Ir februāra beigas, Anglijā pirmie koronavīrusa gadījumi. Esmu ieradusies iesniegt britu pilsonības pieteikumu, vēstures un valodas eksāmeni nolikti jau pagājušogad pirms vēža sāgas.
Kad tiek nosaukts mans numurs, pieceļas kāds netālu sēdošs kungs un dodas pie darbinieces, arī es pielecu kājās un dodos skaidroties, ka tas tak manējais. Nu, ir arī manējais, tā arī nesaprotu, vai tas kungs lien bez rindas, vai angliski ne visai – tādu tur pilns.
Pie galdiņa sirsnīga filipīniete gados, pēc desmit minūtēm jau zinu, cik viņai gadu, cik bērnu un mazbērnu. Arī viņa noskaidrojusi, ar ko nodarbojos, kur dzīvoju, atbildes neuzkrītoši pārbaudot iesniegtajos dokumentos.
No manis sanāktu labs kriminālpārkāpējs, pirkstu nospiedumus izdodas ieskanēt tikai ar kādu desmito piegājienu. Pēc tam nevar mani iedabūt kadrā, tas ir, matus, kas, protams, ir savā elementā – stāvus gaisā.
Tiek palūgta palīgā kolēģe, kurai acīmredzot darbs līdz kaklam, viņa nepacietīgi pagrābj kameru, turot aiz objektīva, uz kura paliek vairāku pirkstu nospiedumi. Un atkal nekas nesanāk, efektīgā afroamerikāniete ar garajiem nagiem paziņo, ka esot nogurusi, vairs nevar nostāvēt, un fiksi notinas. Tiek saukts palīgā cits kolēģis, tam izdodas nobildēt mani ar visiem matiem. Pēc brīža filipīnietei kaut kas datorā nojūk, atkal sākam visu no sākuma. Pirkstu nospiedumi neskenējas, un, kad tie sanāk, tad nesanāk foto. Piedāvājos palīdzēt, bet - nē, klienti nedrīkst. Sēžu un vēroju, kā pie kameras mainās kolēģi, statīvs pēc lielo speciālistu regulēšanas pavisam šķībs. Atkal kaut kas nojūk, atkal skenējam pirkstu nospiedumus no jauna. Nu jau zinu, ka mana filipīniete dzīvo viena, tādēļ var strādāt vakaros. Atvadāmies kā labas draudzenes.
Gibraltārs
Līst lietus, tukšajā stacijā perons slapjš. Kāpjot pirmajā rīta vilcienā, uz sliekšņa bleķa malas negaidīti sāniski paslīdu un gandrīz noliekos uz acīm. Viss notiek sekundes simtdaļā, nobalansēju un nenožaujos, taču sadauzu kāju tieši virs potītes, kas sāp un pampst kā traka. Nobildēju un sūtu savai personīgajai dakterītei uz Rīgu. Vai ar šitādu var lidot? Agija izprasa, kur sadauzīts, kā var pakustināt, pažēlo un secina, ka dzīvošu.
Sadauzītas kājas dēļ taču neatcelšu dzimšanas dienas ceļojumu, Kriss jau sen nopircis gan lidmašīnas biļetes uz Gibraltāru, gan rezervējis viesnīcu četrām dienām. Lidmašīnā pēdējā brīdī sapazīstamies ar aizmugurējiem kaimiņiem, jo, cenšoties nobildēt iespaidīgo Gibraltāra klints skatu, Kriss ar blīkšķi pazaudē savu telefonu spraugā starp logu un sēdekļiem. To izķeksē aizmugurējie, un, kamēr apmainās ar jokiem, lūdzu un paldies, jau ir par vēlu, jau nolaižamies.
Lidosta pavisam klusa un vientuļa, bet ne kovida dēļ. 10. martā Apvienotā Karaliste vēl nav aizliegto valstu sarakstā, robežas Eiropā vaļā, ir tikai atsevišķi „karstie punkti” . Pasu kontrolē izprasa, vai nav būts ārpus Karalistes, ja nav, tad staigā laimīgs.
Priekšā pamatīgs pārbaudījums manai sāpošajai kājai, lēnā garā čāpojam pāri lidostas skrejceļam. Tā kā Gibraltārā dienā ielido tikai dažas lidmašīnas un skrejceļš krustojas ar galveno ceļu, tad dažas minūtes pirms lidmašīnām satiksme tiek operatīvi apturēta, skrejceļš drošības pēc nošķūrēts ar atkritumu savācēju. Pēc lidmašīnas aizlidošanas satiksme atkal tiek palaista.
