Latvijā ieradās no Anglijas
Iespējams, šie ziedi savu nosaukumu ieguvuši, pateicoties sēklu nenoliedzamajai līdzībai ar zirņiem. Anglijā puķuzirņus to aromāta dēļ dēvē par saldajiem zirņiem, bet Lietuvā – par peļu zirņiem, jo tie garšo grauzējiem.
Savvaļā puķuzirņi aug Vidusjūras apkaimē un tiem ir gandrīz divus metrus gari stublāji. Pirmās rakstiskās ziņas par puķuzirņiem lasāmas 1695. gadā tapušajā Sicīlijas salas augu sarakstā, kuru radīja franciskāņu mūks Kupani. Tomēr to selekcionēšanu sāka angļi, kad četrus gadus vēlāk mūks no klostera dārza Sicīlijā uz Angliju aizsūtīja no lielākajiem ziediem atlasītas sēklas. Šī šķirne 'Cupani’s Original' saglabājusies līdz mūsdienām.
Šķirņu attīstība sākumā bija ļoti lēna, jo puķuzirnis ir pašapputes augs un to nevar sakrustot ar radnieciskām sugām, tāpēc īpašību izmaiņas radās tikai dabiskās mutācijas rezultātā. Simt gadu laikā šie ziedi bija radīti tikai septiņās krāsās. Sava laika populārākais puķuzirņu selekcionārs, skots Henrijs Ekfords, 25 gadu lakā izveidoja 264 šķirnes un ievērojami veicināja šo ziedu popularitāti.
Latvijā šie ziedi parādījās 19. gadsimta beigās jeb laikā, kad Anglijā sāka tirgot puķuzirnīšu sēklas. Lai gan Latvijas un Anglijas klimats nedaudz atšķiras, puķuzirņi šeit ir viegli audzējami – tie ātri aug un ilgi zied. Šis vīteņaugs vislabāk aug siltā, sausā vietā ar pietiekamu apgaismojumu, spēcīgs lietus un krusa var traumēt tā trauslos ziedus. Ja temperatūra dienas un nakts laikā ievērojami atšķiras, tie nespēj sākt ziedēt un pumpuri nokrīt.
Savvaļas puķuzirnis, kas aug Vidusjūras apkaimē, zied divkrāsainiem ziediem – tumši brūniem un violetiem. Tagad šiem ziediem ir ļoti liela toņu bagātība – šķirnes radītas visās krāsās, izņemot koši dzeltenu, tīri zilu un zaļu. Ja ziedi kļūst strīpaini, tie steidzami jālikvidē, jo tie, iespējams, inficēti ar vīrusu, kuru pārnēsā laputis.
Šķirnes velta īpašiem cilvēkiem
Vīteņaugs kā dekoratīvs elements:
Puķuzirnis noder kā vīteņaugs, kurš nosedz, piemēram, žogu vai sienu. Lielziedu puķuzirņi slābani pieķeras, tāpēc nepieciešams balsts – tie jānostiprina ar diedziņiem. Apstādījumos var izmantot vigvamu vai cilindra sietu, tikai jārēķinās, ka nepieciešami pāris mēneši, kamēr tas būs apaudzis.
Selekcionāram Mārtiņam Malteniekam interese par puķuzirņiem radās kopā ar nu jau mūžībā aizgājušo kolēģi Valdi Dubovski, kad abi vēl strādāja Salaspils botāniskajā dārzā. Viņi arī ir vienīgie Latvijā zināmie šo ziedu selekcionāri. Maltenieks radījis vairāk nekā 20 puķuzirnīšu šķirnes, un viņam joprojām pieder Baltijā lielākā šo košo ziedu kolekcija, kuru puķkopis sāka veidot deviņdesmitajos gados.
Jaunas šķirnes radīšanas process ilgst apmēram astoņus gadus. Maltenieks radītās šķirnes veltījis sev īpašiem cilvēkiem, tostarp tumši brūnā šķirne 'Kurts' savu nosaukumu ieguvusi par godu māksliniekam Kurtam Fridrihsonam, bet šķirne 'Egils' veltīta brālim. Ilgi zied šķirne 'Mirdza', kurai ir puspildīti piesātinātas krēmkrāsas ziedi. Laškrāsas 'Ruta' labi piemērojas dažādiem augšanas apstākļiem.
Tas, vai selekcionārs šķirnei piešķir vīrieša vai sievietes vārdu, atkarīgs no ziedu krāsas. Piemēram, puķuzirņiem ar ziliem vai violetiem ziediem piešķir vīrieša vārdu, bet rozā vai laškrāsas ziediem – sievietes vārdu.
Valdis Dubovskis bija pirmais, kurš Latvijā sāka nodarboties ar puķuzirnīšu selekcionēšanu. Viena no viņa radītajām šķirnēm veltīta galvaspilsētas apaļajai jubilejai 'Rīga-800'. Tai ir sudrabaini baltas ziedlapas, kuras klāj sarkanbrūns lāsojums. 'Aija' zied ar lieliem, krokotiem laškrāsas ziediem, bet 'Austra Pumpure' – baltiem ziediem, kuru malas iekrāsojušās maigi rozā tonī.
Materiāls pirmo reizi publicēts LSM.lv 2020.gada 9. septembrī.