukcija, kurai 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā paralēli straujā tempā attīstījās dabaszinātnes.
Ceriņu introdukciju veicināja arī dekoratīvās dārzkopības, parku un botānisko dārzu strauja attīstība.
Kokaudzētavas veidoja sugu kolekcijas un veica to masveida pavairošanu. 1613. gadā izdalīja ceriņu formu ar baltiem ziediem, kas bija sākums neskaitāmām šķirnēm. Jau 19. gadsimta vidū bija pazīstamas 25 parastā ceriņa formas, taču pēc izskata tās īpaši neatšķīrās no sākotnējās sugas, tāpēc plašu izplatību neguva.
Vislielāko ieguldījumu ceriņu selekcijā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā deva Viktora Lemuāna kokaudzētava Francijā, kurā ar selekciju nodarbojās Lemuānu ģimene vairākās paaudzēs, savā darbības laikā radot 214 jaunas šķirnes, tostarp divas parastā ceriņa šķirnes ‘Gloire de Lorraine’ un ‘Jacques Callot’.
Amerikā ceriņu selekciju uzsāka 20. gadsimta divdesmitajos gados. Kanādā, Ontario, Izabella Prestone, krustojot liekto ceriņu ar mataino ceriņu, ieguva divus vēlu ziedošus, ziemcietīgus hibrīdus ‘Isabella’ un ‘W. T. Macoun’, kas pazīstami kā Prestones ceriņi. Pavisam viņa izveidojusi 76 ceriņu šķirnes. Lielu ieguldījumu ceriņu selekcijā devuši arī vācu selekcionāri Francis un Helmuts Špēti, radot 13 šķirnes.
Dārzkopības institūta dārzā Dobelē aug 240 šķirnes
Latvijā šobrīd ceriņu selekcionēšana nenotiek. Tas prasa ne tikai finansiālo ieguldījumu, bet arī laiku, jo jaunas šķirnes veidošana aizņem 20 līdz 25 gadus. Četrus ar pusi hektārus lielajā Dārzkopības institūta ceriņu dārzā Dobelē aug vairāk nekā 240 šķirņu, starp kurām ir gan Pētera Upīša un Laimoņa Kārkliņa, gan arī ārzemju selekcionāru radītie ceriņi.
Lielu ieguldījumu ceriņu selekcijā savā laikā devis selekcionārs Pēteris Upītis.
Laika posmā no 1950. līdz 1957. gadam viņš izveidoja plašu ceriņu šķirņu un hibrīdu stādījumu. Veicot izlasi starp ceriņu brīvās apputes sējeņiem, viņš izdalīja šķirnes, kuras pēc savas dekorativitātes neatpaliek no labākajām ārzemju šķirnēm.
Upītis ir autors vidēji agrajai šķirnei ‘Dobeles Sapņotājs’, kura zied gaiši violetiem, pildītiem ziediem. Vēlīnākās no Upīša šķirnēm ‘Liega’ ziedpumpuri ir zaļganbalti, bet izplaukstot kļūst balti. Tā piemērota ziedu griešanai. ‘Pērļu Zvejnieks’ apveltīta ar lielām un dzeltenīgi baltām ziedkopām, kuras izplaukstot ir baltā tonī.
Daudzus krāšņus ceriņu hibrīdus izveidojis arī selekcionārs Laimonis Kārkliņš Ķegumā, kurš ar to sāka nodarboties 1953. gadā, strādājot Rīgas Apstādījumu trestā. Apkopjot parkos augošos ceriņus, viņš ievāca dažādu šķirņu sēklas, no kurām vēlāk ieguva sēklaudžus. Īpaši vērtīgi bija divi – balts, pildīts ‘Albīns’ un purpurviolets ar lieliem, vienkāršiem ziediem un lielām ziedkopām – ‘Santa’.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2021. gada 19. maijā.