Kriss īpaši 50 gadu jubilejai rezervējis pieczvaigžņu numuriņu kuģviesnīcā – līcī pietauvotā milzīgā jahtā. Pie ieejas redzamā vietā nolikts pamatīgi spirtots roku dezinfekcijas līdzeklis, pie kura nevienu citu bez mums nemana. Viesnīcas numuriņs ir “gudrais” numuriņš, apgaismojums, aizkaru automatizācija un citas lietas uz īpašas vadības pults. Kamēr Kriss nepaziņo, ka ir visu izpētījis, tikmēr haotiski virinās aizkari, gaismas, lielais televizors un mūzika slēdzas iekšā un ārā. Piezvana arī no viesnīcas recepcijas painteresēties, vai viss kārtībā. Uz augšējā klāja baseins, un, lai arī visapkārt tukšs un kluss, tomēr ūdens silts pat vēlā vakarā.
Nav ne jausmas, kur mājās esmu nobāzusi peldkostīmu, pagājušajā gadā noslēpu visu, kas atgādina par normālu dzīvi. Vai baseinā kovids nevarētu peldēt? Atbildes nav, peldkostīma arī nav.
Krisam pamatīgi noveicies, jo mana sāpošā kāja neļauj lēkšot tik ātri, cik parasti. Gribam uzkāpt kalnā, gibraltārietis, omulīgs kungs gados, mūs vērtējoši nopēta un paziņo, ka esam reti drosmīgi ļauži. Viņam taisnība, jo nemaz neatrodam, kā tajā kalnā uzkāpt, telefona navigācijas sistēmai visu laiku jūk debespuses, droši vien tādēļ, ka visapkārt armijas bāzes, kas esot labi paslēptas. Kādu brīdi pamaldāmies kopā ar nejauši satiktu britu pāri, kas kārtīgi izstudē karti, aiziet uz vienu pusi, meklējot vagoniņus, kas ved kalnā, mēs uz otru, un – nejauši uzskrienam nelaimīgajiem vagoniņiem. Kalnā augšā esot mērkaķi brīvā darbā, bet Kriss mērkaķus negrib, katru dienu darbā uz tādiem jāskatās. Es atkal gribu kalnā uzkāpt, nevis uzbraukt, bet īstās kāpnes ir kalna otrā pusē. Atpakaļ uz viesnīcu ejot, izstaigājam tuvāku un tālāku apkārtni, nu jau bez pūlēm atpazīstam tūristus pēc apmulsušajām sejām, telefonu grozīšanas un apkārtnes pētīšanas. Arī mēs tādi paši.
Spānijas robeža ir turpat pie lidostas, spāņu ierēdņi dokumentus apskata tik simboliski, ka man rodas nelāga ideja nākotnē apmainīties ar pasēm.
13. martā, manā dzimšanas dienā, esam iecerējuši vakarā doties svētku vakariņās, obligāti ar kūku. Apkārt pilns ar restorāniem, sabūvētiem uz platformām, turpat ūdenī lielas, labi barotas zivis riņķo ap gaismiņām. Pievakarē jāuzstājas kaut kādai slavenībai. Visas iepriekšējās naktis uz lielā ekrāna tieši zem mūsu balkoniņa tauta skatās futbolu, izklausās pēc cilvēkēdāju ballītes, vienu brīdi visi gārdz, otru - izdveš skaņas no dzīvnieku pasaules. Brīžiem nedaudz izklausās pēc dziedāšanas, bet tas tikai minējums. Pļāpāju ar meitu pa telefonu, un līdzīgu ķērkšanu precīzi tajos pašos momentos var dzirdēt arī no Rīgas puses, kur nākamais znots ar draugiem skatās to pašu spēli.
