Arī Latvijā, līdzīgi kā citur pasaulē, jau vairākus gadus darbojas sēklu lolotāji un sēklu maiņas punkti, kas mēģina saglabāt mūsu puses kultūraugus un arī atrast tādas šķirnes, kas no dārziem dažādu iemeslu dēļ ir pazudušas. Tāpat sēklu lolotāji nodrošina, ka pārtikas grozā nav, piemēram, tikai viena veida pupiņas, vienas garšas un īpašību kartupeļi un citi kultūraugi, bet ir to daudzveidība – turklāt nereti daudziem tā ir tieši bērnības garša.
Kolkas bibliotēkā var ieskatīties arī sēklu kastē
"Tur ir vienas tādas pupiņas, nu, tik ārkārtīgi skaistas, ka tā skaistuma dēļ vien, man liekas, ir kāda jāpaņem un jāiebaksta zemē, cik tā skaisti izskatās," sēklu maiņas punktā Kolkas bibliotēkā Talsu novadā bibliotēkas vadītāja Olita Kalna ikdienā bez grāmatām piedāvā ieskatīties arī sēklu kastē. "Šogad tā aktivitāte ir pagaidām mazāka nekā iepriekšējā gadā. Pagājušajā gadā bija ļoti interesanti – tālākais braucējs bija no Dobeles dēļ dažiem pelēkajiem zirņiem. Man tas likās, kādai interesei ir cilvēkam jābūt, jo tas taču ir salīdzinoši tāls ceļš."
Tāpat vietējie ļoti slavējot mazos ķiršu tomātiņus, kas kā traki augot un īpašu uzmanību ikdienā pat neprasot. "Un šogad ir pārsteigums – Kurzemes lini. Man tas vienmēr ir saistījies ar Latgales pusi. Bet tos vēl neviens nav iekārojis. Bet es ceru, ka būs, jo vēl ir salīdzinoši ļoti auksts tas pavasaris. Man vairāki ir teikuši: "Kā tad es tā ņems, ja man nav ko ielikt vietā?". Es saku, ka tas nekas, jūs varat pamēģināt tās sēkliņas. Tur ļoti daudz nav, bet var paeksperimentēt. Un ir jau ļoti interesanti, tur nāk lolotās, mantotās, no kādām dzimtām, no kādām sētām... Katrs nāk ar savu stāstu," saka Kolkas bibliotēkas vadītāja Olita Kalna.
Rokās birst, kā kolcinieki saka, senās diļļu sēklas. Tās viņiem iecienītas, jo veikalā pirktās ziemā izsalstot un pašas tālāk nesasējas.
Olita Kalna stāsta, ka vietējie "izķēruši" arī tomātus ar neparastu nosaukumu ‘Zaļā skaudība’. Tagad gaidīšot, kas nu izaugs.
"Es no savas bērnības arī atceros, ka vecāmammai bija ļoti liels krājums – dažāda veida pupiņas un zirņi visādi. Un tikai savējās gadu no gada. Tagad mēs kaut kā... Bet ir prieks, ka mēs atgriežamies atpakaļ pie tiem pirmsākumiem."
Kolkas bibliotēkas vadītāja nav sēklu vēstnese, taču ir palīgs Rūtai Abajai, kas izveidojusi divus sēklu maiņas punktus Talsu novadā – Kolkā un Dundagā –, jo Rūta pati šai pusē ikdienā vairs nedzīvo. Šajā satikšanās reizē Olita Kalna dalās pieredzē ar Rūtu, ka cūku pupas pērn augušas ļoti labi un pat brieži, kas apsēduši Kolkas mazdārziņus, tos nav iekārojuši.
"Un tad tu kādas atliki vai visas apēdi? – Nu, taču apēdām! Man jau ir daudz to ēdāju. (smejas) – Uzreiz vajag atlikt kādu saujiņu malā, un tad ir miers. Citādi es būšu izdalījusi visu to Lienītes milzīgo maisu ar tām pupām, bet atpakaļ jau vēl neviens nav nesis. (smejas)".
