Ziemassvētki ir īpašs laiks, saka tēvs Karols. Gan laicīgajā, gan baznīcas dzīvē šis ir brīdis, kad apstāties un padomāt par sevi un līdzcilvēkiem.
“Ļoti svarīgi priesterim ir būt tuvāk pie Dieva tāpēc, ka priesteris vada cilvēkus pie Dieva, ja es nebūšu pie Dieva, es nemīlēšu citus cilvēkus kā Dievs, dievam vajag manu roku, lai darītu labu, Dievam vajag manu sirdi, lai mīlētu citus cilvēkus,” uzskata tēvs Karols.
Tēvs Karols Latvijā ir mazliet ilgāk par gadu. Gribējis redzēt pasauli, kalpot citur, ne Polijā. Un pēc arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzaicinājuma atbraucis uz Latviju. Man ļoti patīk jūsu zeme, viņš saka.
“Latviešu tauta ir ļoti emocionāla, Polijā arī, protams, ir tādi cilvēki, bet Latvijā vairāk. Kad pirmo reizi runāju ar cilvēku, man ir sajūta, ka viņš ir tuvu pie manis, Polijā tā ne vienmēr ir, man ir tāda sajūta, ka latvieši ir ļoti karsti sirdī, man tas ļoti patīk,” uzskata tēvs Karols.
Nekā īpaša no Polijas tēvam Karolam nepietrūkst. Šeit saticis daudz jauku cilvēku, kas liekot justies kā mājās. Viņa kalpošanu novērtē arī draudzes locekļi, kam priesteris nu jau pat stāsta anekdotes.
“Bija tā pastīvi sākumā, bija drusciņ valodas barjera un laikam tā mentalitāte, ka mēs tādi brīvi, varam paķert un parunāt, viņam tāds pārsteigums bija laikam, bet tagad jau pieņēmis viņš visu to mūsu... tīri brīvi jūtas, un mēs arī ar viņu mīļi satiekam,” stāsta draudzes locekle Anna.
Līdzīgi kā Latvijā arī Polijā Ziemassvētki ir īsti ģimenes svētki, kad cilvēki pavada laiku ar mīļajiem, dodas uz baznīcu.
“Ģimene sanāk pie galda, dalās, viens otru apsveic, es atceros, šajā vigīlija dienā bērnībā visi bērni bija aizņemti, bērni meklē debesīs pirmo zvaigzni, tā zvaigzne norāda, ka Dievs ir dzimis, man ļoti patika – es meklēju pirmo zvaigzni,” atceras tēvs Karols.
Latviski runāt man vēl daudz jāmācās, saka tēvs Karols un smej, ka draudzes locekļi viņam jau sagatavojuši nākamo uzdevumu – iemācīties arī latgaliski.