Piektdien, trīspadsmitajā, Gibraltāra valdība pēkšņi izdomājusi uzsākt sociālo distancēšanos, pēc 20.00 vakarā pavēlēts slēgt visas ēstuves un restorānus, nemaz nerunājot par koncertiem. Vaļā tikai ieskrietuves līdznešanai un veikali. Svētku vakariņu vietā nākas doties meklēt uz pilsētu ko ēdamu, pārējie dara to pašu, rikšojot apkārt ar grabošiem tīkliņiem. Navigācija šoreiz strādā, un, ejot pa īsāko ceļu, lielveikals izrādās 5 minūšu, ne pusstundas gājiena attālumā. Veikalā sākusies panika, pēkšņi izpirkts viss tualetes papīrs un citas lietas, dusmīgi gibraltārieši staigā pa veikalu un lamājas spāniski.
Nākamajā dienā atpakaļ uz Angliju. Gibraltāra lidostā vairāki acīmredzami slimi un pamatīgi klepojoši ļauži, taču, par laimi, iekāpj otrā Londonas lidmašīnā. Neviens neko.
Augšāmcelšanās diena
12. aprīlī pirmās Lieldienas un tieši gads kopš vēža operācijas. Mana augšāmcelšanās diena, tik Dieva vietā dakteris Mačuks. Ja nebūtu rēta pāri vēderam, uz kuras nākotnē kaut ko vajadzēs uztetovēt (Krisam joprojām šķiet, ka rāvējslēdzēju), tad par operāciju jau aizmirsies. Bieži pēc šāda veida operācijām mēdz pampt kājas, var būt skarti nervi, var sāpēt vēders, vēl kaudze visvisādu šausmu, taču man viss ideāli.
Pēdējās ķīmijterapijas gadadiena tikai vēl būs 21. jūnijā, būtu jau labi, ja to varētu aizmirst tāpat kā operāciju. Rokas un kājas vairs nedeg kā ugunī, taču joprojām esmu pastīva. Savai britu onkoloģei pažēlojos, ka locītavas sāp. Ā, nu tas esot artrīts, tas neesot no ķīmijterapijas. „Nē, jums nav taisnība!'' strīdos pretī. Daktere iepleš acis, brīnās arī turpat blakus sēdošais students, kurš iepriekš stādīts priekšā kā topošais onkologs, arī māsiņa aiztur elpu. Kamēr visi uz pauzes, taisnojos, ka mums olnīcu vēža atbalsta grupā visām sāp no ķīmijterapijas, un mēs esam dažāda vecuma. Un prātoju, par nepieklājību izmetīs no kabineta. Bet nē, daktere nav ņēmusi ļaunā, priecājas, ka ejot tik labi un cerot, ka būs labi arī turpmāk.
Virtuālās bēres
Nekad nebūtu iedomājusies, ka skatīšos bēres tiešsaistē. Kas arī neizdodas, jo britu internets ik pa brīdim atsakās darboties, bet saiti uz bēru ierakstu atbildīgā aizmirst nosūtīt. Ir nomirusi mūsu olnīcu vēža atbalsta grupas Linda, tā pati, kura rudenī jauno zāļu izmēģinājumā iekļuva kontroles grupā – grupā, kurai nedod jaunās zāles, bet parasto ķīmijterapiju, no kā Lindai labuma nekāda. Tikai sliktums, jo ar ķīmijterapiju sabojātās veselības dēļ cits zāļu izmēģinājums janvārī gāja secen, un tā nu ķīmija tika turpināta līdz pat pēdējam.
Lindas pēdējā vēlēšanās ir saņemt nevis puķes, bet zīmītes ar novēlējumiem, ko tad dotu līdzi. Novēlējumus jānosūta Misteram Lindai – tā viņas vīrs strādās priekšā mūsu "Whatsapp" grupā, rakstot no Lindas telefona.
Misters Linda lūdz rakstīt pēc iespējas īsi, jo nāksies ar roku pārrakstīt, un to zīmīšu esot ļoti, ļoti daudz.
Jau sākusi šūpoties ekonomika, nav skaidrs, kas tālāk. Intereses pēc pētām darba sludinājumus, mūsu pilsētiņā apbedīšanas birojs meklē šoferi, bet nav rakstīts, cik maksā. Pie telefona garlaikota kundzīte, jā, meklējot darbinieku. Bet būšot ne tikai jābrauc, būs arī citi pienākumi. Kādi? Nu, būšot arī jāģērbj klienti. Jāģērbj klienti?! Kriss pat aizmirst paprasīt, cik tad ir plānotā alga.