Lolotās sēklas un mantotie kultūraugi
Akcijā var mainīties ar trīs gadus savā dārzā audzētām sēklām, jo tad ir pārliecība par to dzīvotspēju. Tās tiek dēvētas par lolotām sēklām. Bet tās, kas sasniegušas vismaz 30 gadu vecumu, kas nozīmē, ka tās augušas vismaz vienu paaudzi noteiktā saimniecībā, ģimenē vai dzimtā – tiek dēvētas par mantotiem kultūraugiem. Sēklu lolotāji uzskata, ka tas ir arī vērtīgs kultūras mantojums, jo sēklas cilvēku baro gan miesiski, gan garīgi un emocionāli.
Sēklu maiņas punktus Rūta Abaja Ziemeļkurzemē atvēra 2021.gadā. "Kāpēc es to turpinu? Tāpēc ka es joprojām uzskatu, ka tā ir ārkārtīgi vērtīga lieta, kuru vajadzētu tikai daudzināt un daudzināt," saka sēklu vēstnese Rūta Abaja.
Lai kustība iedzīvotos, viņasprāt, divi trīs gadi ir par maz. Un, lai sabiedrība vairāk uzzinātu, ik pavasari jārīko kāds pasākums.
"Piemēram, es šodien izlasīju ziņu: ir tāda Vineta Skalberga, kas, man liekas, tikai šogad iesāka Bauskas pusē sēklu maiņas organizēt. Viņa arī Bauskas pilī strādā, viņa ar cilvēkiem sabiedriski grozās, viņu arī zina, es pieļauju, līdz ar to viņai ir izdevies panākt apbrīnojamus rezultātus. Viņa četros pasākumos ir 24 mantotās sēklas jau sadabūjusi un, man liekas, vairāk par 160 sēklu paciņām – tas ir milzīgs kvantums."
Savukārt Ziemeļkurzemē, kur aktivitāte pagaidām mazāka, sēklu maiņas punktu kastēs Rūta Abaja salikusi savas ģimenes sēklas un šoziem daudz atvedusi arī no visu Latvijas sēklu vēstnešu kopējā pasākuma.
"Līdz ar to vēl kas jauns tiem, kas gadu no gada nāk, viņi ierauga kaut ko interesējošu. Un varbūt vēl kādu uzrunā. Un tas jau ir daudz, ka vismaz divi vai daži cilvēki nāk un izmanto. Un tad caur viņiem pamazām... Viņi, savukārt, runā, dalās un saka... Un pat varbūt viņi neatnāk uz šo punktu, bet varbūt ar šiem cilvēkiem viņi atkal tālāk apmainās ar sēklām."
Latvijā ir aptuveni 20 sēklu maiņas punkti
Kad sēklas nonāk maiņu punktos, tām pievieno informāciju – gan par pašu dāvātāju, gan augšanas īpašībām un izcelsmes vēsturi. Katra auga sēklas nonāk pie vairākiem cilvēkiem. Tas dod drošības sajūtu arī devējam – ja pēkšņi sēkla aiziet bojā, to var atgūt no citiem.
Kolcinieku iedvesmota, paņemu dažas Kurzemes linu sēklas, jo Rūta Abaja stāsta, ka mazdārziņā tam vajadzētu
skaisti zili ziedēt. Bet, tā kā ir tādi cilvēki kā es, kuru neprasmes dēļ sēklas var aiziet nebūtībā, kā arī tādi ņēmēji, kas izdošanās gadījumā vēlāk aizmirst daļiņu atnest atpakaļ, tad Rūta mantotās sēklas lolo pati savā dārzā.
"Tā, tie ir jaunie brīnumi... Nu, daudzgadīgais puķuzirnis, tas ir no mūsu dārza..." Rūta Abaja ielūkojas sēklu kastē, lai atcerētos, ko iesējusi šogad. "Šos Hildas lapu salātus, kas ir riktīgi vietējie... par tiem es biju sajūsmā, jo tos lapu dārzeņus diezgan maz var dabūt. Un viņi nāk tiešām šeit tepat no Melnsila puses. Dāma, no kuras ir ņemts – Hilda Dankere – ir jau tai saulē, bet sēkla vēl ir dzīva. Un viņa ir nonākusi no rokas rokā līdz šodienai. Tos es mēģinu ataudzēt, un tad Mīliņu tumši sarkanā balodene. Ja viņu vienreiz iesēj, tad īstenībā par viņu daudz pat nav jāuztraucas, viņa pati atkal sadīgst no jauna."
Latvijā ir ap 20 sēklu maiņas punktu. Kurzemē pieci. Sēklu vēstneši darbojas brīvprātīgi, un, lai par tādu kļūtu, ir jāiziet padziļinātas apmācības.
"Kā pareizi audzēt, kā ievākt un uzglabāt," stāsta sēklu vēstnese Tamāra Daukste no Saldus novada Zvārdes pagasta. "Sapratu, ka nemaz tik vienkārši nav, kā domā. Jāievēro attālumi, piemēram, pupiņas, sīpoliņi, tie ir vieglāk, bet gurķus, kabačus, lai neapputeksnē kāds cits, un tad būs hibrīdi, nevis tas [mantotais] augs."
Tamāras sēklu maiņas punkts veselības dēļ šopavasar darbosies mazāk aktīvi. Līdz šim tas atradās vietējā skolā. Tamāra sēklu lološanas kustībai pievienojusies sentimentālu iemeslu dēļ. "No mammas bija vecās piparmētras, kas gadu gadiem [augušas] – lai saglabātos. Vienmēr bija manā bērnībā tējas katliņš uz plīts malas, un tur vienmēr bija tēja. – Vai tās mammas piparmētras arī garšo citādāk kā citas? – Laikam jau jā, jo visiem, kam dots, visiem tās garšo. Un ir stiprākas vai... es nezinu. Visiem patīk." Tamāras mamma jau mūžībā, bet meita joprojām lolo krāšņo sirdspuķi jeb lauzto sirdi. "Viņai to puķi kādreiz ir uzdāvinājis puisis. Un tas jau ir... nu varētu būt pēckara gadi. (..) Mamma to ļoti sargāja."
Narvila oriģinālākais sēklaudzis – zaptsābele
Sēklu lolotājs ir arī Māris Narvils no Dienvidkurzemes novada. Viņš saimnieko savu vecvecāku mājās, kur augļudārzu stādīja vectēvs Jānis Vecvagars. "Kā es saku, vectēvs bija ar dārznieka dvēseli un bija gan eksperimentētājs, gan sastādīja dārzu, lai nodrošinātu, ka netiek kolektivizācijas laikā atņemta zeme."
Eksperimentā vectēvs no sēkliņām sasējis ābeles ‘Rudens svītrainās’, un kas interesanti – katrs sēklaudzis garšo un izskatās citādāk. "Mēs viņu esam tā mīļi nokristījuši par zaptsābeli," tā Narvils stāsta par vienu no sava dārza oriģinālajiem sēklaudžiem.
"Ievārījums iznāk pilnīgi kā dzintars, puscaurspīdīgs, gaiši dzeltenā krāsā, perfekti izšķīst un ir tāda ļoti burvīga konsistence un garšu apvienojums."
Māris tik interesanti un detalizēti stāsta par katru ‘Rudens svītrainās’ ābeles sēklaudzi, ka ik ābolu domās var vizualizēt un pat sagaršot. "Mīkstums kļūst tāds saldskābs, šķīstošs. Ļoti, ļoti sulīgi, tā ka šķīst visa sula pa gaisu."
Narvils ābeles atjaunojis, lai tās paliktu viņa un nākamajai paaudzei. Medus āboli gan nav izturējuši viņa radikālo apgriešanu. "Jā, diemžēl tas ir uz manas sirdsapziņas. Cerams, ka vectēvs piedos. Tā sanāca, bet tā mums tā pieredze veidojas."
Koku emocionālo vērtību Narvils esot sapratis, tieši pateicoties sēklu lolotāju kustībai, par ko viņš uzzinājis permakultūras festivālā. "Koki ir tāds brīnišķīgs stafetes kociņš no paaudzes uz paaudzi."
Festivālā vairāk daudzinās kustību
Tieši permakultūras festivālos šogad kustību daudzinās vairāk, un visi māju saimnieki programmā iekļaus sēklu un stādu maiņu. "Es teiktu, ka sēklu lolotāju kustība iet plašumā beidzot!" saka mantoto kultūraugu kustības aizsācēja Sandra Stabinge. "Pēc kādu desmit gadu neatlaidīgām sēklu maiņām un skandināšanām."