Pēc kāda laiciņa, ejot garām apbedīšanas birojam, sludinājums vēl turpat. „Your funeral, your way” vēsta sauklis logā, ko varētu tulkot kā „jūsu bēres jūsu gaumē”, un turpat blakus – „Thanks to our NHS” – „Paldies mūsu veselības aprūpes sistēmai”. Tā arī netiekam gudri, tas joks, politiska ironija vai nelāga sakritība.
Vēža pārbaudes pa telefonu
„Kas ir tad, ja āpsis pārskrien ceļu?” prasu Krisam, kurš nedaudz piebremzē, lai apbrauktu ne visai ātri rikšojošo spalvu kamolu. „Āpsim baigi paveicās,” attrauc Kriss. Mašīnu līdz ar ārkārtējās situācijas ievešanu palicis pamaz, tādēļ ārpus pilsētas daudz sabrauktu dzīvnieciņu uz ceļiem, palikuši pavisam droši pat tie, kurus reti var redzēt. Re, āpsis pat līdz pilsētai ticis.
Ārkārtējā situācija pamatīgi ietekmējusi arī vēžinieku medicīnas aprūpi. Man nākamā pārbaude maijā, jau atsūtīta vēstule, ka būs konsultācija pa telefonu, droši vien pārliecināsies, vai vēl dzīva, un tad tiekamies kaut kad vēlāk.
Apvienotajā Karalistē visiem iespēju robežās jāstrādā no mājām, slēgti restorāni, kafejnīcas, sen jau nenotiek publiski pasākumi. Iziet uz ielas teorētiski drīkst vienreiz dienā, lai nodarbotos ar fiziskiem vingrinājumiem, tāpat viereiz dienā drīkst doties uz veikaliem. Kriss tīri apmierināts, jo priekšnieks pieteicies britu valdības atbalstam, kas nozīmē, ka par mājās sēdēšanu un nekā nedarīšanu tiks maksāti 80% algas.
Britu tabloīds “Daily Mail” par milzīgu sašutumu lasītājiem ik pa brīdim publicē foto ar pircējiem, kuri pērk „nevajadzīgas lietas” – grilus, dārza mēbeles, dronus. Britu policijas oficiālajā „atļautajā” listē ir alkohols un delikateses, taču krāsa virtuves remontam neesot nepieciešama, tātad to jāaturas iegādāties. Pagaidām vēl nedzird bažījamies par to, ka alkoholisms kļūst par reālu problēmu, taču - ko lai cilvēks dara, ja piespiedu kārtā jātup mājā, ar hobijiem un mājokļa uzlabošanu nodarboties nevar, jo vismaz teorētiski pirkt attiecīgās preces nedrīkst, toties dzert atļauts tik, cik nu lien iekšā? Alkoholu nepērkam, toties Kriss pēc ilgas meklēšanas ir dabūjis MDF plāksnes, no kā uztaisījis jaunu, Gibraltāra viesnīcas numuriņa iedvesmotu iebūvēto plauktu. Pati pasūtu internetā pogas, rāvējslēdzējus, audumu, nu jau uzšūtas divas jaunas vasaras kleitas, pāris topi, bikses, jo esošās sākušas aizdomīgi sarauties. Arī vecais mētelis pāršūts, gan ne tādēļ, ka vairs ciet netaisītos.
Ja paklausās britu radio “LBC” (Leading Britain’s Conversation – burtiski tulkojot, vadošās britu sarunas), kur cilvēki zvana tiešajā ēterā, uzdodot jautājumus un izsakot viedokļus, tad var uzzināt, ka, piemēram, skrējēji dara nepareizi, jo pieelpo gaisu ar vīrusu plašā apkārtnē. Kādam traucē riteņbraucēji, vēl citiem suņu staidzinātāji un ģimenes.
Ja visu laiku šķita, ka mēs, latvieši, par visu žēlojamies, tad jāatzīst, ka pirmā vieta ir britiem, mēs neturam līdzi.
Policija trenkā sēdētājus uz parka soliņiem un tos, kuri sauļojas zālītē vai pludmalē, vietām pārbauda autobraucējus, lai neaizbrauc pārāk tālu no mājām. Tiek solīts, ka tūlīt, tūlīt varētu atļaut iet pastaigāties tik reizes dienā, cik vēlas, iespējams, atļaus pat pasēdēt uz soliņa parkā, bet laikam ne sauļoties.