Pēdējo 100 gadu laikā kultūraugu dažādība pasaulē ir samazinājusies par 90%, jo komerciālie sēklu audzētāji fokusējas tikai uz nedaudzām šķirnēm. Rezultātā mūsu kultūraugi un pārtika kļūst vienveidīga.
Lokālie augi ne tikai dažādo pārtikas grozu, bet arī ir noturīgāki pret kaitēkļiem. "Viņi ir dzīvotspējīgāki, viņiem nav vajadzīgs tik daudz ķīmisko aizsardzības līdzekļu. Un līdz ar to gan vieglāk strādāt, gan ražīgāk. Tad jau pavisam cita vērtība ir tai pārtikai, ko izaudzējam," skaidro Stabinge.
Mantotie kultūraugi iedzīvojušies dažādos ģeogrāfiskos un klimatiskos apstākļos, jo, piemēram, Liepāja vai Alūksne ir gana atšķirīgas vietas, raugoties no augu augšanas viedokļa.
"Jo vairāk sēklu tai sēklu maiņā ir un jo vairāk sēklu ir pašam lolotājam mājās, jo faktiski viņš ir nodrošinātāks ar tādu materiālu, kas ir piemērots tieši tam klimatam, kur cilvēks dzīvo un audzē. Tad, ja pieminam vispār pašu, pašu sākumu, kā vispār cilvēki tikuši pie kultūraugiem, – tad tas ir bijis gadu tūkstošu process, kad cilvēks ir mijiedarbojies ar dabu, visu laiku atlasot to, kas viņam patīk labāk," stāsta Stabinge.
Tā, piemēram, necili, balti, spuraini savvaļas burkāni kļuvuši par koši oranžiem un sulīgiem mūsu pārtikas grozā. Vai smilgas izmēra kukurūzas tikušas pie vālītēm.
"Ja mums šī sēklu lolotāju kustība turpina attīstīties spēcīgi un mēs esam daudz, tad caur šo procesu mēs turpinām evolūciju, šo atlasi. Uzreiz bioloģiskā daudzveidība tiek nodrošināta daudz lielāka, un to nespēj izdarīt neviena valsts institūcija, neviena gēnu banka. Zinātniskie institūti dara ļoti labu darbu, bet bez šiem entuziastiem... nu, pietrūkst. Un šīs sēklu lolotāju kustības īstenībā ir visā pasaulē," stāsta Stabinge.
Cilvēki sēklu paciņas pērk arvien vairāk
SIA "Kurzemes sēklas" valdes priekšsēdētājs Andris Kiršentāls apstiprina, ka tā patiešām ir, – cilvēki sēklu paciņas pērk arvien vairāk. Taču viņš uzskata, ka mantoto kultūraugu kustība ir apsveicama kaut vai tāpēc vien, ka cilvēki darbojas dārzā.
"Visu sortimentu un visas garšas mēs nespējam nosegt. Tātad ir daudzveidība. Tas veido sortimentu, ko viņš ēd. Šajā sistēmā ir arī viltojumi. Tā ka no tā ir jāuzmanās. Tas būtu interesanti arī viņiem pašiem. Viņi jau to saprot, ka zem vienas šķirnes arī firmas sēklas pavairo, viņi ir stingri patīrījuši veco, uzlabojuši, savstarpēji krustojot. Ir līdzīgi, bet kaut kas garšā nav vairs tā."
Kiršentāls pieļauj, ka tā patiešām ir, ka mantotie kultūraugi ir izturīgāki pret ģeogrāfiskajiem apstākļiem un kaitēkļiem, taču pie tā strādājot arī modernā selekcija.
"Būtībā jau komerciālā audzēšana ir kaut kas cits. Tur cilvēki, ja sēj, tērē līdzekļus, iegādājas dārgu tehniku, dārgus barošanas līdzekļus, augu aizsardzības līdzekļus. Ir daudz profesionāļu, kuri strādā uz bioloģisko audzēšanu, tā ka viennozīmīgi to apgalvot nevar. Bet uz to pusi tas tendēts ir. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas tiek darīts."
Jautājot, vai arī Kiršentāla pieredzē ir šķirnes, kas pazudušas, viņš atbild apstiprinoši, kā piemēru minot ģimeņu sīpolus un vasaras ķiplokus, kas ne gluži pazuduši, bet šobrīd grūti atrodami gan.